Piedzīvot vasaru aukstākajā kontinentā uz ledus

SANDRA ROZENBERGA-SAAVEDRA, speciāli «Bauskas Dzīvei»

2013. gada 22. marts 00:00

Piedzīvot vasaru aukstākajā kontinentā uz ledus

Latvieši pasaulē atrodami visur. Arī Antarktīdā, kur marts ir rudens mēnesis.Stāstot «Bauskas Dzīvei» par savu pieredzi, kā svešumā glabāt Latviju sirdī, pērn novembrī Īrijā mītošais baušķenieks Ivars Zubovs nosmēja – «latvieši ir visur, izņemot Dienvidpolu, kur laikam dzīvo tikai pingvīni». Kādreizējā Gailīšu pagasta iedzīvotāja Sandra Rozenberga-Saavedra, kura tagad dzīvo Čīles galvaspilsētā Santjago, atklāja, ka Antarktīdā tomēr ir latvietes – tur strādā Inga Circene un Jolanta Bērziņa. Lidojumi uz viņu mītnes vietu – «Union Glacier» nometni Antarktīdā – notiek no Čīles pilsētas Punta Arenas. Tā atrodas 3000 kilometru attālumā no Santjago, kur dzīvo Sandra, tāpēc viņas intervija ar Ingu Circeni tapa, sazinoties elektroniski.Kā tas nākas, ka Balvos izaugušai meitenei rodas interese par kalniem un darbu ziemeļos?– Kopš bērnības esmu daudz lasījusi, īpaši man patika Skandināvijas valstu rakstnieku darbi. Biju apņēmusies noteikti aizbraukt uz Norvēģijas kalniem. Pēc Balvu 1. vidusskolas absolvēšanas Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvu inženierzinātņu bakalaura grādu datorzinātnē, bet nekad neesmu strādājusi šajā profesijā.Kā atradāt darbu Norvēģijā un pēc tam Antarktīdā?– Pēc augstskolas beigšanas pieteicos «au pair» jeb auklīšu programmā Norvēģijā. Mani uzņēma ģimene ar trim bērniem Bergenā, kur nodzīvoju pusotru gadu. Iemācījos norvēģu valodu, iepazinu kalnu takas, piedalījos studentu kalnu kluba pasākumos.Auklīšu programmai beidzoties, pieteicos darbā vienā no populārākajām tūristu mītnēm Hardangervida kalnos – Finsehitā. Tur, 1222 metru augstumā virs jūras līmeņa, pavadīju vasaru. Ieguvu daudz draugu, iepazinos ar norvēģu pavāriem Ronniju un Mālinu. Ronnijs 2004. gadā nokļuva Antarktīdā pirmais. Nākamajā sezonā turp devās Mālins, un vēl pēc gada – es. Ko tur slēpt, iznāca, ka darbu dabūju caur pazīšanos.Kur Antarktīdā var strādāt?– Sākumā kompānijas nosaukums bija «Antarctic Logistic & Expeditions» (ALE). Gadu gaitā uzņēmums ir pārstrukturējies, un tagad ALE nodarbojas tikai ar loģistiku – preču un pakalpojumu piegādi un organizēšanu. Tūrisma programmas piedāvā «Adventure Network International» (ANI), bet darbiniekus algo «Polar Services A.S.». Īpašnieki ir tie paši.Ko abas ar Jolantu darāt bāzes nometnē?– Mūsu galvenais pienākums ir rūpēties, lai klientiem – tūristiem, alpīnistiem, zinātniekiem – būtu, kur apmesties. Pagājušajā sezonā mums bija Kanādā ražotas 30 «Polar Haven» divvietīgās teltis. Sezonas sākumā tās uzceļam un iekārtojam dzīvošanai ar vajadzīgajām mēbelēm, bet sezonas beigās nojaucam un novietojam glabāšanai. Tā ir Antarktīdas viesnīca.Rūpējamies par tīrību un kārtību nometnē, palīdzam tulkot, reizēm pavadām grupas ekskursijās uz Dienvidpolu, kas ir ap 1000 kilometru no nometnes. Koordinējam bagāžas atvešanu no lidmašīnu reisiem un uz tiem, organizējam pasākumus nometnē. Cepam kūkas, maizītes un pīrāgus latviskā gaumē. Tās ir ļoti iecienītas, mūs ar Jolantu dēvē par «Latvian Bakery», kas tulkojumā nozīmē «latviešu maiznīca».Kādi tūristi vēlas nokļūt vienā no zemes poliem?– Tie ir cilvēki no dažādām pasaules valstīm, viņu mērķi ir atšķirīgi. Alpīnisti kāpj Elsvērta kalnu grēdas augstākajā virsotnē Vinsona kalnā. Ekspedīciju dalībnieki slēpo Dienvidpola virzienā. Zinātnieki dodas uz visām iespējamām pusēm un pēta klimata izmaiņas, ģeoloģiju, ledājus, Saules radiāciju, zemledus ezerus un daudz ko citu. Aptuveni 35 tūristi katru sezonu ar lidmašīnu dodas tieši uz Dienvidpolu. Nekas ekstremāls gan tas nav – tikai trīsarpus stundu lidojums no nometnes. Apmēram desmit tūristu dodas uz pingvīnu kolonijām piecu sešu stundu lidojumā Antarktīdas piekrastē.Kā mūžīgajā sasalumā tiekat pie dzeramā ūdens, siltuma? Kā ar citām ērtībām?– Nometnē pēdējos gados daudz kas mainījies. Tomēr tajā joprojām ir lielas un mazas teltis. Dažādu lietu un pārtikas glabāšanai izmanto gan parastos kuģniecības konteinerus, gan speciāli būvētus. Nometne atrodas uz ledāja 700 metru virs jūras līmeņa, ļoti skaistu kalnu ieskauta. Mūsu tuvākie kaimiņi ir Dienvidpola zinātniskā stacija ap 1000 kilometru attālumā.Ūdeni gādājam, piepildot lielus, speciāli būvētus konteinerus ar sniegu, kas tur izkūst. Pārtiku piegādā no Čīles ar iknedēļas avioreisu. Nometnē netrūkst svaigu augļu, dārzeņu, četri mūsu pavāri gatavo lieliskas maltītes. Par apkuri nav jābēdā, jo Antarktīdā vasarā saule spīd visu diennakti, uzsildot gaisu teltī līdz pat plus 30 grādiem. Lielajā kopteltī ir ar degvielu darbināma krāsns, kuru iekurina aukstākajās dienās. Mums ir speciāla telts, kur karsta, bet diezgan īsa duša katram pieejama divreiz nedēļā.Kādās valodās nometnē runājat? Kā no Dienvidpola var sazināties ar pasauli?– Pieeja internetam Antarktīdā ir dārga un sarežģīta, tāpēc «Union Glacier» nometnē to izmanto tikai meteorologs. Darbiniekiem ir speciāls e-pasta serveris. Var nopirkt telefona kartes, tās izmantojam satelīttelefonam. Ikdienā nometnē runājam angļu valodā, bet tikpat bieži te dzirdama norvēģu, krievu un spāņu un cita valoda.Antarktīda ir sausākais, aukstākais un vējainākais kontinents. Kad tur ir vasara? Kāds gadalaiks ir pašlaik, cik auksti ir ziemā? Vai esat tur bijusi arī polārajā naktī?– Šajā sezonā bija īpaši labi laika apstākļi, jo vasara, kas Antarktīdā ir novembrī, decembrī un janvārī, bija diezgan silta. Gaisa temperatūra svārstījās no mīnus viena līdz mīnus 20 grādiem, bet Ziemassvētku laikā bija rekordsilts – ap plus 0,2. Nekad iepriekš nometnē vēl nebija reģistrēta gaisa temperatūra virs nulles.Marts Antarktīdā ir rudens mēnesis, «Union Glacier» nometne šajā laikā ir slēgta. Ziema – jūnijs, jūlijs un augusts – ir pārāk barga, lai tur uzturētos cilvēki, tad iestājas polārā nakts un gaiss atdziest līdz mīnus 40 grādiem.Bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis ekonomiskās krīzes laikā gadumijas uzrunā ieteica mācīties no pingvīniem, kuri sala laikā saspiežoties kopā ar mugurām, tā cits citu sildot. Vai bieži redzi pingvīnus?– Pingvīnus esmu vairāk vērojusi ceļojumos pa Dienvidameriku. Tūkstošiem imperatorpingvīnu savā dabiskajā vidē – tas ir fantastisks skats. Antarktīdā pingvīnu kolonijas sastopamas tikai kontinenta piekrastē, kur tiem ir pieejama barība.Cik ilgu laiku gadā pavadāt Antarktīdā? Kur dzīvojat pārējā laikā? Kad pēdējo reizi bijāt Latvijā?– Nometne ir atvērta trīs vasaras mēnešus, nesen beidzu strādāt savu sesto sezonu. Pāris mēnešu gadā pavadu Latvijā – palīdzu mammas zemnieku saimniecībā Balvu pusē. Reizēm strādāju Norvēģijas kalnos, kopā ar draugu ceļoju pa Eiropu un Dienvidamerikas valstīm. Abas ar Jolantu uzņemam ciemos Latvijā savus Antarktīdā iegūtos draugus. Latvijā biju pērn, oktobra beigās, un arī tagad Čīlē – martā.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Piedzīvot vasaru aukstākajā kontinentā uz ledus

Kategorijas