Tā ir atpūta – izdarīt kādam labu

2013. gada 28. marts 00:00

Kārtībnieku Aldoni Bulu Bauskā pazīst veci un jauni.«Šerif, pilsētā viss mierīgi?» skan jautājums, kuru Aldonim Bulam šad un tad nākas uzklausīt. Viņš ieklausās runātājā. Ja vaicātājs ir labi pazīstams, atskan gaumīgs joks vai kāda korekti divdomīga frāze. Savukārt nepazīstamais tiek uzmanīgi uzklausīts.Lai vai kā, Aldoni Bulu Bauskā pazīst daudzi. Daži viņu sakās nesaprotam, citi uzteic nesavtīgo ieinteresētību problēmu risināšanā. Vieni slavē, citi smīkņā, taču nav dzirdēts, ka viņam pārmestu vienaldzību vai neatsaucību.Pirmdienas, 25. marta, rītā uzaicināju Aldoni uz sarunu redakcijā īsi pēc astoņiem. Lai arī viņam bija brīvdiena, mobilais telefons iezvanījās vairākkārt. Kāda sieviete sūdzējās par klaiņojošu suni, priekšnieks, pašvaldības sabiedriskās kārtības nodaļas vadītājs Dzintars Lenbergs, vēlējās uzzināt par transporta kustības ierobežošanu pasākumā pie represēto piemiņas ansambļa. Zvanītāji tika uzklausīti, viss paskaidrots, nokārtots. Vai tu tiešām neatsaki palīdzību pat brīvdienā? – Jūtos atbildīgs. Ja varu kādam palīdzēt, tad kā lai to nedaru? Visu mūžu strādāts un palīdzēts, no tā es nevaru atteikties arī tagad. Kad, Lauksaimniecības akadēmiju beidzot, saņēmu vetārsta diplomu, runājām Hipokrāta zvērestu. Tā būtība ir palīdzēt visiem, kas ir nelaimē, un mazināt viņu ciešanas. Esmu pensijas vecumā, bet izdarīt kādam labu, tas man ir kā tāda atpūta. Lai gan mans tagadējais darbs sabiedrībā nekad nav bijis augstu novērtēts. Toreiz pret miličiem, tagad pret policistiem, arī pret mums, sabiedriskās kārtības sargiem, reti kuram ir pozitīva attieksme. Tas, ka tevi nereti dēvē par šerifu, šķiet kā cieņas, uzticības apliecinājums...– Iesauka radās, kad Bauskas pilsētas domē izveidoja sabiedriskā kārtībnieka amatu. Tad man bija lielākas pilnvaras, uzreiz varēju nokārtot lietas līdz galam. Piemēram, redzēju, ka zīme nolauzta, piezvanīju «Vides servisam», viņi atbrauca, uzstādīja jaunu vietā. Atzīsties, vai tvitera konts «Sherifs_Aldonis» tiešām nav tevis paša izveidots?– Nu ne taču. Es to kādreiz palasu, ieraksti ir smieklīgi, tajos nav ļaunuma. Neesmu pat centies noskaidrot, kas ar to nodarbojas, iespējams, jaunieši. Kuram katram jau tviterī kontu neuztaisa un neuztur. Tas par kaut ko liecina.– Lai tā būtu, man tiešām nav nekas pretī. Es laikam protu saprasties ar jauniešiem. Pasākumos daži man nāk klāt, grib nofotografēties. Cenšos ar viņiem aprunāties, izzināt problēmas. Nav mans princips katru sīko pīpmani noķert un rakstīt protokolu. Aprunāšanos viņi dažreiz saprot labāk nekā sodīšanu. Savus bērnus neesi pēris? – Pērienu viņi nav dabūjuši. Ja vajadzēja, esam izrunājušies no sirds. Mums bija savi lopiņi, dārzs, bērniem katru dienu bija savs darbiņš. Mēs viņiem mācījām strādāt, pēršana nebija vajadzīga.Pats arī nekad neesi pērts?– Ui, man bērnībā bija daudz jāstrādā, un šad tad arī uzlaida pa dibenu. Mums bija govs, katram bērnam vajadzēja savu dienu to ganīt. No rīta līdz pusdienām, tad atkal pievakarē, bet dienas vidū vajadzēja būt mājās. Ko mēs, puikas, sēdēsim mājās? Laidām uz ezeru peldēties. Jādzen govs uz ganībām, bet gana nav. Tad nu «uzšāva» gan. No kuras puses esi Bauskā ienācis?– Mana dzimtā pilsēta ir Saldus, ģimenē bijām trīs brāļi un divas māsas. Brāļi esam vairs tikai divi, vidējo pievarēja slimība. Visi pieci esam izmācījušies par veterināriem.Kāpēc tāda izvēle?– Saldū bija tehnikums, kur visi arī mācījāmies. Māsas ir veterinārās feldšeres, bet mēs, brāļi, ieguvām augstāko izglītību. Agrāk tā bija pieprasīta profesija, jo Zemgales kopsaimniecībās bija lieli ganāmpulki. Darba šajā nozarē visiem pietika. Visi kopā no Saldus pārcēlāties uz Bausku?– Es atnācu pirmais – ieprecējos. Sieva – Helēna Paušus – ir no Brunavas puses. Noskatīju viņu augstskolā Jelgavā. Pārējie, meklējot darbu, cits pēc cita pārnāca uz šo pusi. Mammai ir 87 gadi, viņa dzīvo pie meitas. Vai tu vienīgais nestrādā veterinārijā? – Māsas – Vita un Ruta – joprojām ir veterinārās feldšeres. Vidējais brālis Guntars bija policijas majors, jaunākais Ivars – kopsaimniecības «Ozolaine» vadītājs, tagad darbojas privātbiznesā. Kad mainījās varas, sabruka kolhozi, paliku brīvprātīgo kārtības sargu rindās. Kādu laiku biju priekšnieks 350 cilvēkiem Bauskas rajonā. Organizējām reidus, sarīkojumos strādājām. Tā jau trīsdesmit gadu nodarbojos ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. Biju auto kārtības sargs un milicijas ārštata darbinieks. No maniem bērniem neviens nav veterinārs. Viņiem ir savas ģimenes, profesijas. Man ir divas mazmeitiņas. Vai vari salīdzināt, kādas pārmaiņas notikušas sabiedriskajā kārtībā 35 gadu laikā, kopš šajā jomā strādā? – Tagad kārtība ir daudz lielāka. Padomju laikos dzēra uz vella paraušanu, tagad vairs tā nav. Kaut vai tie paši šoferi. Krievu laikos iedzert un sēsties pie stūres – tas nebija nekāds briesmīgs noziegums. Tagad sodi par braukšanu dzērumā ir lieli, un braucēji piesargās. Tev tikko zvanīja un kaut ko stāstīja par suņiem. Vai klaiņojošo dzīvnieku problēma ir tik aktuāla?– Nav tik traki. Nāk pavasaris, kucēm aktīvāks meklēšanās laiks. Mēs tiešām esam ļoti daudzus suņus izķēruši. Reaģējam uz katru sūdzību. Netrūkst, es tā maigi teikšu, savdabīgas rīcības. Piemēram, dažs spekulē ar to, ka ir patversme, kur ievietot klaiņojošus dzīvniekus. Zvana un stāsta: «Mums te suns pieklīdis.» Kad parunāju ar kaimiņiem, izrādās, saimnieks gribējis no vecā suņa tikt vaļā. Oficiāli iemidzināšana maksā 20 latus, bet, ja suni paņem kā klaidoni patversmē, nekas nav jāmaksā. Tu lieliski pazīsti cilvēkus Bauskā. Kā viņi ir mainījušies šajos gados?– Tas gan jāsaka, ka ļaudis kļuvuši sīkumaināki, piekasīgāki. Zvana, sūdzas par lietām, kuras agrāk uzskatīja par sīkumiem. Esmu novērojis, ka cilvēki kļuvuši nabadzīgāki. Tagad zog visu, kas nav piesiets, arī lietas, kas agrāk nebija nevienam īsti vajadzīgas. Bet zaga jau arī padomju laikā?– Tad bija citādāk. Bija bagāti kolhozi, vairāk bija, ko ņemt. Uz to lielo masu, ja ko paņēma, nevarēja pamanīt. Tagad nozog kādam piecus ķieģeļus, un ir tāds skandāls!Esmu novērojis, ka krietni sarucis vidējās paaudzes cilvēku skaits. Liela daļa aizbraukuši no Latvijas, palikuši veci cilvēki. Manu, ka nevar tik daudz jokot kā agrāk. Jokus bieži pārprot, domā, vai nav kas aizdomīgs, kas aiz tā slēpjas. Manā jaunībā dzīvojām vieglāk. Kādi tev ir vaļasprieki?– Kādreiz dziedāju divos vīru koros, esmu piedalījos arī lielajos Dziesmu svētkos. Tagad vīru koru mūsu pusē nav. Savu laiku prasa medības. Ļoti patīk ceļot. Ar «Impro» Eiropu esmu izbraukājis, bijis arī Āfrikā.Kā atgūsti spēkus pēc smagas, nogurdinošām, negatīvām emocijām pilnas dienas? – Man ir bites. Kad vēl strādāju Veterinārajā pārvaldē, manā pārraudzībā bija biškopība. Kad pieej pie stropa, nocel vāku, izdzirdi sanoņu, tad pat mātes vārdu vairs neatceries. Pie bitēm eju bez sejas aizsarga, man viņas virsū nemetas. Savulaik neklātienē esmu beidzis Rjazaņas Biškopības institūtu. Katru dienu cenšos spēlēt klavieres, arī tas lieliski nomierina. Mājā ir trenažieri, ziemā ar slēpēm noskrienu kādus kilometrus gar Mūsas krastu. Jāuztur taču sevi formā. Vai nav pārāk ideāli: nedzer, nepīpē, sporto, visu mūžu ar vienu sievu esi nodzīvojis. Kaut kāds netikums taču tev piemīt...– Sešu gadu vecumā vienā reizē izpīpēju visu paciņu. Tie bija papirosi «Ogoņok». Palika riktīgi slikti, aiznesa mani mājās, no tā laika vairs pīpējis neesmu. Arī pēc alkohola man neprasās, iedzeru tikai pirmo tostu. Ieraksti Twitter kontā @Sherifs_Aldonis Kas vēl nebūs? Olu turētājus pāvestam! Krūšturus mūķenēm? Neskatoties uz savu amatu, saprotu sabiedriskā autobusa šoferīti, kurš brauca iereibis. Skaidrā ar tādiem dzelžiem arī es nevarētu pabraukt. Kārtības nodaļa turpmāk būs humānāka – par sīkajiem noziegumiem pielietosim drošības līdzekli, kas nav saistīts ar dzīvības atņemšanu. Ai, kā dabūju pa kupri no sievas. Biju aizmirsis notīrīt no vaigiem lūpu krāsas sirsniņas. Vai ta es vainīgs, ka sievišķi mani tā mīlē?Es no lietus un vēja nebaidos. Izrādās, nebaidās arī mazie sākumskolas skurstenīši. Tikko noķēru 3gb aiz pareizticīgo baznīcas. Darbā iedeva telefonu bez pogām. Domāju, ka atveramais, un to atvēru. Tagad būs jāturpina lietot veco. Paradoksāli, bet šonakt Bauskā vislielākie nemieri notiek tieši uz Miera ielas – bedrē dienesta džipam izmežģījām pusasi :( Vai zinājāt, ka uz vecumu dāmām dzirde krietni uzlabojas – jo vecāka kundzīte, jo biežāk sūdzas, ka naktīs kaimiņiem mūzika esot par skaļu. Līdz pat vieniem naktī ar dažādiem dzērieniem atzīmējām kaimiņu Lienes vārdadienu un tikai tagad atcerējāmies, ka Lienei vēl nav pat 18. Novadsvētku triks nostrādāja: visus mazos bandītus ar diskotēku ievilinājām tautas nama pagalmā un aizslēdzām vārtus. Rātslaukumā bija miers!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tā ir atpūta – izdarīt kādam labu

Kategorijas