BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai

Latvijā un pasaulē

2008. gada 7. aprīlis 12:33

1307
Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai

Saruna ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju GUNĀRU KŪTRI – Parakstu vākšana par Satversmes grozījumu ierosināšanu tuvojas noslēgumam – savu atbalstu par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) piedāvātiem grozījumiem Satversmes 78. un 79. pantā, kas Latvijas pilsoņiem dotu iespēju rosināt Saeimas atlaišanu, ikviens vēlētājs ar savu parakstu var apliecināt līdz 10. aprīlim. Ar savu viedokli 18. martā klajā nāca Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisija, paziņojot, ka tā atbalsta iespēju dot tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu un atzīst, ka Satversmē noteiktai kārtībai ir vairāki trūkumi. – Komisijas viedoklis par atsevišķu Satversmes pantu formulējumu nav slikts. Taču es komisijas rīcību šajā brīdī uzskatu jau par novēlotu un vērtēju to kā laipošanu – tā piedāvā variācijas, ko vēl vajadzētu mainīt. Ar to netieši, bet nepārprotami tiek pateikts, ka LBAS piedāvātie grozījumi, par kuriem notiek parakstu vākšanu, nav korekti vai nav līdz galam labi. – Pēdējo nedēļu laikā vairāki politiķi, arī augstas amatpersonas, bez aplinkiem izteikušies, ka neies parakstīsies. Kā iemesls tiek minēts – būs haoss. Vai tiešām valstij draud haoss?– Pret LBAS piedāvātiem grozījumiem plašsaziņas līdzekļos izskanējuši vairāki pārmetumi. Uz jautājumu, vai tad, ja tiks pieņemti LBAS piedāvātie grozījumi Satversmē, valstī būs haoss, es atbildu ar kategorisku «nē». Haoss iestājas tad, kad var ļoti strauji kaut ko izgrozīt.– Kā tas savulaik bija iespējams Satversmes 81. panta kārtībā.– Jā! 81. panta kārtībā Ministru kabinets varēja ļoti steidzami pieņemt kādu lēmumu un tā patiešām radīt haosu. Bet šajā gadījumā haosa nebūs – lai ierosinātu Saeimas atlaišanu, vispirms jāsavāc 10 000 parakstu. Pašlaik neviens politiskais spēks, lai arī cik daudz atbalstītāju tam būtu, tik daudz parakstu nevar savākt, īpaši jau ņemot vērā tās summas, kas noteiktas par katra paraksta notariālu apliecināšanu. Ja par katra paraksta apliecināšanu kādreizējo 1,97 latu vietā no šī gada 23. janvāra jāmaksā 9,99 lati, tas vien ir iemesls teikt, ka sabiedrības viedokļa paušanai ir uzlikta ļoti augsta barjera. Atklāts paliek jautājums – cik konstitucionāli tas ir– Vai, vērojot sabiedrības rosību, ir iemesls teikt, ka cilvēki ir nokaitināti?– Tā pamatīgi nokaitināti cilvēki bija pagājušajā gadā. Par kulminācijas brīdi var uzskatīt «lietussargu revolūciju». Pašlaik sabiedrības politiskā aktivitāte ir noplakusi. Un tas varētu būt iemesls, ka neizdodas savākt referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu skaitu.– Kāds varētu būt iemesls sabiedrības politiskajam atslābumam?– Cilvēkus ļoti nokaitināja valdības attieksme pret tautu – tajā bija jaušama klaja ignorance. Valdība uzvedās ļoti pašpietiekami – kā gribēsim, tā lemsim un darīsim. Sabiedrība vērsās pie Saeimas, lūdzot tai izvērtēt valdības rīcību. Saeima to nedarīja. Un tad cilvēki skaidri pateica, ka tālāk tā dzīvot negrib.Tā arī LBAS savāca 11 095 parakstus, lai gan bija nepieciešami tikai 10 000. Lai varētu spert nākamo soli, parakstu vākšanas gaitā mēneša laikā savs viedoklis jāpauž vismaz desmitdaļai vēlētāju – vairāk nekā 149 000 cilvēku. Arī šī prasība ir spēcīgs pretarguments «haosa teorētiķu» bažām. Tiesa, procesa negatīvais aspekts ir tas, ka šim nolūkam jātērē valsts budžeta nauda – vairāk nekā pusmiljons latu. Bet, būsim godīgi, nereti tautai mazāk vajadzīgi darbi izmaksā daudz vairāk.– Runājot par parakstu vākšanai nepieciešamo naudu, lielākā daļa no tās aizies darbinieku algām. – Jā, un daļa summas kā nodokļi atgriezīsies valsts budžetā. Taču jebkurā gadījumā desmitās vēlētāju daļas parakstu savākšana ir ārkārtīgi augsta latiņa. Prakse liecina, ka ļoti reti izdodas savākt tik daudz parakstu. Un tas noteikti nebūs vienkārši, pat esot tik daudz nokaitinātajiem. Laiks iet, cilvēku emocijas pamazām «atvēsinās», līdz ar to krītas aktivitāte. Ar to es gribēju teikt, ka līdz 10. aprīlim var arī neizdoties savākt referenduma rosināšanai nepieciešamo parakstu skaitu.– Varbūt tas nozīmē, ka pa šo laiku ir noticis kaut kas labs, kas licis cilvēkiem atmaigt?– Tas drīzāk ir nogurums. – Varbūt tomēr vietā nākušas citas, vēl nopietnākas problēmas? Inflācija?– Inflācijas pieaugums drīzāk varētu uzkurināt neapmierinātību ar valdību. Un citas problēmas nākšana vietā nebūtu tas iemesls, kas liktu atslābt, lai izlemtu neiet parakstīties. Domāju, ka ir radusies mazliet lielāka ticība Godmaņa valdībai. Bet haosam nevajadzētu rasties, jo procedūra, lai kaut teorētiski nonāktu līdz Saeimas atlaišanai, ir smaga un laikietilpīga. Par haosu būtu iemesls runāt tikai tad, ja kāds politiski ambiciozs cilvēks vai spēks, kam nebūtu pa prātam Saeimas lēmumi, nepārtraukti uzkurinātu tautu un regulāri provocētu parakstu vākšanu, padarot to par nepārejošu procesu. Tad gan varētu teikt, ka tiek šķērdēti valsts līdzekļi, bet galā sanāk čiks. Tomēr jāievēro, ka jaunu parakstu vākšanu par vienu un to pašu jautājumu (piemēram, Saeimas atlaišanu) nevar sākt, kamēr iepriekšējais process nav pabeigts. Tāpat šāds tautas regulārs «uzkūdītājs» ātri apniktu tautai, par to labākajā gadījumā tikai pasmaidītu.– Vai cilvēki varētu būt tik nesaprātīgi, lai pakļautos provokācijām?– Cilvēki nav tik nesaprātīgi, lai ietu parakstīties par to, ko viņi nesaprot, vai par lietām, par kurām ir skaidrs, ka to nevajadzētu darīt. Šajā gadījumā, runājot par Satversmes grozīšanu, tauta saprot, ka tai ir jāņem tiesības atlaist Saeimu. Runa šajos grozījumos vēl nav par šīs Saeimas atlaišanu, kā daži politiķi cenšas uzsvērt, bet par tiesībām, kuru tautai, vēlētājiem līdz šim nav bijis. Šī vara tautai ir jāņem. Te nevienam netiek nodarīts ļaunums.– Kāds ir jūsu skatījums uz perspektīvo kopainu sabiedrības politiskās aktivitātes laukā?– Ir skaidrs, ka biežas parakstu vākšanas un referendumi, kas varētu beigties ar neko, cilvēkos radīs apātiju un politisko nogurumu. Tas var samazināt aktivitāti. Un tieši tas ir bīstami. Tāpēc, iespējams, labs būtu risinājums, ka Saeima pati vai pēc Valsts prezidenta iniciatīvas iestrādā Satversmē pilsoniskas sabiedrības modelim atbilstīgas normas, lai tautai nebūtu nepieciešamība tās prasīt citā ceļā. Taču konkrētā gadījumā šis posms jau ir nokavēts. Neviens nepaspēs Satversmē iegrozīt šādu normu līdz parakstu vākšanas beigām.Ja Saeima gadījumā, ja neizdodas savākt pietiekamu parakstu skaitu, tomēr saprastu un respektētu prezidenta iniciatīvu par tautas tiesībām un pati grozītu Satversmes pantus iespējami labākajā redakcijā, es domāju, tauta būtu apmierināta. Tad politiskais rezultāts būtu sasniegts pēc būtības.– Politiskās prognozes ietver zināmu spekulāciju devu. Un jau tagad skeptiķi bez aplinkiem saka, ka tad, ja neizdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, Saeima jutīsies kā indulgenci saņēmusi un triumfēs savā pašapmierinātībā, atļaujoties paņirgāties par tautu, par tiem, kas gāja parakstīties.– Šķiet, tik zemu politiķi gan nekritīs, lai atļautos ņirgāties atklāti. Tas būtu neiedomājami. Tā viennozīmīgi būtu politiskā kapa izrakšana ar savām rokām. Parakstu daudzums tuvojas sešciparu skaitlim. Un tas nav protesta balsojums. Cilvēki iet parakstīties nevis «pret», bet gan «par».– Te man gribas atļauties mazliet naivu, bet optimistisku ilūziju, ka tas ir par gudrāku un godprātīgāku Saeimu.– Varētu arī teikt, tas ir tautas balsojums par savām tiesībām realizēt valstī savu varu un nepaļauties tikai uz 100 pārstāvjiem. Tomēr galvenais signāls, ko Saeima nu nekādi nevarētu pārprast, ir tas, ka tauta saka – kaut kas nav kārtībā. Lai arī kā beigsies šī parakstu vākšana, bez rezultāta tā nepaliks jebkurā gadījumā. Publiskajā telpā ir izskanējuši vairāki autoritatīvi viedokļi, ka Satversmes grozījumi ir vajadzīgi. No šīs vietas diskusija var mierīgi turpināties – pēc būtības un par labāko redakcionālo variantu.– Vai arī 78. un 79. panta piedāvāto grozījumu redakciju vajadzētu uzlabot?– Šajos pantos rosinātie grozījumi ir lakoniski un nepārprotami. Precizējumi būtu nepieciešami citos pantos. Piemēram, 14. pantu varētu papildināt ar Prezidenta komisijas piedāvāto normu, paredzot, ka Saeimu nevar atsaukt sešus mēnešus pēc tās ievēlēšanas vai sešus mēnešus pirms tās pilnvaru termiņa beigām. Šāds regulējums ir vajadzīgs ne tikai par tautas realizēto atsaukšanu, bet arī par prezidenta iniciatīvu.– Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli valdošās koalīcijas pozai un visnotaļ agresīvajai attieksmei pret parakstu vākšanu? – Ja gribam mierīgu dzīvošanu politiskajos vējos, patīkamāk ir apzināties, ka Saeima tiek ievēlēta uz četriem gadiem un šajā laikā tā nemainīsies. Tas ļauj mierīgāk domāt šo četru gadu perspektīvā. Jā, tā ir ne tikai stabilitātes sajūta, bet arī politiskais komforts.– Normālā politiskā vidē tas būtu optimāli. Taču Latvijas sabiedrības uzticība politiķiem nebūt nav augsta.– Pie varas esošais vairākums, valdošā koalīcija loģiski grib saglabāt esošo situāciju. Godmaņa izteikumus publiskajā telpā, neslēpjot savu attieksmi pret parakstu vākšanu, var tulkot arī kā vēlmi nosargāt valsts stabilitāti pret opozīcijas spēlēm situācijā, kad ir zināmas politiskās krīzes pazīmes un to bīstamību pastiprina arī ekonomiskās problēmas.Te nu, vēlreiz atgriežoties pie spekulācijām par haosu, tas varētu rasties, ja atrisinājums nāktu pēc pāris dienu emocionāla sakāpinājuma. Ja runa ir par parakstu vākšanas procedūru, tad tā nav balstīta tikai uz emocijām.– Kāda, jūsuprāt, varētu būt parakstu vākšanas kopējā bilance – ieguvumi un zaudējumi? Gan tad, ja process ir rezultatīvs un tiek savākts nepieciešamais parakstu skaits, gan arī tādā gadījumā, ja pietrūkst parakstu referenduma ierosināšanai.– Ja būs rezultāts, tad ieguvums būs tautas tiesības lemt par Saeimas atlaišanu tad, kad pēc tā rastos nepieciešamība. Tas atturētu Saeimas un valdības politiķus pieņemt lēmumus, kas vērsti pret tautas lielākās daļas interesēm. Tas būtu Dāmokla zobens virs politiķu galvām, kas neļautu ignorēt tautas gribu.Mīnuss rezultatīvam iznākumam būtu zināma nedrošība vai situācijas destabilizācija gadījumos, ja krīzes situācijā politiskajā opozīcijā parādās kāds vadonis, kas spējīgs aizraut sev līdzi lielas tautas masas. Te piebildīšu, ka tauta vairs nav tik politiski neizglītota, ka tai atliek tikai ieraudzīt banānu, lai akli balsotu par tukšiem solījumiem. Es prognozēju, ka arī tad, ja referenduma ierosināšanai nepieciešamais parakstu skaits netiek savākts, grozījumi Satversmē par tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu tomēr sekos. Gribu vilkt vēsturiskas paralēles. 1934. gadā grozījumi Satversmē par šo jautājumu Saeimā nonāca līdz otrajam lasījumam. Ja Kārlis Ulmanis nebūtu sarīkojis 15. maija apvērsumu, tad, domāju, būtu bijis arī trešais lasījums un grozījumi tiktu pieņemti.Valsts prezidents Valdis Zatlers ir labi uztvēris tautas noskaņojumu. Viņš arī saka, ka tautai ir jābūt tiesībām lemt šajā jautājumā. Iespējams, ka procesam tiks piešķirts nedaudz cits regulējums, taču ideja pēc būtības nepazudīs. Un tas nozīmē, ka, pat nesavācot nepieciešamo parakstu skaitu, jautājums varētu tikt atrisināts citā ceļā. Tas ir pluss. Es pieļauju, ka tad perspektīvā, balstoties uz Prezidenta komisijas ieteikumiem, grozījumi varētu būt pat pilnvērtīgāki. Turklāt notikumi varētu risināties ātrāk un ar mazākiem izdevumiem.

Kategorijas

Kategorijas