Kas ir dancka?

2008. gada 7. marts 11:00

2722

Latviešu izcilākā dzejnieka Raiņa dzīvi un daiļradi ir pētījuši daudzi zinātnieki, muzeju darbinieki vairākus gadu desmitus. Tomēr vēl joprojām ir līdz galam neizpētītas tēmas un nenoskaidroti jautājumi, uz kuriem mēģinām rast atbildes nu jau 21. gadsimtā.Mīlestība uz dabuVienu no šādiem jautājumiem šoreiz vēlos uzdot zemgaliešiem. Iespējams, kāds no jums varēs sniegt atbildi, pastāstot, kas īsti ir šī noslēpumainā un līdz šim nenoskaidrotā puķe dancka (danska), kuras smarža 20. gadsimta sākumā rosinājusi Raini uzrakstīt dzejoļu krājumu.Rainis jau no bērnības bijis labs dabas norišu vērotājs, pamanot gadalaiku nestās pārmaiņas un pat vissīkākās nianses augu valstībā. Šī dabas mīlestība, spēja saskatīt to, ko nepamana paviršs vērotājs, viņu pavadījusi visu turpmāko dzīvi. Dzejnieks ir teicis: «Dabas jaukums pārvar visas jūtas. Neprāto: staigā, skaties, priecājies - tas ir gudrības avots.» Rainim jau no agras bērnības ir paticis atrasties dabā, vērot gadalaiku maiņu, pārmaiņas augu pasaulē. Bērnībā bieži vien topošais dzejnieks bijis viens. Viņa rotaļu biedri tad bijuši smiltis, akmeņi, puķes, vējš un saule.Dzejnieks pratis priecāties, spējis izjusti baudīt dabas dāvāto krāšņumu un nianses ar to smaržām, krāsām un daudzveidību. Tā, piemēram, Šveicē 1912. gada 11. jūnijā viņš savā dienasgrāmatā ierakstījis: «Kāda laime skaistumu redzēt! Debess krāsas, puķu dīvainās formas, smarža gluži nesaprotama parādība, kura bez mūsu gribas dara prieku.»Rainis teicis: «Ir dzejnieki, kas ņem vairāk no kultūras ierosinājumus, un ir tādi, kas ņem tieši no dabas.(..) Es - gandrīz tikai no dabas.» Dažādi koki, ziedi, galvenokārt pļavu, lauku puķes, kas iepazītas jau bērnībā Pliekšānu ģimenes dzīves vietās, bieži sastopamas Raiņa darbos, dzejā, kur dominē arī šo ziedu smaržas. Kā savās atmiņās stāstījusi Olga Kligere, Rainim mīļākā pļavas puķe bijusi gaiļbiksīte, kura saistījusies ar bērnības atmiņām. Gaiļbiksīte jeb, kā Rainis to nosauc, gailenīte nereti sastopama arī viņa dzejā.Savs herbārijsRainis ir veidojis arī savu herbāriju, kurš tagad glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumā. Dzīvojot Šveicē, dzejnieks savā dienasgrāmatā ierakstījis: «Ierīkoju sev pavasara herbāriju, stilizētu pavasari, uz mazām lapiņām nospiežu puķītes, lapiņas, ziediņus. Reizē arī piemiņa un materiāli darbam. «Ind[ulis] un Ār[ija]» - visas puķītes, kuras pa darba laiku saliktas iekšā, te sevišķi saglabātas. Man par šo skaisto piemiņu un darbiņu liels prieks.» 1917. gadā strādājot pie lugas «Krauklītis», Rainis ir vācis un starp rokrakstu lapām kaltējis dažādus augus. Par to liecina viņa šai lugai rakstītais priekšvārds: «Vecajā rokrakstu saiklī ir vēl uzglabājušās un sakaltušas ozola lapiņas, pat viena bērza lapiņa, viršu ziediņš, vijolītes, viss, kas atgādina dzimteni. Un nebija viegli sadabūt dienvidos kādas ziemeļu mantas, sevišķi pēc bērziņiem bija augsti kalnos jākāpj, jo tie aug tikai 900 metru augstumā, kur var vairāk sastapt arī ziemeļu puķes. Bet tādas ekskursijas padara sentimentālu...»Kā noprotams no Raiņa teiktā, tad viņš speciāli ir gājis un meklējis tieši dzimtenei raksturīgākos kokus, ziedus, kas viņam saistījās ar atmiņām par mājām.Saglabājušos dzejnieka herbāriju raksturojusi botāniķe Gaida Ābele: «Kas no plašās un daudzveidīgās augu valsts piesaistījis Raiņa uzmanību? Varētu domāt, ka tām jābūt pašām krāšņākajām Šveices kalnu un dārzu puķēm, kas izceļas ar krāsu spilgtumu un formu dažādību. Tomēr nē. Lielākā daļa tās ir Latvijā sastopamās sugas, pie tam ar sīkiem, neciliem ziediem, kam paviršs vērotājs paiet garām, nepamanījis un nenovērtējis to skaistumu.(..) Tie ir galvenokārt savvaļas - mežu un pļavu - augi. Tikai kādu piekto daļu no sugām pārstāv kultūraugi - baltās akācijas lapa (to nespeciālisti parasti dēvē par mimozu), narcises ziedi, mežvīna lapa, zemās lobēlijas ziedoši zariņi, smaržīgās rezēdas un atraitnītes ziedi.»Svarīgas arī smaržasSvarīgas Rainim vienmēr bijušas arī smaržas, kas izraisījušas dažādas asociācijas. Tā, piemēram, dzīvojot Šveicē, viņš sajutis kādas puķes - danckas - smaržu, kas uzjundījusi atmiņas par bērnību, Berķenelē pavadīto laiku. Šīs atmiņas ir tik spēcīgas, ka to ietekmē tapis dzejoļu krājums «Čūsku vārdi». Par tā rašanos dzejnieks atceras: «Tas bij Kastaņolā. Es parasti pavadīju laiku brīvā dabā. Mīlēju gulēt uz lauka. Tā guļot es reiz sajutu danckas smaržu. Šo puķi es ļoti mīlēju bērnībā, un manā dzimtenē Berkenhēgenē viņu bija daudz. Svešumā dzīvojot, es to nebiju sastapis. Te piepeši, danckas smarža. Viņa man sauca atmiņā manu bērnību un manu dzimteni. «Tas bij tik sen» - ieskanējās man dvēselē, un uz šīs ieskaņas, uz šī teiciena ir uzbūvēts viss dzeju cikls «Čūsku vārdi». Viss šis krājums ir manu bērnības atmiņu simbols.» Šīs izjūtas varam lasīt dzejolī «Atmatas smarža»:Tas bij tik sen, - kā es to iecerējos?Man visas domas tāli aizrāvās;Tās vecās miņas klīda visos vējs,Pa ielām, smiltīm zūdot nolaidās.Ak, - sapņos, nemanot es puķi plūcu, -Mazs ziediņš spīd kā māju atmatās,To smaržu atceros un kāri sūcu.Līdz šim nav izdevies noskaidrot, kas tā tieši ir par puķi - dancka. Velta Rūķe-Draviņa ir mēģinājusi uzzināt ko vairāk un nonākusi pie secinājuma, ka danckas vārds ticis lietots Zemgalē, tomēr precīzas ziņas par to nav izdevies iegūt. Tāpēc, ja kāds no jums, izlasot šo rakstu, var sniegt kādu informāciju, lūdzu, atsaucieties! Būšu pateicīga par katru ziņu. tel. 29487589,e-pasts: jasmuiza@rtmm.lv

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas ir dancka?

Kategorijas