Sena tauta Zemgalē un Sēlijā

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE, VĒSTURNIECE, NOVADPĒTNIECE, DZEJNIECE VALLĒ

2013. gada 18. marts 00:00

Apgāda «Jumava» un Latvijas Pašvaldību savienības rīkotais konkurss «Kultūrvēstures mantojuma saglabāšana Latvijas novados» noslēdzās 6. februārī. Tajā piedalījās 12 dalībnieku no dažādām pašvaldībām. Konkursā uzvarēja Ingūna Bauere, kuras grāmatas jau ir plaši pazīstamas. Pārējiem dalībniekiem apgāda «Jumava» darbinieki grāmatas solīja iespiest divu gadu laikā. Konkursā piedalījos arī es, Gina Viegliņa-Valliete, ar manuskriptu «Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē 15. – 20. gs.».Grāmatu varēs izmantot kā mācību palīglīdzekli Latvijas vēstures, kultūras vēstures un ģeogrāfijas skolotāji, to varēs lasīt interesenti.Piedāvāju «Bauskas Dzīves» lasītājiem fragmentus no grāmatai sagatavotā pētījuma.Ingrēlieši no somugru ciltsKas bija voti? No kurienes viņi nāca, kur palika? Krievu hronikās vārds «voģ» minēts sakarā ar somugru cilti, kas nespēja aizstāvēties no zviedru, slāvu un vācu dzelzs bruņiniekiem. Voti sevi sauca «vaddja», izrunāja «vaģja» vai «vaddjalaizet». Vārds «vaddja» tulkojumā no igauņu valodas nozīmē ‘ķīlis’. No šejienes krievu vārds «kļin» – ‘liels zemē iedzīts miets’. Soikulas pussalā ižori, dzirdot vārdu «vaddja» vai «vatti», kas nozīmē ‘senie’, vēl 20. gadsimtā zināja, kas tā par tautu – igauņu «vadjalane».Pēc antropoloģiskām iezīmēm voti pieder pie eiropiešu rases austrumbaltu tipa. Viņus raksturo gaiši mati un zilas acis. Voti ir līdzīgi somiem un ižoriešiem. Laika gaitā, sajaucoties ar citām ciltīm, somugriem mainījās ārējais izskats. Parādījās pelēkzilas vai zaļganas acis, tumši mati.Spriežot pēc eposa «Kalevala», jāsecina, ka voti nodarbojās ar zemkopību, medniecību un zvejniecību. Zeme nebija auglīga. Tāpēc nācās smagi strādāt. Par votu nodarbošanos liecina darbarīku nosaukumi: «ankuri» – ‘zviedru laika enkurs’, «barberi-pullod» – ‘koka pludiņi’, «kurviverkko» – ‘salaku ķeramais tīkls’ u. c. Tas apstiprina to, ka votu pamatnodarbošanās bijusi zvejniecība. Taču viņi nodarbojās arī ar mežu līšanu, zemkopību un lopkopību.Bieži votus dēvē par ingrēliešiem. Ingru zeme minēta somu tautas eposā «Kalevala»: «Neiešu uz Ingru zemi,Krastu zemi, krustu zemi,Bads tur priekšām, bads tur blakus.»Rūnas apstiprina – votiem tālajā dzimtenē bija grūtības, kas ietekmēja viņu raksturu, darba mīlestību, varēšanu un čaklumu. Vikingiem jau diezgan tālā pagātnē bija izdevies votiem jeb ingrēliešiem uzspiest kristietību, tālāko paveica grieķu kristīgā baznīca. Tās atspulgs redzams kapu krustos – āboliņa ziedlapiņās.Zūd valoda 1783. gadā Narvas mācītājs F. L. Trefurts apceļoja votu apdzīvoto apvidu Katilas pagastā. Tur Trefurts negaidīti izdzirdēja pavisam nepazīstamu valodu. Tuvāk noskaidrojot svešās valodas piederību, viņš uzzināja, ka ciema vietējie iedzīvotāji runājuši vienā no čudu valodām. Pēc Trefurta pierakstītajiem paraugiem kļuva skaidrs, ka viņš Katilā dzirdējis votu valodu. Atbildot uz jautājumu par viņu piederību, iedzīvotāji sacījuši, ka viņi esot pamatiedzīvotāji. Viņam kļuva skaidrs, ka votu valoda ir tuva igauņu, somu un lībiešu valodai.Bija laiks, kad runāt votu valodā bija aizliegts ne tikai skolās, bet arī mājās. Skolotājs ieradās mājās un krievu valodā vecākiem teica: «Nemāciet savus bērnus runāt čuhoņu valodā, citādi viņiem būs sliktas atzīmes skolās!» Savā starpā viņi vēl runāja dzimtajā valodā, bet tā, lai bērni nedzird.Ja pazūd valoda, zūd arī tauta un kultūra. Tā notika ar votiem. Palikušos votus iznīcināja padomju vara. Votu valodu aizmirsa arī bijušie karagūstekņi, kas 15. gadsimta vidū un otrajā pusē cēla Bauskas pili. Valoda pilnīgi tika aizmirsta 19. gadsimta otrajā pusē.Uzvārdi Stelpē, VecsaulēPar cilvēku izcelsmi var spriest arī pēc vārdiem, uzvārdiem un māju nosaukumiem. Pirmie uzvārdi Zemgalē un Kurzemē parādījās dvēseļu revīzijas grāmatās Kurzemē 1834. gadā. Katrā pagastā (muižā) drīkstēja pieņemt uzvārdus, kas rādīja saikni starp vienas dzimtas pārstāvjiem. Uzvārdu varēja pieņemt dzimtas vecākais. Tas varēja būt tēvs vai vectēvs.J. Brūvera dienasgrāmatā rakstīts: «Vismaz pāris reižu mēnesī atnāca Olu Lapa – pusmūža vīrs ar diviem lieliem olu groziem.» Votu valodā «lapsi» – ‘bērns’. To uzsvēra Raiņa ģenealoģijas pētnieks K. Dziļleja. Viens no Raiņa («seepju» – ‘kalēju’) senčiem ir Lapa. Te tas bija īpatnējs votu vārds.Stelpē, Vecsaulē, Jaunsaulē, Ceraukstē un Mēmelmuižā bija izplatīti vārdi Josts, Erns, Emiņš-Ehm, Ehming, Ehminen (‘cilvēks’), Āle, Kuiva. Vecsaulē 19. gadsimtā dzīvoja 80 gadu vecais Miķelis Krieviņš-Kuiva, kurš izcēlās ar «garu augumu, garu seju, garu degunu un augstu pieri». Votu valodā «kuiva» – ‘sauspurvs’, ‘sausa vieta’, arī ‘cirvis’. Kuivas bija un ir spēcīga dzimta, kuras saknes vijas ne tikai Latvijā, bet arī Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Krievijā. Uzvārds Kuiva ir vēl viens apliecinājums šīs nelielās somugru tautiņas izcelsmei.Nacionālā pašapziņa saglabājasEtnogrāfe J. Ziņģīte atzinusi, ka krieviņu kultūras pēdas uzskatāmi saglabājušās Zemgales etnogrāfiskajā kultūrā. Arī tagad daži ar lepnumu stāsta, ka viņu senči ir voti, kas nāk no Vecsaules, Vecmuižas-Vecumniekiem, Stelpes un Nīzeres, Kārklu muižas, Bārbeles vai Kurmenes. Nacionālā pašapziņa saglabājas visilgāk.Kad pieminam šo noslēpumaino tautu, jādomā, kur viņi palika, kas ar viņiem notika. Laika gaitā krieviņu izcelsmes vietvārdi, māju nosaukumi izplatījušies tālu aiz Vecsaules un Jaunsaules robežām. Tas liecina, ka votu tautas piederīgie, skaita ziņā pieaugot (lielģimenes ar 10 – 12 bērniem), lēnām virzījās vai arī jau no paša sākuma, 15. gadsimta otrās puses, dzīvoja, Bauskas, Bārbeles, Valles, Kurmenes, Iecavas, Stelpes, Vecumnieku, Pētermuižas, Taurkalnes, Ērberģes, Mēmeles, Zalves un Seces virzienā.P. S. Turpinājumu par votu pēctečiem lasiet nākamajā rubrikā «Vēstures mozaīka».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sena tauta Zemgalē un Sēlijā

Kategorijas