Svarīgi noturēt līdzsvaru

2013. gada 10. maijs 00:00

Bioloģiskā ģimene ir labākā vieta, kur augt bērnam.Dzīvojot ģimenē, citam par citu gādājot, atbalstot, iespējams labāk apmierināt cilvēka pamatvajadzības, piemēram, materiālās, emocionālās, seksuālās un garīgās.«Kādu laiku nepārtraukti skrējām, strādājām, pelnījām, gādājot, lai tiktu pie dzīvokļa, mājas, auto. Taču šādi zaudējām nemateriālās pamatvērtības, iegūstot nestabilitāti attiecībās, liekot augt trauksmei un sasprindzinājumam,» tā spriež psiholoģe Ilze Brakmane, kura gandarīta par pēdējā laikā novēroto tendenci atgriezties pie tā, kas tiešām ģimenei ir būtiski. Arī izpratnē par to, kā būtu jāfunkcionē saimei, paaudzēm, lai katrs dzimtas loceklis, īpaši bērni, varētu pilnvērtīgi attīstīties, visi kopā justies stipri un laimīgi. Pamanāmas pārmaiņas «Lai gan daudzi izvēlas dzīvot, oficiāli nereģistrējoties, tomēr stabila pāra savienība savā ziņā ir izdevīga, jo salīdzinoši īsā laikā iespējams apmierināt visas indivīda pamatvajadzības. No bērna viedokļa – tieši bioloģiskā ģimene ir labākā vieta, kur augt un attīstīties par garīgi un fiziski veselīgu personību, ja vien tajā nenotiek vardarbība un citas briesmīgas lietas,» pārliecināta Ilze. Viņa uzsver, ka pārmaiņas ģimenes struktūrā vai pāra lomās agri vai vēlu liks sevi manīt.Tāpēc pret divu cilvēku attiecībām, kopdzīves veidošanu, bērnu radīšanu un audzināšanu nekādā ziņā nevajadzētu izturēties vieglprātīgi, kā tas nereti notiek. Piemēram, situācijai mainoties, nereti no atvasēm tiek prasīts, lai viņi ātri pieņem kārtējo patēvu vai pamāti, kas ienāk ģimenē. Netiek padomāts, kā mazais cilvēks izjūt, pārdzīvo šīs pārmaiņas, ka viņam nepieciešams laiks, lai tām pielāgotos, atrastu savu vietu jaunajā situācijā, un kādu attiecību modeli tas bērnam galu galā iemāca turpmākajai dzīvei? Nemainīgi rituāli Saimnieciski sadzīviskā funkcija ģimenē ir viena no redzamākajām. Plānojot, rēķinot un praktiski darbojoties, tiek ne vien piepildītas vecāku un bērnu materiālās vajadzības un gādāts par viņu fizisko veselību, bet arī sniegta drošības izjūta.«Mājas ir cietoksnis, kur atgūt spēkus, ja tur valda miers un drošība. Bērnam īpaši svarīgi, lai šī vide ir stabila. To var panākt, veicinot ģimenes ieražu un tradīciju pārmantošanu un jaunu veidošanu. Katrās mājās tās ir savas. Piemēram, mazulis pierod, ka pirms gulētiešanas viņam lasa pasaku vai nodzied šūpļadziesmu. Tas, protams, nenozīmē, ka mammai vai tētim ikreiz un par katru cenu šī tradīcija jāievēro. Var būt izņēmumi, taču tad jāpaskaidro, kāpēc tā notiek, citādi mazulis var just apjukumu, trauksmi. Ja ar bērnu aprunājas, parasti viņi to ļoti labi saprot un pieņem,» atzīst psiholoģe. Svarīgākās ir pāra attiecības Ģimenē neiztikt bez seksuāli erotiskās funkcijas. To īstenojot, tiek apmierinātas vecāku seksuālās vajadzības, kas labvēlīgi ietekmē mikroklimatu ģimenē, kā arī ļauj atvasēm tikt pie brālīšiem un māsiņām. Savukārt bērni, vērojot vecāku attiecības ikdienišķās situācijās, iepazīst dzimumlomas un mācās, kā veidot saskarsmi ar pretējo dzimumu. «Jāatceras, ka svarīgākās ir tieši partnerattiecības. Bērns nav jāliek uz pjedestāla, un arī vecvecāki ir tikai palīgi mātei un tēvam audzināšanā. Ģimenēs, kur nav skaidrs, kurš ir galvenais, mēdz rasties lielas problēmas. Tad bērns sāk manipulēt ar pieaugušajiem, cenšoties gūt labumu no katra,» novērojusi I. Brakmane, piebilstot, ka nopietnu apjukumu var izraisīt arī lomu maiņa. Piemēram, tad, ja «ģimenes vīrieša krēslā», kas dažādu iemeslu dēļ ir tukšs, tiek iesēdināts dēls, no kura prasa tēvam līdzīgu atbildību. No pulciņa uz pulciņu Neviens cilvēks šajā dzīvē nevar iztikt bez mīlestības, cieņas, atbalsta, piederības izjūtas. Ģimene ir arī tā vieta, kur šīs emocionālās vajadzības piepildīt, pārliecināta I. Brakmane.«Bieži vien nākas redzēt, ka materiālās vajadzības ģimenē ir apmierinātas, bet emocionālās atstātas novārtā. Sensenais likums ir tāds, ka bērnam ik dienu vajadzētu veltīt vismaz piecas minūtes nedalītas uzmanības – izrādīt interesi, runāties, samīļot, priecāties kopā ar atvasīti,» mudina psiholoģe, brīdinot par vēl kādu negatīvu tendenci, kas pēdējā laikā kļūst aizvien izplatītāka.«Pievēršot pārāk lielu uzmanību intelektuālajai attīstībai, tiek audzināta neirotiķu paaudze. Labu gribot, vecāki mēdz vadāt atvases no pulciņa uz pulciņu un pārcenšas. Bērns reti teiks, ka negrib vairs apmeklēt nodarbības, ja redz, ka vecāki ir laimīgi par panākumiem. Mazais skolēns nepatiku izrāda citā veidā – ar nogurumu, slimošanu,» uz vērību aicina Ilze. Viņa mudina izvēlēties vien tās interešu grupas, kas tiešām atbilst bērna interesēm, spējām, veselībai un vecumposmam. Taču ne mazāk svarīgs ir kopā ģimenes lokā pavadītais laiks, piemēram, kopā gatavojot maltīti, strādājot dārzā, apciemojot vecvecākus un draugus, dodoties sportot vai pastaigā. Mierīgs prātsĢimenē, protams, būtiska ir arī garīgā jeb kulturālā saskarsme, kad saimes piederīgie, pārrunājot notikumus un daloties iespaidos, bagātina cits citu. Tā veidojas pieredze. Taču viena no svarīgākajām vecāku un bērnu apvienībā ir tieši audzinošā un sociālās kontroles funkcija, uzskata I. Brakmane. «Ar audzināšanu tiek veidota bērna socializācija, tā viņš kļūst iederīgs apkārtējā sabiedrībā. Protams, katrs mazulis ir personība, bet viņam ir jāiemācās sadzīvot ar līdzcilvēkiem, cienot tos un sabiedrībā esošos noteikumus. Ir taču jauki, ja veikalā nav jāuztraucas, ka bērns raus no plauktiem visas preces pēc kārtas, uzvedīsies skaļi teātra izrādes laikā, paudīs neapmierinātību, krītot zemē un skaļi brēcot,» audzināšanas ieguvumus min psiholoģe.Īstenojot sociālās kontroles funkciju, tiek nodrošināta vispārpieņemto normu ievērošana, turpina speciāliste. «Ar to jāsaprot disciplinēšana. Ne tajā izpratnē, ka bērns tiek sodīts, bet mācīts uzvesties. Arī mazulis saprot, kas ir labi un kas ir slikti, ko drīkst un ko nedrīkst. Bez «rāmja» jeb vecāku noteiktām robežām sākas haoss jebkurā jomā,» uzsver Ilze. Viņa atgādina – ja kāda no šīm vajadzībām ģimenē netiek apmierināta, tas atver durvis trauksmei, sasprindzinājumam un slimībām. Taču nevajag ne īpašas prasmes, ne kaudzi naudas, lai to izmainītu. Tikai mīlestība, pacietība, cieņa un iecietība attiecībās var tās uzlabot. Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» psihoterapeits Sandis Ratnieks par ģimenes pamatfunkcijām:«Ģimene ir psiholoģiska un garīga atbalsta sistēma tās locekļiem, skola, kurā bērns apgūst turpmākai dzīvei nepieciešamās prasmes. Tās trīs pamatfunkcijas ir:apmierināt ģimenes locekļu pamatvajadzības pēc mīlestības, aprūpes, uztura, apģērba, dzīvesvietas. Taču cilvēks nav tikai ķermenis. Dvēselei un garam arī ir savas vajadzības. Ģimenē darbojas pakārtotības princips, proti, vecāki mīl viens otru un kopā rūpējas par bērniem. Ģimenes veselumā katram ir sava skaidra vieta un loma. Vecāki ir vecāki, un bērni ir bērni; nodrošināt bērnu talantu un iemaņu attīstību un sagatavojot viņus pastāvīgai dzīvei. Svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls. Ģimenei jādod iespēja attīstīt spējas, ievirzīt, palīdzot atrast dzīvē savu vietu;kopdzīvē ir svarīgi stabilizēt un attīstīt vecāku attiecības un personības. Bērni izaugs un atstās ģimenes ligzdu. Vecāki var piedzīvot skumjas, jo ir kaut ko zaudējuši. Tas ir laiks, kad pāris labāk ierauga viens otru. Diemžēl tieši tad izirst ne viena vien laulība, jo tēvs un māte saprot, ka dzīvojuši kopā tikai bērnu dēļ. Lai tā nenotiktu, jāatceras, ka pāra attiecības ar bērna ienākšanu ģimenē nebeidzas. Ir jāatrod laiks vienam priekš otra, lai būtu arī tieša komunikācija, ne tikai caur bērniem. Tā ir māksla, kā virves dejotājam noturēt līdzsvaru – rūpēs par bērniem un rūpēs vienam par otru. Vecākiem ir jāmīl arī sevi, jāmīl vienam otru, jārūpējas vienam par otru.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svarīgi noturēt līdzsvaru

Kategorijas