Bauska ir mana pilsēt

2013. gada 24. maijs 00:00

Lai gan 13 gadi nodzīvoti Vecumnieku novada Skaistkalnē, Dzidra Zuika sevi uzskata par baušķenieci kopš pirmā elpas vilciena. Viņas dzīvesvieta klusā, gleznainā apkārtnē pie upes ir daudzu sapnis par ideālu mītni vecumdienām. Taču jubilāre ir nolēmusi atgriezties pilsētā, jo cilvēka, ar ko šis sapnis īstenots, vairs nav. Ik reizi pieminot savu vīru Edmundu, Dzidrai aizlūst balss un acīs saskrien asaras. Ir pagājuši divi gadi kopš vīra nāves, bet skaistkalniete joprojām nespēj aprast ar notikušo. Tomēr ir lietas, kas viņu iepriecina.«Ļoti lepojos ar mazbērniem – dvīņiem Kristeru un Endiju. Abiem padodas sporta dejas,» Dzidra rāda plauktā novietotos kausus un medaļas, ko Rīgā dzīvojošie jaunieši glabā pie omītes. Lieliski ir kaimiņi Mundris, Rolands, Mārīte un Velta – viņi nekad neatsaka palīdzību. «Rīkojam kopīgas kartupeļu talkas un svinam svētkus. Varam cits pie cita nākt ciemos, kad vien vēlamies. Es esmu nejauka – daru to bez aicinājuma,» nu jau līksmākā prātā teic Dzidra. Viņa priecājas par bijušo darbavietu – a/s «Latvenergo» –, kas allaž apsveic dzimšanas dienā. Kultūra panīkstJubilārei allaž tuva bijusi pašdarbība, kurai viņa aktīvi pievērsās, mācoties Bauskas 1. vidusskolā: «Mana aizraušanās bija dejošana, arī balets. Savulaik darbojos gan skolas, gan kultūras nama kolektīvos un piedalījos visos Dziesmu svētkos.»Dzidra ir kāpusi uz vienas skatuves ar tā laika Bauskas kultūras ziedu – Hegenbartu un Kugrēnu pāriem. «Ik pa laikam, aizbraucot uz Kultūras centru, uzkāpju uz skatuves un atceros jaunībā piedzīvoto. Tik jauki tur stāvēt,» secina Dzidra. Skumjas rada fakts, ka kultūras dzīve pilsētā un valstī ir panīkusi. «Vairs nav tā, kā agrāk. Savulaik uz koncertu braucām ar smago mašīnu. Galvenais bija nokļūt galamērķī. Astoņos no rīta bijām atpakaļ un pa taisno devāmies uz darbu,» jaunības atmiņās gremdējas skaistkalniete.Viņa atklāj, ka pēc skolas gribējusi mācīties galvaspilsētā par pārtikas tehnoloģi, taču plāns pagaisis: «Eksāmenus noliku, bet kopmītņu nebija. Labāk dzīvoju pie radiem, nevis svešiem ļaudīm, tādēļ atgriezos Bauskā un sāku strādāt sēklu kontroles laboratorijā.» Ar tur pavadītajiem trim gadiem jubilāre savu darba mūžu gan nesaista, jo visu atlikušo laiku līdz pensijai vadījusi elektrisko tīklu rajona abonentu daļā. Tur iepazinusies ar vīru. «Brīvajā laikā vadīju deju grupas Codē un Mežotnē. Edmundam bija motocikls, un es to izmantoju,» stāsta skaistkalniete.Nodrošinātie pensionāriDarbs abonementu daļā Dzidrai ļoti patika. Viņa joprojām raksta ieņēmumu un izdevumu atskaites kaimiņu zemnieku saimniecībai.Skaistkalniete atklāj, ka ir mūsdienīga sieviete un modernās tehnoloģijas viņai nerada sarežģījumus – ar radiem sazinās «skaipā».Jubilāre secina, ka dzīve ir jauka, jo pensionāri ir nodrošinātākie cilvēki Latvijā, skaistkalnieši var atļauties doties ārzemju ceļojumos. Tepat, aiz upes, ir Lietuva.«Skaistkalnē ir ļoti laba bibliotēka. Nezinu nevienu citu vietu, kur var dabūt tik jaunas grāmatas. Vēl mums ir slavens pūtēju orķestris, kurā spēlē draudzeņu mazmeitas. Te nav arī nekāds nostūris, jo ir attīstīta satiksme ar Rīgu un Bausku. Un tomēr Bauska ir mana,» saka Dzidra.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bauska ir mana pilsēt

Kategorijas