«Koku ganu» specvienība

2013. gada 22. marts 00:00

Miermīlīgie, viedie «koku gani» nedzīvo tikai fantāzijas triloģijā «Gredzenu pavēlnieks». Tādi sastopami arī starp cilvēkiem, un viņi dēvē sevi par kokkopjiem – arboristiem.Par skolotu «koku ganu» Latvijā var kļūt kopš 2007. gada, kad šādu izglītības programmu atvēra Ērgļu arodvidusskolā, stāsta profesijas autoritāte Gvido Leiburgs. Viņš dārzkopja prasmes apguvis Bulduros, ieguvis meža inženiera un ekologa diplomu Lauksaimniecības universitātē. Arborista kvalifikāciju apstiprinājis Vācijā un Nīderlandē, strādājis par meža ekologu.Latviešiem asinīs«Uz koku man ir dārznieka, arborista un mežsaimnieka redzējums, skatos no ainavas viedokļa un kā vides eksperts.Vajadzīgas zināšanas arī dendroloģijā,» «Bauskas Dzīvei» skaidro meistars, rādot Iecavā atrastu mizas gabaliņu ar retu ķērpi.Arboristi ir īsta izlases specvienība – Latvijā viņu ir ap 70, pārsvarā profesijai nepieciešami fiziski spēcīgi un gudri puiši 18 – 25 gadu vecumā, raksturo speciālists. Tas ir pietiekami daudz, lai būtu konkurence praktiskajā koku kopšanā, kāpjot tajos ar alpīnistu ierīcēm vai strādājot uz pacēlāja. «Es esmu vecs arborists,» smaida Gvido, «tādi nodarbojas ar koku vērtēšanu un dod padomus, ko ar kokiem darīt.»Eiropā ir vairāki desmiti tūkstošu šādu speciālistu, viņu ir daudz arī ASV, Kanādā, un starptautiskā mērogā mūsu valsts pārstāvji ir augsti novērtēti. Latviešu arboristi kopj kokus arī ārzemēs – Lietuvā, Norvēģijā, Čehijā, Krievijā, Vācijā. «Latviešiem koki ir asinīs. Mēs esam koku cilvēki,» prāto Gvido.Zaļās katedrāles «Katram stādījumam ir sava kultūrvēsture, katrai alejai – vērtība. Ainavā ritmiskā koku rinda ienes harmoniju. Tā piedod dziļāku jēgu, un cilvēkam, ikdienā staigājot, rodas svētsvinīga izjūta. Alejas rada katedrāles efektu gotiskās arhitektūras stilā,» rāmi stāsta meistars.Alejām ir bioloģiskā vērtība, proti, tās par mājvietu izmanto putni, kukaiņi, sikspārņi, citi dzīvnieki. Jo vecāks stādījums, jo tas bioloģiski vērtīgāks. Taču pilsētā jāņem vērā cilvēku drošība, tāpēc jāsakopj bojātie koki, bīstamie – jānovāc. Tas ir arborista darbs, iepriekš novērtējot stādījumus.«Sakopts koks būs drošs cilvēkiem un īpašumam, un aleja ainavā saglabāsies ilgāk,» skaidro G. Leiburgs. Viņaprāt, lai arī koks ir līdzvērtīgs ainavas elements, gluži tāpat kā būve, ceļš, ceļazīme, attīstības plānos vai būvprojektos kokiem veltīta vismazākā sadaļa. «Cilvēki to neapzinās, bet ozols nostāvēs ilgāk nekā viena otra ēka. Mēs pret to izturamies vieglprātīgi un nozāģējam simtgadīgus kokus, lai uzceltu skārda šķūni, kura pēc desmit gadiem varbūt vairs nebūs.»Saskaita visusŠopavasar G. Leiburgs pēta Iecavas kokus alejās Edvarta Virzas un Ozolu ielā. Katram kokam arborists ar cinkotu naglu un magnētiskā āmura palīdzību piestiprina numuru. Taps apraksts un ieteikumi koku kopšanai, ko varēs organizēt pašvaldības speciālisti.Vērtēšanas procesā gadās pārsteigumi. «Katru mēnesi atrodam kādu dižkoku,» atklāj G. Leiburgs, «dažādām koku sugām ir dažādi izmēri, no kura tie kļūst par dižkokiem. Piemēram, Holandes liepai kā dižkokam stumbra apkārtmēram jābūt 2,8 metriem, parastajai liepai – 3,5 metriem. Noteicam bioloģisko vērtību. Tiesa, ja atrod kādu retumu, pilsētā tam mikroliegumu neveido, taču informējam pašvaldību, un koku apkopējs to ņem vērā.»Likvidējot nevērtīgus vai bīstamus kokus, galvenais ir komunikācija, teic Gvido: «Koki nevar būt politisks arguments – tagad kokus pilsētā nezāģējam, jo visi zina, ka tas ir slikti, un tuvojas vēlēšanas. Jāļauj profesionāļiem strādāt, un tas jāpaskaidro sabiedrībai.»Vienlaikus speciālists uzslavē cilvēkus par modrību: «Iecavā sāku kokus numurēt sestdien pirms pulksten deviņiem rītā, un puikas uzreiz noprasīja – ko jūs tur darāt? Varu kliedēt mītu, ka naglu kokā dzīt ir slikti. Galvenais ir to iedzīt dzīvajā daļā pie mizas, ne dziļāk, tad koks naglu iekapsulē, un tā netraucē.»Filigrāns darbsArboristu komanda Bauskā izzāģējusi bīstamos kokus kapsētās un pie bērnudārza «Pasaulīte», stāsta SIA «Vides serviss» pārstāve Aina Bele. Pakalpojums nebija lēts, taču speciāliste neslēpj sajūsmu, raksturojot kokkopju prasmi – pa zaram, pa gabaliņam vien koki novākti tīri un nemanāmi, «koku ganiem» karājoties alpīnistu trosēs un lodājot gar stumbru. «Katrs to izdarīt nevar,» atzīst A. Bele, piebilstot, ka pašvaldībai ieteikts aicināt arboristus sakopt arī citas Bauskas novada kapsētas.Kopšanu G. Leiburgs arī iesaka uzticēt arboristiem, jo «zaru var nozāģēt tā, ka zīmes gandrīz nepaliks, bet var arī radīt kokam brūci, no kuras radīsies trupe». Tiesa, arī starp «parastajiem» cilvēkiem atrodas pa kādam prasmīgam kopējam. Tomēr kopumā ļaudis nereti nepamatoti piedēvē kokiem savas īpašības un dzīvo maldīgos mītos. Arboristu misija ir arī izglītot sabiedrību, tāpēc nodibināta biedrība.«Man patīk mans darbs, un jūtos labi starp kokiem,» saka Gvido Leiburgs, «ja cilvēks vai koks ir savā īstajā vietā, tad no viņiem nāk laba enerģija. Esmu pragmatisks, bet ticu – katram kokam vidē ir sava vieta, tāpat kā katram cilvēkam.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Koku ganu» specvienība

Kategorijas