Arī spītība ir vajadzīga

2013. gada 19. aprīlis 00:00

55 gadu jubileju svin Rita Macpane.Divatā ar kolēģi sagatavot trīs ēdienus astoņdesmit mutēm – tā ir Vecumnieku novada Stelpes pamatskolas pavāres Ritas Macpanes ikdiena. Pat tad, kad priekšā vesela kartupeļu grēda, kas steigā jānomizo, jubilāres pārliecība par to, ka atrodas īstajā vietā, ir nelokāma.«Rutīna, protams, ir. Ja vairāk nekā trīsdesmit gadus no vietas gatavo ķīseli vai vienu un to pašu mērci, jo tāds ir pieprasījums, tas apnīk. Tādēļ mājiniekiem cenšos gatavot ko citu,» atzīst stelpiete. «Ar eksperimentiem skolas ēdienkartē arī nevaru aizrauties, jo bieži gadās, ka bērni pat nemaz nepagaršo to, ko nav ēduši savā ģimenē.»Iegūst rūdījumuRita līdz trīspadsmit gadu vecumam dzīvojusi Iecavas novada Zālītē un savulaik lēmumu par topošo profesiju pieņēmusi diezgan spontāni. Pavāres diploms iegūts Rīgas Kooperatīvajā profesionāli tehniskajā skolā, un no tiem laikiem jubilārei prātā palikušas prakses dažādos uzņēmumos. ««Rīgas adītājā» man vajadzēja sacept traki daudz plāno pankūku. Kā no rīta sāku, tā līdz vakaram. Vēl strādāju Ķekavas putnu fabrikas ēdnīcā, kur arī gribēju palikt, bet mācīties biju sūtīta no Bauskas rajona, tāpēc darbu vajadzēja atrast tā teritorijā.»Pēc vasaras, kas pavadīta, Jaunsaules pamatskolā palīdzot pavārei Birutai Ilzbergai gatavot maltītes sporta un citu nometņu dalībniekiem, divi gadi nostrādāti šajā vietā. Rita atzīst, ka Biruta viņai bijusi paraugs, no kā arī daudz iemācījusies.Apciemo dzimto vietuUz Stelpi jubilāre atnākusi 1979. ga-dā, viņas vecāki tur dzīvojuši jau kādu laiku. «Dzīvesvieta tika izvēlēta tā, lai bērniem nebūtu tālu līdz skolai. Vīrs ļoti gribēja māju. Lēnītēm, cik nu mums līdzekļi ļāva, desmit gadu laikā tā tika uzcelta,» stāsta Rita.Pagājis krietns laiks, taču savu dzimto vietu pie Iecavas Rita nav piemirsusi. «Kaut kāds neredzams spēks mani turp velk. Pavasaros mēdzu aizbraukt uz Zālīti un izstaigāt bijušās mājas pagalmu. Ēka sen jau nodegusi, taču katrs koks, akmens, tēva darinātais kūts rokturis glabā kādu daļu bērnības atmiņu,» atklāj stelpiete.Jubilārei ļoti patīk braukt ar velosipēdu. Divas reizes Rita piedalījusies Vecumnieku rudens velobraucienā. «Pirmo reizi maršrutu veicu kopā ar citiem no starta, taču pēdējā reizē no mājām aizminos līdz Vecumniekiem, izbraucu visu maršrutu un pēc tam stūrēju atpakaļ uz Stelpi,» atklāj Rita.Kvēls sapnis viņai ir nobraukt vismaz kādu velomaratona «Barona taka» posmu: «Visdrīzāk, ka ceļu līdz Dundagai sākšu no Rīgas, kas arī nav maz.» Šajā sakarā jubilāre uzrunājusi arī citus, kam varētu būt interese piedalīties šādā velobraucienā, taču, izdzirdot par maršruta garumu, daudzi nobīstas. Maratona kopgarums ir 1000 kilometru, ko Krišjānis Barons veica kājām 1859. gada vasarā, no Tērbatas (Tartu), kur studēja, ejot uz mājām Dundagā. Rita gribētu vismaz kādu posmu maratonā nobraukt, jo spīta viņai netrūkstot.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Arī spītība ir vajadzīga

Kategorijas