Skaistkalns Skaistkalnē nav bijis

2013. gada 22. marts 00:00

Pirms vairākiem gadiem laikraksts «Bauskas Dzīve» iepazīstināja lasītājus ar ģimeni, kurai uzvārds bija Bauska. Šoreiz esam uzmeklējuši Skaistkalnes vārdabrāli. Tas ir rīdzinieks mūziķis Modris Skaistkalns.Sarunājāmies ar Modri pirms pāris dienām viņa studijā Rīgā. Sals kārtējo reizi bija apliecinājis savu varenību, naktī nospiežot termometra stabiņu zem mīnus desmit grādu atzīmes. Griezīgais vējš pastiprināja vairumam jau tik apnikušo ziemīgo sajūtu.Apsola vasaras ceļojumu«Arvien vairāk mani pārņem vēlme būt tur, kur silti ir visu gadu. Labprāt dzīvotu, piemēram, Itālijā, Spānijā, bet Latvijā pāris nedēļu baudītu normālu ziemu, sniedziņu. Īpaši netīkamas ir tā sauktās rudziemas jeb garais rudens, kas iestiepjas ziemā, un tā savukārt pavasarī nevar vien beigties,» atzīstas Modris. Smejot piebilstu, ka, dzīvojot ārzemēs, viņam tomēr kādā no Latvijas apciemojumu reizēm noteikti būtu jāapmeklē Vecumnieku novada Skaistkalne, jo, izrādās, mūziķis sava uzvārda pagastā nemaz nav bijis.«Atceros, reiz grupas «100. debija» koncerttūrē devāmies no Aizkraukles uz Bausku vai Biržiem un, iespējams, izbraucām cauri Skaistkalnei. Bet neko no šīs vietas neatceros. Esmu tik vien kā interneta fotogrāfijās skatījis baznīcu, Mēmeli un tiltu pār to. Ir apņemšanās tuvākajos gados paceļot pa Latviju – vasaras mēnešos doties izbraukumā ar teltīm, pavadīt kādu dienu pie ūdeņiem. Tad nu laikam jāsola, ka viens no pirmajiem braucieniem būs uz Skaistkalni. Interesanti tas varētu būt maniem bērniem, īpaši meitai Emīlijai Skaistkalnei,» spriež mūziķis.Krievijas puisisSākot sarunu par uzvārdu, Modris atzīstas – ar tēvu nav apspriesta dzimtas izcelsme, nav vaicāts, kā vidzemnieks ticis pie šāda uzvārda. Toties Modrim ir interesants stāsts par savu gaitu sākumu šajā pasaulē. Viena vecmāmiņa viņam ir no Preiļu puses Latgalē. Otrā pasaules kara beigās viņa bija sasaistījusies ar tā saucamajiem mežabrāļiem, tagad dēvētiem arī par nacionālajiem partizāniem. Kad čekisti cīnītājus uzgāja, vectēvu nošāva, bet vecmāmiņa nonāca cietumā.«Rīgas Centrālcietumā viņai piedzima mana mamma. Vecmāmiņu pēc gada izsūtīja uz Krievijas ziemeļiem, pilsētu Intu Komi Republikā, bet bērniņš, mana mamma, palika Latvijā. Kad mammai apritēja astoņi gadi, viņa drīkstēja braukt pie vecmāmiņas uz ziemeļiem.Pēc kāda laika lielajā peļņā tieši uz Intu no Latvijas aizbrauca arī mans nākamais tētis Jānis Skaistkalns. Viņš strādāja glābēju komandā, kas braukāja pa ogļu raktuvēm pildīt dažādus uzdevumus. Tētis iepazinās ar manu mammu Valentīnu Šmiti, apprecējās un abi dzīvoja Intā. Vasarās viņi uz diviem mēnešiem brauca garajā atvaļinājumā uz Latviju. Vienā tādā jūnija dienā Siguldā piedzimu es. Tāds nu esmu – Krievijas ziemeļos tapis un Latvijā pasaulē nācis.Pēc kāda laika mammas un tēva attiecības sāka jukt. Man bija gadi septiņi, kad kopā ar mammu atgriezāmies uz dzīvi Latvijā. Apmetāmies pie mātes tantes Aizkrauklē, ko toreiz sauca par Stučku. Tēvs uz Latviju atbrauca pēc pāris gadiem, bet te viņam jau bija citas gaitas. Es zinu, ka tēvs nāk no lielas ģimenes, viņam vēl bija trīs māsas un trīs brāļi. Ar šiem radiem šad un tad esmu saticies, bet nekādas ciešākas saites nav izveidojušās.»Kad pil no jumtiemModris spriež, ka ziemeļos dzimušam un Latvijā augušam, viņam ziema tā arī nav kļuvusi par tīkamāko gadalaiku. Protams, skolas gados slidošana, slēpošana bija jaukas nodarbes, šad tad viņš joprojām slidojot. «Taču pašlaik es varētu vispār iztikt bez ziemas. Tā manī vairs neizraisa izjūtas, kuras iepriecinātu. Arī rudens mani nomāc arvien biežāk – šķiet, drūmajā pelēcībā viss mirst un atvadās. Priecājos par pavasari. Tad jūtama atjaunošanās, jaunas krāsas, jaunas skaņas. Tās manāmas arī manā prātā, aktivitātēs, tostarp mūzikā. Neesmu no tiem, kas var ilgi strādāt vienā žanrā, vienmēr meklēju ko jaunu.Pavasara atnākšana man ir tad, kad vēl apkārt ir sniegs, bet tiklīdz uzspīd saule, viss sāk strauji kust, pilēt no jumtiem. Tā ir mana pirmā pavasara izjūta. Otrreiz pavasari visspēcīgāk izjūtu laikā, kad tas nonācis pie robežas ar vasaru – uzziedējušas pienenes, plaukst augļu koki, un pavisam drīz iestāsies vasara. Tad izbaudu lapu svaigo zaļumu, īpatno aromātu gaisā, kas ir no ziedēšanas visapkārt,» atzīstas mūziķis Modris Skaistkalns.Uz popularitātes viļņaSarunas noslēgumā nedaudz vēl apspriežam viņa un Agra Semēvica kopējo muzikālo projektu «100. debija», kas jauniešu vidū bija īpaši iecienīts pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Modris un Agris tad bija dīdžeji, viens Jumpravā, otrs Lielvārdē. «Liekot» mūziku diskotēkās, kādā brīdī radās doma, ka vajag kaut ko pašu sataisītu pamēģināt atskaņot.Pirmās tapa kaverversijas (esoša skaņdarba atskaņošana citā izpildījumā vai stilā – V.A.) populārām dziesmām «Vēlreiz» no grupas «Jumprava» un Adriana Kukuvasa kompozīcijai «Piezvani man!». Tā arī viss aizgāja, katra nākamā kompozīcija kļuva arvien populārāka. Grupas pirmais albums iznāca kasetes formātā un guva milzu piekrišanu. Drīz vien tas tika izdots kompaktdiskā, kas bija viens no pirmajiem šāda formāta muzikālajiem produktiem Latvijā. Sekoja koncerttūres pa Latviju, tapa jaunas kompozīcijas. Taču Modrim raksturīgajā stilā grupas pastāvēšana nebija ilga. Puiši pēc pāris gadiem draudzīgi šķīrās, tagad katrs turpina rušināt savu mūzikas lauciņu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skaistkalns Skaistkalnē nav bijis

Kategorijas