Sena tauta Zemgalē un Sēlijā

G. VIEGLIŅA-VALLIETE, vēsturniece, novadpētniece, dzejniece Vallē

2013. gada 8. aprīlis 00:00

Turpinājums. Sākums «Bauskas Dzīvē» 18. martā.Latviešu tautas pastāvēšana un uzplaukšana nākotnē nesaraujami saistīta ar pagātni un tās ētiskām vērtībām. Zemgalē un Sēlijā šo vērtību pamatā ir lībiešu, sēļu, votu, zemgaļu, poļu kultūras mantojums, kas izpaužas saskarsmes kultūrā, dainās, tautas tērpos, reliģijā utt.No votu vidus cēlušiesVotu tautas integrēšanās latviešu nācijā notikusi ilgākā laika posmā. Nevaram runāt par latvietības attīstību, aizmirstot viņu ieguldījumu latviešu kultūras daudzveidībā. Cauri vēsturiskiem grūtumiem un tautu graujošiem faktoriem latvieši ir saglabājusies kā tauta, kā nācija. Kopīgas atmiņas un dzīve ir izveidojušas iekšēji stipru un neatkarīgu nāciju.19. un 20. gadsimtā no votu vidus nāca izcili latviešu inteliģences pārstāvji, cilvēki, kuri ne tikai prata saimniekot, bet arī radīja un attīstīja garīgās vērtības. Piemēram, rakstnieki Rainis, Edvarts Virza, Dzintars Sodums, skolotāja Līvija Lapša-Soduma, Raiņa māsīca gleznotāja Leontīne Zebauere, dziedātājs Ādolfs Kaktiņš, viens no izcilākajiem Latvijas diplomātiem un vēsturniekiem Arnolds Spekke un daudzi citi. Garīgumu viņi pacēla nebijušā augstumā, pat Eiropas un pasaules līmenī. Viņu senči purvainas slīkšņas padarīja par ziedošiem dārziem. Par to liecina votu apdzīvotās un apstrādātās teritorijas. Toponīmika ir drošs avotsVisdrošākā votu apdzīvotās teritorijas lieciniece ir toponīmika. Daudzi vietvārdi ir izzuduši, tomēr gan pirmās neatkarīgās Latvijas topogrāfiskajās kartēs, gan tagad izdotajā Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novada kartē atrodamas vietas, kas liecina par votu klātbūtni. Māju nosaukumi bieži atkārtojas te vienā, te otrā pagastā. Piemēram, «Surģenieki» ir vai ir bijuši gan Stelpē, gan Bārbelē, arī Vecumniekos.Profesors Jānis Endzelīns 1925. gadā reģistrējis Krieviņu mājas 15 pagastos. Cieši blakus votiņu sādžām atradās bijušo zaldātu mājas. Arī votiņu pēctečiem pēc Kurzemes un Zemgales pievienošanas Krievijas impērijai vajadzēja 25 gadus kalpot par «ložu vīriem».Krievijas caru laikā, 18. un 19. gadsimtā, viņiem par dienestu piešķīra vienu hektāru vissliktākās zemes: purvainās, slīkšņainās, sīku kociņu skautās vietās, pa retam biezu mežu vidū. Piemēram, Valles Salās, Pendersādžā, Poriņsādžā un citur.Katru zemes pēdu votiņi un bijušie zaldāti atkaroja smagā darbā. Tikai ar rokām, lāpstām un cirvjiem. Pamazām viņi nosusināja purvus, pārvarēja staignājus, pievarēja mežus, iekopa saimniecības. Izcirstos kokus pa upēm pludināja uz kuģu būvētavām, daļu izmantoja māju, riju un pirts būvei. Liecinieki – mājvārdiGrūti stingri noteikt pagastu robežas, jo tās nemitīgi mainījušās. Dažas mājas, kas liecina par votiņiem, ir saglabājušās. Piemēram, Likverteni, Kuivas, Kugrēni, Speķi, Lielspeķi utt.Par votiņu klātbūtni Vecumnieku novada Stelpē rakstīja K. Dziļleja (Tifentāls). Mājas «Sepes», agrāk sauktas par «Ziemsaliešiem», atradās starp purviem un mežiem, kā salā. Pa šo «salu» arī šodien aizlokās Misas upīte, kas tagad nošķir divu kādreizējo brāļu mājas – «Pliekšānus» un «Grašus». No Pliekšānu mājas palikusi vienīgi pirtiņa, kuru rūpīgi kopj Stelpes pamatskolas audzēkņi.Sepju mājas atradās tuvu cita citai. Ielūkojoties kartē, var redzēt šī fakta patiesumu. K. Dziļleja rakstīja, ka Stelpes pagasta Sepju māju saimnieku dzimtas bijušas radniecīgas. To apstiprina arī Vecmuižas baznīcas grāmata (19. gs. sākums). Varbūt šeit dzīvojošos cilvēkus satuvināja ne tikai kopēja izcelsme no votiem, bet arī atrašanās uz vienas salas un nodarbošanās. Ziemsaliešu-Sepes ciemā bijušas vairākas smēdes – «Ķērpēs», «Kalējos» u. c. Viena no tām vēlāk kā mājvārdā, tā arī uzvārdā glabājusi savu tradīciju, citas savu nosaukumu saglabāja etimoloģijā: «Krieviņi», Ķērpe, Nukša, Ķēkuts, Ķira. Izcili meistari bijuši seppesAtzinīgus vārdus 17. gadsimtā par zemniekiem, kas, lauku darbus strādādami, paši iemācījušies pagatavot arklus un ratus, teicis Kurzemes un Zemgales superintendents Einhorns. Šajā laikā kalēja amats bija visvairāk izplatīts. Domājams, ka votiņiem šīs prasmes nākušas līdzi no viņu tālās dzimtenes. Kalēji bija nepieciešami Bauskas pils celtniecībā 15. gadsimtā, arī vēlāk. Kalēji jeb seppes bija visu cienīti meistari. Viņi bija tie, kam 1638. gadā piešķīra pusarklu zemes ar noteikumu – kara laikā jādodas līdzi vezumniekiem, lai strādātu kalēja darbus kaujas laukā. Kā liecina 1850. gada revīzija, Jura Krieviņa dēls Mārtiņš nodots zaldātos. Iespējams, viņš bija kalējs, jo nāca no «Sepēm».Kalēji lietoja dažāda lieluma veserus, knaibles, caurumotājus. Viņi pārzināja liešanu, kalšanu, gravēšanu, ciļņošanu, vīlēšanu, ciršanu un lodēšanu. Kalves iekārtas uzlabošanas, iemaņu nostiprināšanas laikā līdz 17. gadsimtam liela nozīme bija Kurzemes hercoga manufaktūrām, kurās strādāja votu kalēji. Kopš šī laika pazīstami speciāli vārpsti metāla urbšanai, kā arī virpas. Pēdējās gan plašāku izplatību ieguva tikai 19. gadsimta sākumā.Par to, ka sepes jeb kalēji bija ļoti labi meistari, liecina apbedījumi. Tie raksturo ne tikai ziemsaliešu-sepes noslēgto dzīvi agrākos laikos, bet arī kalēju prasmes. Kapos Stelpē, Nīzerē, arī Viestura kapos Umpārtē, redzami interesanti krusti ar āboliņa ziedlapiņām galos, ar vārdu gravējumiem. Neaizmirsīsim, ka pirms votu nokļūšanas Livonijā viņus krustīja grieķu pareizticībā. Domāju, ka tas ietekmēja krustu īpatnību. Votu varēšanu raksturo īpaši kapi starp Ķēkutu un Krieviņu mājām, kur apglabāti tikai apkārtējie «salenieku» aizgājēji. To pašu var teikt par Kāravu kapiem Nīzerē. Šīs apbedījuma vietas joprojām glabā vienas vai otras votu dzimtas noslēpumu. Piemēram, Speķu jeb Spekkes dzimtas pagātni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sena tauta Zemgalē un Sēlijā

Kategorijas