Ar senioru aizmuguri

2013. gada 17. aprīlis 00:00

Kārtīgs cilvēks – tā jauno Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) vadītāju Andri Siliņu raksturo novadnieki Vecumniekos, kur pagājusi viņa bērnība un agrā jaunība. Saknes Zemgales novadā ir stipras, apliecina senioru interešu pārstāvēšanu veiksmīgi sākušais vadītājs.Kā jums izdevās pāris mēnešos savākt simts tūkstošus parakstu par pensiju indeksāciju?– Tikai pateicoties ārkārtīgi lielai iedzīvotāju un pašvaldību atsaucībai. Bijām cerējuši aptuveni uz 50 tūkstošiem, bet ir savākti 106 tūkstoši, un cilvēki nāk arī tagad. Ļoti iespējams, ka mēs vēl kaut ko nogādāsim Saeimā. Parakstu vākšanas mērķis ir atgādināt politiķiem, ka Latvijā ir pensionāri, kuriem ir ļoti smagas problēmas, kas ir jāatrisina neatliekami. Ir papildu efekti – ļoti paaugstinājusies aktivitāte veco cilvēku vidū. Jaunas pensionāru organizācijas vēlas iestāties LPF. Kopumā Latvijā ir aptuveni 470 tūkstoši pensionāru, aptuveni 350 tūkstošus mēs pārstāvam. Esam viena saime ar vienām problēmām.Sākot akciju, jūs īpaši aicinājāt jauniešus parakstīties, domājot par vecajiem cilvēkiem. Kā tas izdevās?– Diezgan daudzi to veica. Patlaban sabiedrībā jāmēģina veidot savstarpēju sapratni starp jaunajiem, kuri ir nodokļu maksātāji, un vecāko paaudzi. Vēl un vēlreiz jāskaidro, ka ar sociālās apdrošināšanas maksājumiem nodrošinām vecāko paaudzi un sevi. Nevaram pateikt – tiem, kas nav maksājuši nodokļus, nekas nepienākas. Tā ir kļūda no valdības puses – uzsvērt, ka ir tie, kas maksā nodokļus, un ir tie, kas saņem labumus. Skaitļi, ko saucat jūs, ko Finanšu ministrija, Labklājības ministrija, nav vienādi. Kā tas nākas?– To centīsimies tuvākajā laikā noskaidrot. Mūsu rīcībā ir dati no Valsts kases. Neviens nevar noliegt, – vēl šogad, kad krīze ir oficiāli beigusies, valsts budžets joprojām aizņemas naudu no sociālās apdrošināšanas budžeta. Tas notiek kopš 2008. gada. Likums paredz, ka galvenā daļa sociālās apdrošināšanas iemaksu iet pensijām – aptuveni 80 procenti. Tiek apdrošināti cilvēki bezdarba, slimības un bērna piedzimšanas gadījumam. Piemaksas pensijām par darba stāžu līdz 1996. gadam likumdošana paredz maksāt no valsts budžeta. Jau piecus gadus šīs piemaksas – 140 miljoni latu gadā – tiek maksātas no sociālās apdrošināšanas budžeta. Ar šo vienu izmaksu vien valsts budžets ir aizņēmies aptuveni 700 miljonus latu.Kāpēc pieķērāties tieši indeksācijai? Ir arī citi pensionāriem svarīgi finanšu jautājumi...– LPF dome kopš pagājušā gada vasaras strādā arī ar pensiju neaplikšanu ar ienākuma nodokli un strādājošo pensionāru ienākumiem, rosinām pievienotās vērtības nodokļa mazināšanu pārtikai, mazāku nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam mājoklim, veselības apdrošināšanu pensionāriem, griestu noteikšanu 1. pensiju līmenim u. c. Indeksācija izvirzījās priekšplānā tāpēc, ka dārgās apkures dēļ sarežģījās pensionāru finansiālā situācija, redzējām, ka sociālās apdrošināšanas maksājumi ienāk daudz vairāk, nekā prasa likumdošanā paredzētie izdevumi no šī budžeta. Pa šiem gadiem inflācija sakrājusies 7,1 procenta apmērā. Vēl viens stimuls šī jautājuma aktualizēšanai bija ziņa no Labklājības ministrijas, ka tur pamazām tiek gatavota indeksācija 2014. gadam par vienu gadu, kas varētu būt līdzvērtīga nullei. Viena LPF apmeklētāja – ekonomiste – aprēķinājusi, ka kopš 1998. gada, kad viņai sāka maksāt pensiju, tā zaudējusi pirktspēju par 30%. Tolaik 170 latu bija liela pensija, bet tagad viņa ar šo summu nevar iztikt.Jūsu akcija sakrīt ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) līdzīga likumprojekta iesniegšanu. Vai tas ir apzināts solis, lai vairotu ZZS popularitāti pirms vēlēšanām?– ZZS ir opozīcijas partija, bet viņu deputāte Aija Barča ir Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja. Es neesmu nevienā partijā, mūsu sadarbība ir tikai profesionāla.LPF nosūtīja vēstules visām Saeimas frakcijām, prasot, cik ilgi turpināsies valsts budžeta balstīšana ar sociālā budžeta iemaksām. Valdošo frakciju atbildes ir līdzīgas kā ūdens piles, īsumā skan tā – mēs esam par to, ko jūs piedāvājat, bet vainīgi ir citi, tāpēc balsojam pret. LPF aktīvisti reģionos ir atklāti teikuši – mēs nepieļausim, ka pašvaldībā tiek ievēlēta kaut viena no pozīcijas partijām. Tas ir nopietns signāls. Nekas nemainīsies, kamēr Latvijā nesāks darboties tā saucamās politiskās šūpoles, kad viena tipa politisko spēku nomaina cits, ja pirmais nestrādā sabiedrības labā. Nedrīkst būt tā, ka tantiņa, kura skaita santīmus puskilogramam reņģu, balso par labēju partiju.Kāda bija jūsu bērnība Vecumniekos?– Skaista. Mācījos skolā, nodarbojos ar sportu, jo pie mājas bija sporta laukums. Man bija viegla galva, skolā man problēmu nebija. Izvēlējos tehnisku studiju virzienu, mana pamatprofesija ir augstākās kvalifikācijas atslēdznieks. Rūpnīcā «Energoautomātika» pēdējos trīs gadus bija interesantākais darbs manā mūžā. Tur taisījām pirmos paraugus jaunām, tolaik modernām elektroniskajām ietaisēm. Lielākās bija kā trīs skapji, mazākās – kā mikroviļņu krāsns. Maskavas augstāko arodbiedrību skolu beidzu izcili un 17 gadus nostrādāju arodbiedrību sistēmā.Kas jūs joprojām saista ar dzimto pusi?– Tur ir manu vecāku māja, kur saimnieko meita ar mazbērniem. Vecumniekos skolu pabeidzu kā Guntis, ar savu otro vārdu. Studiju gados strādāju vietējā pārtikas veikalā, lai piepelnītos. Toreiz pazinu 90 procentu iedzīvotāju. Tagad – ļoti maz. Paaudzes ir nomainījušās, daudzi ir aizbraukuši.Vecumniekos ļaužu spēks ir tas, ka viņi ir laucinieki. Cilvēks, kas bērnībā dzīvojis laukos, ļoti atšķiras no tāda, kurš izaudzis uz pilsētas akmeņiem. Spēka gados strādāju Rīgā, bet tagad atkal esmu atgriezies tuvāk laukiem – Ķekavas novadā. Tie, kam lauki ir sirdī no bērnības, ar gadiem šo izjūtu nezaudē un grib atgriezties pie zemes. Tagad vairs nespēju iedomāties, kā varētu dzīvot Rīgas dzīvoklī. Vecumniekos gan laikam neatgriezīšos, vismaz līdz tam laikam, kamēr beigšu darboties LPF. Esmu nolēmis savus spēkus senioriem veltīt līdz nākamajam kongresam, kas paredzēts pēc trijiem gadiem. Kritērijs varētu būt arī nākamās Saeimas vēlēšanas, kad būs skaidrs, vai esmu ko paveicis vai ne. Ja nebūs gandarījuma izjūtas, man būs grūti tālāk strādāt sabiedriskā kārtā un tērēt diezgan lielu daļu no savas pensijas. Andris Guntis SiliņšDzimis: 1945. gada 22. aprīlī.Izglītība: 1968. gadā absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultāti;1978. gadā pabeidzis Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmiju.Darba pieredze: 1962. – 1974. gads – atslēdznieks, iecirkņa priekšnieks Rīgas eksperimentālajā rūpnīcā «Energoautomātika»;1978. – 1990. gads – vadoši amati Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā, Latvijas Republikāniskajā arodbiedrību padomē, Vissavienības centrālajā arodbiedrību padomē Maskavā;1990. – 1995. gads – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs;1996. – 2005. gads – vadoši amati Finanšu ministrijā, Valsts ieņēmumu dienestā, Nodarbinātības valsts dienestā, va/s «Pasažieru vilciens», Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūrā;2006. – 2009. gads – Grāmatvedības un finanšu koledžas direktors.Svešvalodas: krievu, vācu, angļu.Sabiedriskais darbs: kopš 2011. gada LPF valdes loceklis, no šī gada februāra – tās priekšsēdētājs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar senioru aizmuguri

Kategorijas