Sapņu darbs Spānijā, sirds – Latvijā

2013. gada 3. maijs 00:00

Bauskā ir Signes Dzīles bērnības mājas, bet jau trīs gadus viņa strādā Spānijai piederošajā Maljorkas salā. Baušķeniece ir kāzu fotogrāfe. Kopš agras jaunības tas ir bijis viņas sapnis.Ar apbrīnojamu mērķtiecību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolvente Signe Dzīle tuvojās sapņa īstenošanai, sākot ar visvienkāršākajiem darbiem Rīgas fotosalonos. Profesionālās iemaņas un spāņu valodas pamatzināšanas viņa apguva Latvijā un tad devās plašajā pasaulē. Signes mīlestība pret Spāniju ir dziļa un kaismīga, tāpēc viņa nenobijās no grūtībām. Veiksme kļuva par uzņēmīgās latvietes sabiedroto. Signe Dzīle ir pieprasīta kāzu fotogrāfe. Pēdējos divos gados strādājusi Maljorkā, Menorkā, Ibicā, Barselonā, arī Vācijā un Latvijā. Pirmo interviju «Bauskas Dzīvei» fotogrāfe sniedza 2011. gadā, kad ciemojās pie savas ģimenes, bet šī saruna risinājās, sazinoties elektroniski. Signe bija ļoti atsaucīga un precīza.Kas nozīmīgs ir noticis profesionālajā jomā kopš mūsu iepriekšējās intervijas? – Jau trīs gadus veiksmīgi sadarbojos ar kompāniju «ArtBoda», kas nodrošina kāzu fotogrāfu un videofilmētāju pakalpojumus Spānijā un ārpus tās. Esmu ieguvusi ļoti vērtīgu pieredzi. Šogad mans mērķis ir reģistrēt sevi kā pašanodarbinātu personu (angļu valodā – «free-lance photographer») un vairāk strādāt ārpus Spānijas. Šeit kāzu sezona sākas maijā un turpinās līdz oktobrim, kas ir ilgāk nekā Latvijā, tāpēc vēlos izmantot izdevību un strādāt Spānijā arī turpmāk.Vasarā man būs jābildē kāzas gan Spānijā, gan Latvijā, par ko ļoti priecājos. Fotografējot Latvijā, varu apciemot draugus, radus, izbaudīt dabu un mūsu tradicionālos ēdienus. Šogad biju aizbraukusi uz Rīgu, lai savus darbus prezentētu Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā, kurā piedalījos jau trešo reizi.Internetā atradu vairākas publikācijas par konkursa norisi. Man ir prieks, ka jūsu darbus slavē arī profesionāli fotomākslas kritiķi un meistari.– Konkursa kategorijā «Emocijas» 2012. gadā ieguvu pirmo vietu, bet kategorijā «Ceremonija» – trešo. Kopvērtējumā man piešķīra piekto vietu, bet 2011. gadā biju otrā labākā. Ir ļoti svarīgi prezentēt savu vārdu un darbus, tādēļ piedalos asociācijas rīkotajos konkursos. Bija jauki iepazīties ar citiem kāzu fotogrāfiem Latvijā. Uzzināju, ka pasūtījumu dēļ viņi arvien biežāk ceļo uz ārzemēm, savukārt es – no Spānijas braucu strādāt uz Latviju. Pārstāvot kompāniju «ArtBoda», piedalījos fotokonkursā Spānijā «Lux 2011», taču bez panākumiem. Sapratu, ka vispirms man ir jāpadara pazīstams savs vārds. Pašnodarbinātas personas statuss to veicinās. Dzīvoju ar izjūtu, ka atzinība un panākumi vēl ir priekšā.Jūsu darbā, iespējams, ir bijušas arī neparastas fotosesijas.– Šogad fotografēju pāri, kurā abi bija vecāki par 50 gadiem un šajā partnerībā otro reizi noslēdza oficiālu laulību. Otrajās kāzās viņiem blakus stāvēja 18 un 16 gadu veci bērni. Interesantas lietas notiek dzīvē! Arī divu cilvēku attiecībās nepastāv tikai viena iespēja. Spāņu kāzās vakariņu laikā ar dāvanām, flamenko šoviem, draugu priekšnesumiem tiek pārsteigti gan jaunlaulātie, gan viesi. Oriģinālu ideju ieraudzīju kāzās, kurās pārsteigums bija iemūrēts betona bluķī. Jaunajam pārim, lai to ieraudzītu, bluķi vajadzēja saskaldīt ar āmuru. Tas klucis bija tik liels, ka jaunlaulātie ar uzdevumu nevarēja tikt galā. Dažreiz kāzinieku deju laikā mēs, fotogrāfi, izmantojam studijas gaismas un dažādus aksesuārus – cepures, brilles, krelles, parūkas, lai bildētu viesus. Tā ir līksma maskarāde, kurā piedalās visi. Fotogrāfijas mēs uzreiz izprintējam, lai vakara noslēgumā dāvinātu kāziniekiem. Joprojām turpinu apgūt videofilmēšanu, videomontāžu, bet šovasar sākšu mācīties zemūdens fotografēšanu, jo šad tad jaunie pāri vēlas pozēt ūdenī.Vai izjūtat ekonomiskās krīzes sekas? – Uz salas tā nav tik izteikta kā Spānijas vidienē, bet, protams, ietekmē vietējo tirgu. Iedzīvotāju maksātspēja pazeminās, bet, ja esi ļoti labs savā profesijā un pazīstams sabiedrībā, krīzes sekas nemanīsi. Vasarās mūsu balsts ir tūrisms, kas nes vislielāko peļņu. Sezonas laikā trīs mēnešus maljorkieši strādā sešas, pat septiņas dienas nedēļā. Tas ir gada visienesīgākais periods. Ziemā daudzi aizbrauc meklēt darbu kontinentā. Tad izmantoju izdevību apciemot draugus un radus Latvijā un citās Eiropas valstīs.Kā pavadāt brīvo laiku? Vai Maljorkā jums ir draugi?– Spēlēju pludmales volejbolu, kāpju klintīs, skrienu gar jūru. Šogad sāku mācīties dejot salsu. Kursos ieguvu jaunus spāņu draugus, kas mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Spāņi ir atvērti dažādām kultūrām un laipni. Iepazinos ar vairākiem latviešiem, kuri dzīvo un strādā uz salas. Jauno draugu vidū ir arī codietis Gatis Litiņš un mežotnieks Valters Ramma. Arī Gatis, tāpat kā es, ir beidzis Bauskas 1. vidusskolu. Reizēm satiekamies, lai kopā ar spāņu draugiem gatavotu vakariņas latviešu gaumē. Nesen cienāju viesus ar grilētu gaļu, rasolu un pašas ceptiem pīrāgiem.Mani tautieši Maljorkā strādā par pārdevējiem, viesnīcu darbiniekiem. Viens puisis ir aviokompānijas «Ryanair» stjuarts, otrs darbojas jahtu pārdošanas biznesā, latviešu draugu vidū ir arī daudzbērnu māmiņa. Man ir ļoti laimējies, jo strādāju savu sapņu darbu, nopelnu naudiņu un varu sevi uzturēt. Dzīvošana Maljorkā nav lēta.Man šķiet, ka īpašo jūtīgumu un uztveres dziļumu, kas raksturīgs jūsu fotogrāfijām, veido arī bērnības asociācijas. – Atmiņās no mazotnes Latvijas tēls saistās ar siena talkām, sēņošanu un ogošanu, makšķerēšanu, laivošanu pa Irbes upi kopā ar ģimeni, saldo ķiršu plūkšanu, sēžot kokā. Manas bērnības garša ir mellenes ar pienu un cukuru, svaigi kūpinātas butes. Vienalga, kur strādāšu, manas mājas ir un būs Latvijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sapņu darbs Spānijā, sirds – Latvijā

Kategorijas