Sadzird zemes aicinājumu

2013. gada 24. aprīlis 00:00

Dzimtas spēku mūslaikos ceļ aizvien augstākā vērtē, jo ļaudis instinktīvi jūt, ka globalizācija saskalda pamatu – ģimeni. Rundālietes Annas Truntikas dzimtas zarojums ir gana neparasts.Zemniece Anna, dzimusi Kārkliņa, lepojas ar vecākiem un atzīst, ka savos cienījamos gados daudz ko pārdomā un atskārš, cik nozīmīgas ir saknes. Radu rakstu izpēti viņa sākusi nevis modes pēc, bet jaunās paaudzes dēļ un tālab, ka šis process esot aizraujošs. Veidojot dzimtas koku, viņa uzzinājusi daudz jauna, līdz šim pat nedzirdēta. Savāktas senāku laiku fotogrāfijas, krājas arī jaunās paaudzes fotoattēli. Mazāk zināmas ir Annas mātes saknes, tādēļ viņa turpina meklējumus Madonas pusē.Annas tēva un viņa brāļa, arī radinieku dzīves gaitas ir apbrīnas vērtas, par tām lasāms Ellas Foņakovas grāmatā «Saskarsme», kuras fragmenti izmantoti šajā rakstā. Saimnieko Zemgalē A. Truntika stāsta, ka tēva ģimene nākusi no Ļaudonas pagasta «Vaguļiem». Viņa vecāki Juris Kārkliņš un Margrieta Lauva bijuši zemnieki. Annas tēvs Pēteris (dzimis 1888. gadā) un viņa brālis Jūlijs (1893. g.) ap 1916. gadu devušies uz Pēterburgu apgūt zinības. Pēteris 1920. gadā aizbraucis uz Lielbritāniju, ātri iemācījies angļu valodu un studējis augstskolā. Pēc mācībām bija iespēja praktizēties Dānijā un Zviedrijā.Pēteris Kārkliņš 1928. gadā atgriezies Latvijā kā diplomēts piensaimnieks-lauksaimnieks. Izglītotais speciālists strādājis Centrālajā piensaimnieku savienībā un sadarbojies ar Kārli Ulmani. Pētera zināšanas īpaši noderējušas eksporta sviesta sagatavošanā. Viņš lasījis lekcijas studentiem, bijis autors divām grāmatām – par piensaimniecību un augkopību. P. Kārkliņš zinājis piecas valodas, bijis literatūras un mākslas cienītājs un lietpratējs.Uz laukiem P. Kārkliņš pārceļas 1935. gadā. Viņš nopērk auglīgu zemi Bauskas pusē. Izglītotais vīrs ierīko septiņus hektārus lielu dārzu, kurā izmēģina Latvijas apstākļiem piemērotas augļu koku šķirnes, iestāda 700 ābeļu. Zemnieks iegādājas šķirnes lopus un izkopj ganāmpulku. Apbrīnas vērta ir centība, kāda piemita Jaunlejnieku saimniekiem. Tas ir apliecinājums, ko spēj cilvēks ar zināšanām, milzīgu darbu un zemes aicinājumu sirdī. Izar un stāda Kolhoza «Lielupe» izveidošanas visu saimniekošanu mainīja. Kas zina, cik smagi Pēteris Kārkliņš pārdzīvoja, ka paša veidotais un koptais viņam vairs nepieder. Taču tāds bija sarežģītais laiks, kurā lemts dzīvot P. Kārkliņam (1888. – 1954. gads).Annas mamma strādāja par zootehniķi, iemācoties arī veterinārār-stes prasmes. Vēl paguva darboties pie stellēm un adīt. Bija nenogurdināma un darbīga līdz pat mūža nogalei. Tuvējā apkārtnē visus pārsteidza viņas spēja savaldīt bulli un pat braukt ar to. Skuma par to, kad kopsaimniecības gados tika izarts vīra stādītais ābeļdārzs. Tad sacījusi: «Labi, ka tēvs to neredz.» Viņa sagaidīja Latvijas otrās brīvvalsts gadus, kad vīra veidotajā saimniecībā sākās jauns posms. Grāmatā «Saskarsme» par Veru sacīts: «..apkaimes labā gara dzīvs iemiesojums.»Pati Anna Truntika no diplomētas zootehniķes pārkvalificējās par zemnieci. Rit jau otrais gadu desmits, kopš viņa audzē zemenes, avenes, dārzeņus. Zemenes A. Truntikai ir mīļākās ogas, un ražas laikā viņa sarīko īpašus svētkus, veltītus šai kultūrai.Brālis Jānis dzīves ceļā apmetis vairākus lokus. Augstskolā ieguvis fiziķa diplomu, būdams apveltīts ar labu balsi, dziedājis Rīgas Operas korī. Droši vien tēva gēni bija tie, kas pilsētnieku atveda uz laukiem. Viņš līdzās māsas saimniecībai iestādījis plašu ābeļdārzu. Rundāles laukos piepildījumu rod trešā paaudze, Annas dēls Ivars.Radu saites gadu ritumāPavisam cits stāsts ir par tēva brāli Jūliju, kura ģimene izveidojusies un sakuplojusi Pēterburgā. Viņš ieguvis labu izglītību, absolvējot Timirjazeva akadēmiju un kļūstot par ģenētikas speciālistu. 1937. gadā J. Kārkliņš cieta Staļina represijās. Viņa meitas Inas Gorinas, kultūras un aktīvas sabiedriskās darbinieces, saime sakuplojusi un dzīvo Sanktpēterburgā. Ina ir šīs pilsētas latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece un uztur sakarus ar Latvijas luterisko baznīcu. Viņa aktīvi iesaistās sociālajā darbā, vada klubu «Pēterburgas zvaigznes».A. Truntika stāsta, ka represiju un Otrā pasaules kara gados viņas tēva un brāļa saites bija pārtrūkušas. Pēteris nav samierinājies ar to un devies uz lielpilsētu meklēt radiniekus. Šīs epizodes raksturojumam citāts no grāmatas «Saskarsme». «Irma (Jūlija sieva Erna – red.) izbrīnā novaidējās. Priekšā stāvēja viņas trīsdesmit septītajā gadā apcietinātā vīra miesīgais brālis – Pēteris Zeltiņš (patiesībā – Kārkliņš, red.).– Ak, Dievs! Kā tad jūs... kā tu... mūs atradi?!– Kur ir Jura (patiesībā – Jūlija, red.) meita? Mana brāļameita?Emmu (patiesībā – meita Ina, red.) pabīdīja uz priekšu. Ciemiņš ieraudājās un piekļāva viņu sev klāt. Raudāja arī visi pārējie. Līdz pašai krēslai pieaugušie, šķirstīdami vecās fotogrāfijas, klusu sprieda par pārdzīvoto un atkal slaucīja asaras...»Grāmatā vēl lasāms: «Turpmākās dienas tēvocis (Pēteris Zeltiņš – red.) arī pavadīja «Ermitāžā». Tad pienāca kārta Krievu muzejam. Bet naktīs neparastais radinieks lasīja Puškina un Ļermontova dzeju.» Kopš šīs tikšanās 1947. gadā radu saites savijušās jo cieši. Braucieni no Ļeņingradas uz Latviju un otrādi bijuši regulāri.Stāstot par saviem vecākiem, Anna mēdz teikt, ka viņa esot niecība salīdzinājumā ar senču, īpaši tēva, plašajām zināšanām un intelektu, ar mātes izturību un nesavtību. Katrs cilvēks tomēr ir ar kaut ko īpašs un neatkārtojams. To var sacīt par Annu un viņas vīru Jāzepu, kurš kopsaimniecības gados bija galvenais mehāniķis. Truntiki savu enerģiju un spēku, tāpat kā Annas vecāki, atdevuši Rundāles laukiem. Viņi nav norobežojušies no sabiedrības un sniedz atbalstu, kam tas nepieciešams. UZZIŅAIPētera un Veras Kārkliņu ģimenē piedzimst meita Anna, dēls Jānis.Annas un Jāzepa Truntiku ģimenē – dēls Ivars un meita Ilze.Ivara un Līgas Truntiku ģimenē – trīs dēli.Annas brāļa Jāņa ģimenē – meita Zane, dēls Tālis, kuram aug divi dēli.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sadzird zemes aicinājumu

Kategorijas