Traģēdija un laba skola

2013. gada 25. marts 00:00

Iecavas represēto kluba vadītājs Ēriks Grants ir viens no tiem savulaik izvestajiem, kurš cauri grūtībām un padomju režīma liekulībai saglabājis pašcieņu un personības pievilcību. Nezīlējot, kā profesionāli būtu izveidojusies viņa dzīve, ja Latvija netiktu okupēta, Ēriks uzsver labas ģimenes zaudējumu, kas izsita pamatu zem kājām visai nācijai.Ko aizveda kopā ar jums?– Ģimenē bijām palikuši divi – es un māte. Man bija desmit gadi, mātei – 45. Mans tēvs bija aizsargos seržants, viņu paņēma 1945. gadā. Tēvs no Kurzemes katla gribēja braukt prom pār jūru, bet māte nepiekrita. Mums bija 18,6 hektāru jaunsaimniecība Īlē. Nokļuvām Omskas apgabala Odesas rajona Čapajeva kolhoza stepē. Sādžā dzīvoja ukraiņi.Propaganda vēstīja – tiek vesti tautas ienaidnieki, bagātie, budži. Kolhoza priekšsēdētājs bija atbraucis pretī ar vēršu vilktām ragavām – domāja, ka mums daudz mantu. Visa sādža bija izskrējusi skatīties. No 30 nometinātajiem bijām deviņi bērni un divi darbspējīgi vīri. Viņi mūs pētīja, tāpat kā mēs viņus. Tie cilvēki bija noskranduši, puiku no meitenes nevarēja atšķirt, jo matu nebija – utu dēļ visiem nodzīti. Mēs tās arī ātri dabūjām. Kaut gan cilvēki bija tīrīgi, pret utīm toreiz nebija līdzekļu. Skolā pārtraukumā meitene apsēžas, otra ieliek galvu klēpī un saka: «Pašukaj (‘pameklē’ – no ukraiņu valodas)!»Otrajā klasē es paliku otru gadu, jo krievu valodu nezināju. Pirmajā dienā bija jāraksta diktāts. Kad lapu atdeva, sarkano labojumu bija vairāk nekā manis ar melno rakstītā. Pēc pāris gadiem latvieši bija labākie skolēni.Kā jūs izdzīvojāt?– Māti pielika pie darba fermā. Tur ūdensvada nebija, ziemā ūdeni ar rokām vilka no akas, lēja silē un dzirdīja izvestās govis. Tūlīt pēc tam siles bija jāiztukšo vai jāizkaļ ledus. Lieli spaiņi, dziļas akas, trīs reizes dienā divas sievas smēla ūdeni. Ja ūdens uzlija, kājas apsala, jo apģērbs mums bija trūcīgs.Kolhozā maksāja par izstrādes dienu – noteiktu izpildīto normu, kad beidzās gads. Mūs ieveda aprīlī, valsts nodeva bija obligāta, to, kas palika pāri, sadalīja cilvēkiem. Saņēmām 150 gramus graudu un 16 kapeikas ve-cajā naudā, tātad 1,6 kapeikas jaunajā. Gadījās, beidzas gads – un tu esi valstij parādā, jo kolhozam nav, ko maksāt. Reizēm atmeta 200 gramus graudu vienam cilvēkam, nedaudz kartupeļu. Maize un gaļa bija jāaizmirst.No mūsu sādžā nometinātajiem aizgāja bojā viena meitene. Izdzīvojām ar mantu, kas kolhozā ir kopīga. Tas nav ne tavs, ne mans, «eto naše» (‘tas ir mūsu’ – no krievu valodas). Ja jau «naše», tad to mēs arī ņēmām. Parasti varēja paņemt graudus. Kad novāca ražu, laukā bija sabērts milzīgs kalns. Naktī tumšs, pa maisiņam vien varēja savākt. Vietējie iemācīja slēpt zem drēbēm maisiņus, kuros kaut ko varēja atnest mājās.Vai esat saticis cilvēkus, kas jūs ielika sarakstā un izveda?– Sarakstu veidoja partorgs, kas bija labi pazīstams. Vedēji bija vietējie. Atbrauca ar zirgu pakaļ, bija līdzi viens armijnieks ar šauteni. Esmu viņus pēc atgriešanās saticis. Ne es viņiem ko prasīju, ne viņi man. Lika un darīja. Vilis Lācis parakstīja, lai izvestu 102, nevis 100 procentu. Ja kāds bija paslēpies, paņēma kaimiņu.Izsūtījumā cilvēki pirmajā dienā saprata, ka neesam nekādi tautas ienaidnieki. Ja visi krievi būtu tādi kā Sibīrijā – brīnišķīga tauta! Tie nav pārliecinātie komunisti, kuru nodarītais nebija atkarīgs no tautības.Kad atgriezāties Latvijā?– Mēs bijām izsūtīti «na večnoje poseļeņije» (‘mūža nometinājumā’ – no krievu valodas) bez tiesībām jebkad atgriezties. Kad Staļins nomira, jutām, ka kaut kas mainās. 1954. gadā atļāva braukt mājās tiem, kam vēl nav 16, taču es paliku, gribēju pabeigt 7. klasi. Pēc tam, 1955. gadā, devos mājās viens pats, māti vēl nelaida. Atbraucu ar vienu somu uz mūsu mājām, kur dzīvoja paziņas. Vasarā strādāju, rudenī iestājos Saldus tehnikumā. Brīnišķīgi noliku krievu valodas eksāmenu – bija atstāstījums, bet es pusstundā gandrīz iemācījos tekstu no galvas. Latviski rakstīju slikti – ielika trijnieku.Man patika agronoma darbs padomju laikā. Smags, bet ar lielu gandarījumu. Algas bija labas. Mums Iecavas kolhozā bija 900 strādājošo, 90 visādu rangu speciālisti. Es biju galvenais agronoms, man bija pakļauti vēl četri. Tāda pati zootehniķu komanda. Pamatīgs aparāts.Kā izsūtījums jūs ietekmēja cilvēciski?– Tā bija milzīga skola mums, kas tur bijām. Pēc tā, ko tur piedzīvoju, man varēja stāstīt, ka būs komunisms, tam neticēju. Zināju, ka tas nav reāli. Daudz nācies braukāt pa bijušo Padomju Savienību, jo esmu kalnos kāpējs. Redzēju, kas kur notiek, un sapratu, ka tā valsts sabruks.Ja kāds saka – padomju laikos bija labāk, tā ir demagoģija. Visu vadīja partija, bez tās ziņas nevarēja apstiprināt ne plānus, ne ko darīt. Kārlis Streips nesen radio pauda viedokli, ka izvešana nebija «pilnīga traģēdija». Kā tas ir jūsu skatījumā?– Tā bija traģēdija, kas sākās ar Padomju Savienības ienākšanu 1940. gadā. Kurš negribēja izaugt kārtīgā ar tēvu un māti? Tādu ģimeņu bija tūkstošiem. Deportējot ģimenes sacirta gabalos, vīriešus aizveda citur. Tā bija nācijas traģēdija.Jūs bijāt profesionāli tik spēcīgs, ka strādājāt vadošā amatā, pat būdams bijušais izsūtītais. Vai jums padomju laikā nācies pieņemt kompromisus ar savu sirdsapziņu?– Nekad neesmu darījis pretēji tam, ko domāju. Dažreiz neesmu ko pateicis vai klusējot neesmu iebildis citādam viedoklim, bet nekad neesmu nodevis savus cilvēkus. Būdams vadītājs, tā arī neiestājos partijā. Neesmu arī bijis nevienā pretvalstiskā organizācijā. Godīgi sakot, toreiz neticēju, ka Latvija atkal būs brīva.Nule Rīgā bija kārtējā saķeršanās 16. marta dēļ. Vai, jūsuprāt, pretējās pusēs karojušos var samierināt?– Pilnīgi izslēgts. Tas nekad nenotiks. Tā ir politika, un tie cilvēki nekad neies kopā. Kāpēc nevar ļaut 16. martā nolikt ziedus un mierīgi iet tālāk? Vai mēs ejam 9. maijā pie Uzvara pieminekļa kādam traucēt? Lai viņi svin, tie ir viņu svētki, viņiem nav citu. Turpinās milzīgā propaganda, kas pirms gadsimta sākās ar vārdiem «iz iskri vozgoritsja plamja» (‘no dzirksteles iedegsies liesma’ – no krievu valodas). Tik augsta līmeņa aģitāciju un patriotisko audzināšanu kā padomju laikā mēs Latvijā nevaram sasniegt. Ja mums būtu kaut daļa no tā, jaunieši domātu citādi. Cilvēkam jāsaprot, kas viņš ir un no kurienes nāk. ĒRIKS GRANTSDzimis 1939. gada 23. novembrī.Izsūtīts kopā ar māti 1949. gada 25. martā no jaunsaimniecības Īlē pie Dobeles.Latvijā atgriezies 1955. gadā.Pabeidzis Saldus tehnikumu, neklātienē absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju.Kopš 1970. gada dzīvo Iecavas apkaimē.Bijis kolhoza «Iecava» galvenais agronoms.Vada Iecavas represēto klubu.Ģimene – dzīvesbiedre, pieauguši bērni, divi mazbērni, viena mazmazmeita.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Traģēdija un laba skola

Kategorijas