«Mans veikums ir mans vaļasprieks»

2013. gada 3. maijs 00:00

165

Zemnieku saimniecības «Agro Bārbele» vadītājs enerģiskais, bet lauku mieru mīlošais Gerhards Odings nāk no ostas pilsētas Emdenas Vācijas ziemeļrietumos.Tur viņa dzimta ar lauksaimniecību nodarbojusies trīs paaudzēs. Tomēr laiki mainās, un pielāgošanās tiem reizēm prasa raudzīties ārpus līdzšinējā redzesloka. Kā un kāpēc izvēlējāties turpināt savas dzimtas tradīcijas tieši Latvijā?– Dzimtenē man pieder 200 hektāru zemes, kopā ar sešiem citiem zemniekiem izveidots kooperatīvs, kas apstrādā 1000 hektāru lielu īpašumu. Diemžēl katru gadu šī platība samazinās, jo zemi īrējam un esam spiesti to atdot nemitīgi augošās mašīnbūves industrijas vajadzībām. Emdenā ražo automašīnas «Volkswagen Passat» modeli. Vācijā ir tāds teiciens: «Tev ir sava iemītā taciņa, taču tad tu sev vaicā: «Vai viss ir jau sasniegts, vai tomēr esi gatavs kaut kam jaunam?»»Par to, kur mans dzīves ceļš varētu turpināties, domāju jau ilgāku laiku. Man ir trīs dēli, visi ir izmācījušies par lauksaimniekiem. Raugoties, kā attīstās lauksaimniecības politika Vācijā, un sekojot līdzi klimata pārmaiņām pasaulē, nonācu pie secinājuma, ka Baltijā varu attīstīt uzņēmējdarbību. Viss liecina, ka nākamos trīsdesmit gadus te būs labvēlīga vide lauksaimniecībai. Tieši Latviju izvēlējos tādēļ, ka esmu luterānis, bet Lietuva ir katoliskāka zeme, taču Igaunija ir jau nedaudz par tālu uz ziemeļiem.Jūsu saimniecība atrodas Stelpē. Kāpēc tā nes Bārbeles vārdu?– Uzņēmumu nodibināja mans tautietis no Hamburgas, un pirms tam lauksaimniecības zeme atradās Bārbelē un Iecavā. Šo to iemainījām, lai attālums starp laukiem būtu pēc iespējas mazāks. Pašlaik man ir zeme Stelpē, Vallē, Skaistkalnē un Bārbelē. Apsveru iespēju nākotnē vēl paplašināties.«Agro Bārbele» pirmais īpašnieks iemantoja sliktu slavu. Ģērbies uzvalkā, viņš pa dubļainajiem laukiem braukāja ar luksusa klases mersedesa džipu un visiem Rīgā lielījās, kāds liels zemnieks ir. Patiesībā zemkopība viņam bija sveša, saimnieks par reālo situāciju uzņēmumā nekad nebija informēts. Turklāt regulāri netika izmaksātas algas strādniekiem. Šo saimniecību iegādājos ar lieliem parādiem, kurus beidzot esmu dzēsis, un nu vēlos ar mierīgu sirdi te dzīvot un strādāt.Cik liela ir saimniecība, kāda ir tās pamatdarbība?– Šeit esmu iegādājies 750 hektārus zemes, no kuras 650 ir izmantojami lauksaimniecībai. Ir arī purvaina, krūmiem aizaugusi platība. Vācijā zemnieks nevarētu atļauties zemi, kur no pieciem hektāriem tikai divi ir apstrādājami. Esam pieraduši izmantot visu līdz pēdējam pleķītim.Aptuveni 55 procenti no visas zemes ir apsēta ar kviešiem un miežiem, rapši veido 30 procentus. Atlikušajā platībā audzējam mārdadžus. Daudzi, kuriem par tiem stāstu, nezina, kas tie tādi un kur tos izmanto. Tos mēs eksportējam uz Austriju, kur no auga sēklām iegūtā eļļa nonāk, piemēram, pretklepus konfektēs. Cik cilvēku ir nodarbināti? Vai tie ir vietējie ļaudis?– Lielāko daļu saimniecības darbu veicam paši. Kopā esam trīs – es, mans dēls Lenerts un tēvs Hinrihs. Vasaras sezonā tiek nodarbināti divi trīs papildu strādnieki. Pašlaik ir radusies vajadzība pēc pavāres, jo neteikšu, ka ar ēdienu gatavošanu mums veicas labi.Ļaudis Stelpē, protams, priecājas, ka kaut kas te notiek un cilvēkam ir iespēja dabūt darbu, taču ir grūti atrast atbildīgus strādniekus. Nav vairs tie laiki, kad ikviens varēja braukt ar traktoru un prata pats to salabot. Mūsu princips ir izmantot nedaudz, bet jaudīgu tehniku. Tas nozīmē, ka cilvēkam jābūt ar attiecīgo kvalifikāciju. Kļūdas nav pieļaujamas, strādājot ar tik dārgiem agregātiem.Tāpat kā Vācijā, arī stelpieši grib strādāt un saņemt labu algu, taču tajā pašā laikā vēlas standarta darba laiku un brīvas nedēļas nogales. Taču zemkopībā jāstrādā tad, kad ir labs laiks. Esmu strikts pret dzērājiem. Man nav pretenziju, ka vakarā tiek iemalkota kāda glāzīte, bet darbā vai pie stūres nelaidīšu iereibušu cilvēku. Līdzīgi ir arī ar smēķētājiem. Putekļu dēļ šādā darbā smēķēt ir bīstami.Kas jums patīk un nepatīk Latvijā?– Man patīk šejienes plašumi, vienalga, uz kuru pusi pagriezies, redzi laukus. Tieši tāds, manuprāt, ir tipiskais latvietis – taupīgs, ar savu māju, zemi un kaimiņiem, kas dzīvo tālu. Ceru, ka šāda ainava vēl ilgi nemainīsies. Nesaprotu, kā cilvēki var piemēslot tik skaistu valsti. Diezgan bieži pamanu pieaugušos un jauniešus, kas aiz sevis atstāj tukšas pudeles un citu drazu. Savā saimniecībā rūpējamies par dabas atveseļošanos. Tajā pašā dienā, kad tiek novākta raža, laukā sējam sinepes, facēliju vai zāli, kas tur arī paliek līdz pavasarim, kad to iearam zemē. Tā tiek bagātināta augsne. Laukus smidzinām ar ķimikālijām, bet tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Ar augiem ir tāpat kā ar cilvēkiem – ja saslimst, ir jāārstē.Atgriežoties pie tēmas par Latvijas iedzīvotājiem, jāteic, ka te ir ļoti liels kontrasts starp slāņiem. Ir ļoti čakli cilvēki, kas labprāt strādā un dzīvo pieticīgi. Nelielā sabiedrības daļa, kas ir turīga, pārlieku daudz izrāda savu statusu. Turklāt esmu sapratis, ka Rīga nav visa Latvija, galvaspilsētā ir pavisam cita dzīve. Jūsu valsti veido šie atlikušie miljons divi simti iedzīvotāju ārpus Rīgas. Pēc piecdesmit gadiem, kas pavadīti komunistiskajā režīmā, ir redzamas tā sekas – ja kāds nepateiks, kas jādara, nekas arī nenotiks. Daudziem trūkst pašiniciatīvas.Visu laiku runājam par darbu. Kā atpūšaties? – Tā jau gluži nav, ka izjūtu brīvā laika trūkumu un nevaru nodoties kam citam, taču mans darbs ir arī mans hobijs. Kad esmu brīvs, varu apbraukāt savus laukus.Ik pa laikam Rīgā apmeklēju kādu koncertu, teātra izrādi vai folkloras sarīkojumu. Aizraujos ar argentīniešu tango. Vācijā devos arī uz medībām. Tur savā īpašumā varēju medīt pīles un zaķus. Latvijā ir citi noteikumi.Varbūt esat pamanījies apgūt latviešu valodu?– «Twiterī» sekoju līdzi Latvijā notiekošajam, tas palīdz apgūt valodu. Lasīt jau daļēji protu, runāto saprast ir grūtāk, bet būtību uztveru. Ar tulkošanu man palīdz labs draugs. Pārsvarā mūsu komunikācija norit angliski. Man ir arī kolēģe birojā Rīgā, kas palīdz tad, kad ir jāslēdz dažādi līgumi. Vistrakāk ir ar galotnēm. Vienā brīdī esmu Gerhards, bet citā jau – Gerharda. Domāju, ka valodas apguvei aktīvāk pievērsīšos ziemā, kad darba zemkopībā būs mazāk. Šogad laiks pagāja, pabeidzot būvēt jauno angāru Stelpē. Nākamajā ziemā gan varētu mācīties kādos kursos, jo Latvijā uzturos arvien biežāk un apsveru palikt te pavisam, tādēļ esmu ieinteresēts apgūt valsts valodu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Mans veikums ir mans vaļasprieks»

Kategorijas