Vislielākā pieredze

2013. gada 3. maijs 00:00

50 gadu jubileju svin Līga Skudra.«Esmu apmierināta ar dzīvi. Lepojos, ka savos četrdesmit gados ieguvu sociālās rehabilitoloģes profesiju, turklāt kvalifikācijas darbu veicu bez instruktora. Tas ceļ pašapziņu,» uzskata ceraukstiete Līga Skudra, kura kopš bērnības ir redzes invalīde. Atskatoties uz to, kas paveikts, un to, kas vēl būs, jubilāre atzīst, ka viņas spītīgais raksturs neļauj apstāties: «Pusaudzes vecumā kautrējos kaut kur bāzt degunu. Man bija 18 gadu, kad sapratu, ka neviens mani aiz rokas nevadās. Vairs neuztraucos, kā tas no malas izskatās un ko domā citi. Ja veikala apakšējos plauktos kaut ko nevaru saskatīt, metos uz ceļiem.»Patīk dzīvniekiPatlaban ceraukstiete meklē nepieciešamos dokumentus, lai varētu reģistrēties par asistenti vājredzīgam cilvēkam. «Man patīk nolikumā rakstītais – par asistentu var kļūt cilvēks ar pieredzi. Kur nu vēl lielāka pieredze, kā visu mūžu dzīvojot kopā ar brāli Armandu, kurš ir pirmās grupas redzes invalīds. Man pašai ir trešā grupa,» par savām nākotnes iecerēm stāsta Līga. Vienīgā viņas darba pieredze ir konfekšu cehā nostrādāti astoņi gadi. «Nesen lielveikalu ķēdei «Rimi» bija projekts ar mērķi iesaistīt darbā redzes invalīdus. Vienu reizi piezvanīja arī man, bet nekas vairāk nenotika,» stāsta gaviļniece.Pirms gadiem Līga gribējusi strādāt dzīvnieku patversmē, bet nobiedējis kaut kur saklausītais, ka tad drošības dēļ jāvakcinējas pret trakumsērgu, un tās esot 30 potes vēderā. «Man patīk dzīvnieki. Zinu, ka klaiņojošos kaķus nav labi barot, tomēr to daru. Cenšos minčiem atrast saimniekus,» atklāj Līga.Fascinē jūraPirms kāda laika abi ar brāli P. Stradiņa medicīnas koledžā ieguva pirmā līmeņa augstāko izglītību pro-grammā «Sociālais rehabilitētājs». Šāda veida speciālisti gādā par to, lai tiktu uzlabota dzīves kvalitāte cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. «Labprāt iegūtu arī bakalaura grādu, kā arī turpinātu studēt maģistrantūrā, taču tam ir vajadzīgas finanses,» teic jubilāre. Viņa atklāj, ka mācīties viņai paticis. «Turklāt koledža atrodas pie jūras. Kā Vērsim man tuvākai vajadzētu būt zemei, bet jūra mani fascinē.»Lai arī ceraukstiete ir pabeigusi Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolu (tagad Strazdumuižas internātvidusskola) un vēl joprojām bieži dodas uz galvaspilsētu, dzimtā Bauska, kuras ielās nevalda tāda drūzma, viņai allaž ir patikusi labāk: «Vēl varētu dzīvot Cēsīs. Tā ir diezgan zaļa pilsēta.»Jubilāre atklāj, ka abi ar brāli ir lieli «grāmatu tārpi»: «Dzīve ir tik skarba, ka vajag grāmatas, tās palīdz aizmirsties.» Vislabāk viņai patīk Aleksandra Čaka, Austras Skujiņas, Jāņa Ziemeļnieka, Laimdotas Sēles dzeja. Savukārt no daiļliteratūras favorīti ir ārzemju rakstnieku Airisas Mērdokas, Nikolo Makjavelli, Alesandro Bariko un Paulu Koelju darbi. Mācās no citiemPērn Līga kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrību palīdzējusi organizēt ekskursiju Bauskas novada neredzīgajiem un vājredzīgajiem iedzīvotājiem. «Kad visus apzvanīju, tad gribētāju bija daudz, bet beigās ieradās diezgan maz. Katram sava atruna, bet ko tur. Lieliski saprotu, ar kādām grūtībām šādiem cilvēkiem ikdienā ir jāsaskaras,» teic Līga Skudra. Viņasprāt, ļoti vērtīgi ir dažādi pieredzes braucieni: «Reiz bijām ciemos pie cilvēkiem ar garīgo atpalicību. Redzētais pārsteidza, it īpaši apbrīnoju kāda vīrieša mīlestību pret dzīvi. Un kā viņš adīja!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vislielākā pieredze

Kategorijas