Vecumdienās nezaudēsim dzīvesprieku un pašcieņu

2013. gada 20. marts 00:00

Vecumam ir savas īpatnības, taču ne plānprātība, ne depresija nav obligātas tā pavadones, lai arī ir sastopamas. Reizēm arī par vecuma nespēku dēvētam vājumam ir pavisam cita izcelsme, ne cipars, kas pasē rak-stīts dzimšanas datu ailītē.Palīdz mīlestība«Strādājot Psihiatrijas klīnikā, diem-žēl redzu, ka zūd ģimenes vērtības. Ļoti bieži pie mums atved vecus cilvēkus, kuriem nebūt nav vieta Psihiatrijas klīnikā, vienkārši viņi jaunajiem kļūst par traucēkli. Taču cilvēkam vienmēr labāk ir mājas vidē, ja vien tas ir iespējams. Bet ir arī otra galējība – palīdzību nemeklē, jo vecais cilvēks saņem pensiju. Ja arī viņš nonāk pie mums, tiek ņemts uz mājām pēc iespējas ātrāk. Tas gan nenozīmē, ka tur viņš saņem arī cilvēciskas rūpes un uzmanību – gadās, ka viņam nav ne ziemas apģērba, ne apavu,» teic Piejūras slimnīcas Psihiatrijas klīnikas sociālās aprūpes māsa Liene Preisa.Vēlme valkāt savu ierasto apģērbu, pielāpīt to un nevilkt jaunas drēbes ir tikai cilvēka īpatnība, tā nav jāārstē. Ir jārēķinās arī ar to, ka ar gadiem cilvēks labāk atceras senus notikumus, savu bērnību, jau-nību, turpretī nesen notikušie no prāta pačib zibenīgi. Vecs cilvēks runā lēnāk, arī uztvere ir lēnāka un kāda uzdevuma veikšana prasa vairāk laika. Viņi drošāk jūtas ierastā vidē. «Ne velti vecus cilvēkus salīdzina ar bērniem: viņiem ir savas īpatnības, ar kurām vienkārši jārēķinās, nevis jāārstē. Jāpieņem tādi, kādi ir, un jānodrošina uzmanība. Vienmēr jāpatur prātā, ka paši reiz būsim veci,» atgādina L. Preisa. Ģimenes, kas pašlais izvēlas radīt vienu bērnu, nepadomā, ka vecumā būs tikai viens, kas varēs viņus apciemot. Ja bērni būtu vairāki, lielākas būtu arī izredzes uz mazbērniem. Ja nevar apciemot vecākus klātienē, arvien biežāk veiksmīgi tiek izmantotas tehnoloģijas – saziņa «skaipā» vai jau tradicionālāka sazināšanās pa tālruni. Galvenais – nenoslinkot un atrast veidu, ko apgūt senioram ir pa spēkam, arī parocīgu tehnisko līdzekli, piemēram, mobilo telefonu ar gana lielām pogām.«Dažkārt bērni vai mazbērni grib uzspiest savu viedokli kādā konkrētā seniora dzīves situācijā. Arī tad, kad visi ģimenes locekļi senioram vēl tikai un vienīgi labu, pirmās un galvenās balsstiesības par sevi un savu dzīvi ir pašam senioram,» raksta gerontoloģijas profesors Jānis Zaļkalns «Senioru veselības ceļvedī». To 2011. gadā izdeva Pacientu ombuds, un šo lielo un apjomīgo bukletu joprojām var saņemt gan individuāli, gan vairumā, piemēram, senioru biedrības. Tiesa, tad jādodas uz Rīgu – Ombuds atrodas slimnīcas «Gaiļezers» plānveida uzņemšanas nodaļā Hipokrāta ielā 4. Pamanīt riskuSpeciālistu palīdzība jāmeklē tikai tad, ja cilvēka uzvedība ļauj prognozēt, ka viņš varētu kļūt bīstams sev vai apkārtējiem. Ja tuviniekiem rodas aizdomas, ka tāda situ-ācija varētu veidoties, vispirms viņi var ierasties pakonsultēties ar ārstu vieni paši, izklāstīt iespējamos simptomus. Tad arī varētu pārrunāt, vai vizīte nepieciešama un kā tai sagatavoties, noskaņoties, svarīgs arī psiholoģiskais atbalsts tuviniekiem. Vienmēr svaru kausos ir gan droša vide, gan cilvēka vēlme būt neatkarīgam. Šāda konsultācija noteikti būtu labāka par sarunu ar farmaceitu aptiekā un medikamentu, lai arī bezrecepšu, lietošanu «uz savu roku», piemēram, miega traucējumiem, saasinātai emocionalitātei. «Tuvinieki saka – mēs jau tur aptiekā pajautājām, lietojām. Bet klīnikā redzam, ka viss «ne pa to līniju». Cik dažādi cilvēki, tik dažādas situācijas,» atzīst aprūpes māsa.Bieži laikus nepamanīta ir tieši depresija, kas ir viena no izplatītākajiem psihiatriskajiem traucējumiem vecumā pēc 65 gadiem. Jo vairāk ielaista, jo grūtāk ārstējama. L. Preisa uzsver, ka nevar būt atruna – par ko tad vecam priecāties, skaidrs, ka viņam ir depresija. Protams, līdz ar vecumu pieaug arī sociālie riska faktori – atstumtība, dzīvesbiedra, tuvinieku zaudējums –, taču to zināšana palīdz pārdomāt un plānot profilaksi, gādāt par sabiedriskām aktivitātēm. Viena no depresijas pazīmēm var būt apetītes trūkums, kas savukārt traucē uzņemt pilnvērtīgu uzturu, bet, ķermenim novecojot, jau tā samazinās spēja absorbēt un izmantot uzturvielas gana efektīvi. Vecums nav slimībaGerontoloģijas speciāliste Margarita Rupenheite izdevumā «Vecu ļaužu aprūpes un saskarsmes īpatnības» raksta: novecošana var dažādi ietekmēt izziņas un gara spējas, atmiņu, individualitāti un uzvedību. Tomēr daudzas izmaiņas garīgajā veselībā nav saistītas tikai ar novecošanas procesu, bieži tās ir radušās slimības rezultātā. Strauja izziņas spēju krišanās gandrīz vienmēr ir slimības rezultāts.Veciem cilvēkiem var būt grūtības veikt darbības, kas prasa ātru reakciju vai precizitāti, bet viņi saglabā spēju saprast savu situāciju un mācīties no jaunas pieredzes. «Personība ar gadiem nemainās, uzvedība un psiholoģiskā pielāgošanās turpinās un nesastingst. Bieži vien pārspīlēta, slikti pielāgojama un nepārveidojama uzvedība atspoguļo psiholoģiskas vai neiroloģiskas problēmas, nevis novecošanu,» skaidro M. Rupenheite.Uzturam ir nozīmePirms desmit gadiem pētījumi Latvijā apliecinājuši, ka pusei no stacionētiem pacientiem ir malnutrīcija – hronisks proteīnu enerģētiskais trūkums, proti, faktiski šūnas cieš badu, lai arī cilvēks domā, ka ir paēdis. Iespējamās problēmas, kas liecina par uzturvielu trūkumu – brūces dzīst slikti un lēni, pēc operācijas vai smagu saslimšanu gadījumā biežāk rodas komplikācijas, viegli veidojas zemādas asinsizplūdumi, zūd muskuļu masa un tonuss, nogurums. Gastroenterologs Edgars Bodnieks rakstā žurnālam «Gastroenteroloģijas Aktualitātes» kā vienu no malnutrīcijas riska grupām toreiz nosauca tieši gados vecus cilvēkus ne tikai tāpēc, ka bieži viņiem nav izteiktas apetītes sajūtas un mazinājusies garšas receptoru jutība, bet arī tāpēc, ka reizēm ēšanu apgrūtina sliktas zobu protēzes, kas rada mutes bojājumus, apgrūtināta košļāšana traucē uzņemt nepieciešamo barības apjomu.Malnutrīcijas ietekme ir ļoti nopietna, un Latvijā šī problēma netiek pietiekami uztverta un risināta, uzskata uztura speciāliste Natālija Petruhina. Taču tas ir būtisks faktors, lai vecie cilvēki varētu maksimāli ilgi saglabāt dzīvesprieku, spēku un neatkarību. Malnutrīcija var būt iemesls atmiņas traucējumiem. Savukārt cilvēki, kuri nesaņem pietiekamu uzturu un sāk ciest no garīgiem traucējumiem, biežāk nonāk ilgstošas aprūpes pansionātos. N. Petruhina atsaucas uz pētījumiem Zviedrijā: katrs sestais vecāka gadagājuma cilvēks, kas mājās dzīvo viens, nesaņem pilnvērtīgu ēdienu. Taču arī tad, ja atsevišķi dzīvo vecāks pāris, abi ir pakļauti šādam riskam. IETEIKUMIKā saglabāt labu pašsajūtu novecojot? Kustēties – sākt ar izstaipīšanos gultā un turpināt ar lēnu rītarosmi, lai izkustinātu locītavas. Iet mazliet (mazliet!) tālāk un darīt mazliet vairāk, nekā gribētos. Gādāt par kustībām prātam un atmiņai: dzejoļi –rakstīt pašam vai mācīties no galvas, risināt krustvārdu mīklas, rēbusus, mazbērnu mājas darbus matemātikā (nedot viņiem norakstīt, bet salīdzināt!), spēlēt šahu, dambreti, zolīti. Sociālā aktivitāte – pensionāru dienas centrs, ciemošanās, pasākumi, pulciņi, brīvi izvēlēts rūpju jeb «šefības» objekts, izveidot dienas darbu plānu. Ja pats var iepirkties, neļaut visu sev pienest klāt. Jāuzmanās, lai neiepatīkas atkarības loma, bet jāprot pieņemt, ja palīdzība nepieciešama. Ēdienreizes – bieži, bet nelielas pēc apjoma, bagātas ar garšvielām un šķiedrvielām. Vairāk skābpiena produktu. Pieradināt sevi regulāri uzņemt šķidrumu, padzerties arī bez slāpju sajūtas, kas veciem cilvēkiem neveidojas. Nogurums, smeldze muskuļos var būt viena no organisma atūdeņošanās pazīmēm.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vecumdienās nezaudēsim dzīvesprieku un pašcieņu

Kategorijas