Vispirms darbi, tad rokdarbi

2013. gada 22. marts 00:00

70 gadu jubileja brunavietei Irēnai Kukutei.Par spīti tendencei, ka arvien biežāk lauku ļaudis it kā ekonomisku apsvērumu dēļ atsakās no mājlopu turēšanas, brunaviete Irēna Kukute ir pārliecināta, ka govs viņas mājās būšot tik ilgi, cik spēs to kopt. «Tā man ir liels atspaids, it īpaši, kad jābrauc ciemos. Cenšos paņemt līdzi pašas gatavoto sieru, krējumu vai sviestu,» atklāj jubilāre.Cūku istabaKopš bērnības brunavietes dzīve rit 1839. gadā celtajos «Čūdaros». Irēna stāsta, ka tās ir viņas krusttēva mājas, no kurām viņš kā «kulaks» pēckara gados padzīts: «Izvest viņu neizveda, jo bija paputējis saimnieks. Arī mēs bijām gatavi visam. Memme bija liela rokdarbniece, un tika jau sagatavots maiss ar apģērbiem gadījumā, ja jādodas tālajā ceļā,» atceras Irēna. Arī viņa mantojusi mīlestību pret rokdarbiem – vakaros, kad visi citi darbi saimniecībā padarīti, sev un citiem ada vestes un zeķes. «Vēlāk, kad gribējām nākt uz tejieni dzīvot, memmei bija jāprasa atļauja toreizējam rajona izpildkomitejas priekšsēdētājam Reiskartam. To dabūjām ar noteikumu, ka memme slauks govis. Tolaik mājā bija jau apmetušās trīs ģimenes un mums iedeva tagadējo dzīvojamo istabu. Tur turēja cūkas, kā iegāji, tā pazudi blusu jūrā,» atminas Irēna. Bez liellopiem māte kopa arī kumeļus, kas no tiem laikiem Irēnai ir paši mīļākie dzīvnieki.Viņas tēvs mira vienā dienā ar Staļinu, un patēvs, kas nāca pēc viņa, tāpat kā vairumā pasaku, bija skarbs. Turklāt viņa laikā mājas sienas apsistas ar papi un krietni papūdētas. «Tā savu laiku nokalpojusi. Ziemās spēj tik kurināt, pamati, kā jau guļbūvei, «staigā», bet ieguldīt naudu remontā nav vērts,» par māju stāsta jubilāre. Dreb kājas un rokasIrēnas mūžs pagājis Bauskas novada Brunavā. Savulaik pabeigta vietējā četrgadīgā skola, kur vēlāk ierīkots bērnudārzs, bet pašlaik tā pārtapusi par skaistu, sakoptu dzīvojamo māju, un Mežgaļu pamatskola.Brunaviete stāsta, ka darba gaitas sākusi agri: «Savulaik esmu strādājusi par mežsargu jeb, kā toreiz sauca, mežkopi. Vispār pie meža nebiju radusi, un kā toreiz, tā arī šodien man ir bail no čūskām. Taču darbs ir darbs. Vadīju strādniekus, kopu cirsmas un stādīju kokus.»Kādu laiku strādāts lauku brigādē, tostarp sanācis darboties pie kuļmašīnas. «Kājas, rokas, kā jau jaunam skuķim, drebēja,» teic Irēna. Bērnudārzā jubilāre bijusi gan grāmatvede, gan saimnieciskās daļas vadītāja, gan sagādniece.Sanācis arī paslimot, taču darba gadu izskaņā bijusi padomju saimniecības sekretāre mašīnrakstītāja, kā arī veikusi arodbiedrības kasieres pienākumus. Radi turas kopāĢimenes dzīvē skumjš notikums, ar ko vēl joprojām ir grūti samierināties, ir vīra aiziešana viņsaulē pirms dažiem gadiem. «Andrejs bija ļoti labs – alkoholu nelietoja, nepīpēja,» īsi izsakās brunaviete.Andrejs pirmo reizi sastapts viņa brāļa, kas dzīvoja tepat kaimiņos, meitas kristībās. Abi tolaik strādāja mežsaimniecībā. Irēna ar Andreju apprecējās 1962. gada 31. decembrī. Ārā valdīja tik liels sals, ka nevarēja iedarbināt lielāko daļu transportlīdzekļu, nokļūšana līdz kāzām daudziem sagādāja grūtības. Abu mīlestība vainagojās ar trim bērniem – dēliem Jāni, Gati un meitu Baibu. Ik brīdis, kad ģimenes galva bija mājās, īpašs, jo viņu katru gadu kā pavāru iesauca armijā.Jubilāre stāsta, ka pēdējie gadi vīram bijuši smagi. Pēc tam, kad pēc traumas ārsts nepareizi saoperēja kāju, parādījās vēl citas kaites. «Turklāt vīrs nevarēja noraudzīties, ka man jādara smagi darbi un viņš nevar palīdzēt,» atceras Irēna.Ar vīra radiem, kas nu lielākoties dzīvo Lietuvā, jubilāri saista īpaši tuvas attiecības: «Viņi man ir gan radi, gan draugi, gan māsas un brāļi.» Cits citu, cik vien var, atbalsta un apciemo. Brunaviete stāsta, ka šogad nevienu nav aicinājusi uz dzimšanas dienu, bet vīra radi braukšot ciemos tik un tā – gribi vai ne.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vispirms darbi, tad rokdarbi

Kategorijas