BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

89 gadu vecumā miris krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins

Ziņu aģentūra LETA
Latvijā un pasaulē

2008. gada 4. augusts 20:14

1110
89 gadu vecumā miris krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins

89 gadu vecumā miris krievu rakstnieks un padomju laiku disidents Aleksandrs Solžeņicins, kura darbi devuši ieskatu padomju gulaga šausmīgajos apstākļos.

Pēdējos gados rakstnieks bija ļoti vārgs. Viņš nomira savās mājās Maskavā vēlu svētdienas vakarā, neilgi pirms pusnakts, pavēstīja Solžeņicina dēls Stefans.Solžeņicins tika izsūtīts Sibīrijā 1945.gadā un pavadīja tur astoņus gadus. Par gulagā piedzīvotajām šausmām viņš uzrakstīja vairākas grāmatas, par ko 1970.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūra, bet 1974.gadā tika padzīts no PSRS.Solžeņicina slavenākais darbs ir vairākos sējumos sākotnēji tikai Rietumos 1973.gadā izdotais "Gulaga arhipelāgs", kurā aprakstīti Staļina terora gadi, kuros tūkstošiem cilvēku tika apcietināti, spīdzināti un nosūtīti piespiedu darbā Sibīrijā.Solžeņicins, kurš Otrajā pasaules karā kā kapteinis vadīja artilērijas vienību un saņēma divas medaļas par varonību, uz Sibīriju tika nosūtīts par to, ka privātā vēstulē draugam kritizēja Staļinu. Viņa izteikumi tika klasificēti kā "pretpadomju propaganda".Pēc astoņiem gulagā pavadītiem gadiem Solžeņicinam bija liegts atgriezties Maskavā, tāpēc 1953.gadā viņš apmetās Kazahstānas dienvidu pilsētā Kokterekā. Tajā laikā rakstniekam bija vēzis, kas sākotnēji netika diagnosticēts, un gada beigās Solžeņicins jau tuvu nāvei. 1954.gadā viņam tika atļauts sākt ārstēšanos Taškentas slimnīcā, kur viņš tika izārstēts. Slimnīcā pavadītais laiks iedvesmoja Solžeņicina grāmatu "Vēža nodaļa".Savos darbos viņš ar rūgtu ironiju aprakstīja ieslodzīto spīdzināšanu un nogalināšana, kā arī pauda dziļas sēras par upuriem."Pamazām man kļuva skaidrs, ka robeža starp labo un ļauno nestiepjas starp valstīm, starp šķirām un starp partijām, bet gan katra cilvēka sirdī," Solžeņicins rakstīja "Gulaga arhipelāga" ceturtajā sējumā "Dvēsele un dzeloņdrāts".Rakstnieka pirmais atpazīstamais darbs "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" iznāca 1963.gadā gan Padomju Savienībā, gan Rietumvalstīs. Tā arī bija pēdējā viņa dzimtenē oficiāli izdotā grāmata līdz 1989.gadā, kad, sabrūkot Padomju Savienībai, tika izdots "Gulaga arhipelāgs".1970.gadā Nobela prēmijas komiteja piešķīra Solžeņicinam balvu literatūrā par "Gulaga arhipelāga" pirmo daļu "Pirmais cikls". Rakstnieks atturējās braukt uz Zviedriju pēc prēmijas, baidoties, ka viņam tiks liegta iespēja atgriezties."Gulaga arhipelāgs" 1973.gadā iznāca Rietumos, bet Padomju Savienībā tas izplatījās no rokas rokā pārrakstīta manuskripta formā.Šajā laikā viņu aizstāvēja un atbalstīja čellists Mstislavs Rostropovičs, kuram par to nācās ievērojami ciest un galu galā doties trimdā.1974.gadā Solžeņicins tika apcietināts, viņam tika atņemta PSRS pilsonība un viņš pats izraidīts trimdā. Viņa otrā sieva Natālija sekoja savam vīram. Sākotnēji viņus Ķelnē, Vācijā, uzņēma vācu rakstnieks Heinrihs Bēls.Nonākot Rietumvalstīs, Solžeņicinam beidzot bija iespēja saņemt viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā. Savā pateicības runā viņš rakstīja: "Visus gadus līdz 1961.gadam es ne tikai biju pārliecināts, ka nekad savā mūžā nepiedzīvošu nevienu savu rindiņu iespiestu, bet es arī baidījos kādam no saviem tuvākajiem draugiem dot lasīt kaut ko no uzrakstītā, baidoties, ka par to kāds uzzinās."Pēc Eiropā pavadītiem nepilniem diviem gadiem Solžeņicins saņēma ASV Stenforda universitātes piedāvājumu "atvieglot jūsu darbu un uzņemt jūs un jūsu ģimeni". 1976.gadā Solžeņicins pārcēlās uz dzīvi ASV, kur arī dzīvoja visu Aukstā kara laiku, kaut arī jutās dziļi nelaimīgs un vienmēr pauda, ka vēlas nomirt savā dzimtajā Krievijā.1990.gadā Solžeņicinam tika atjaunota padomju pilsonība, un 1994.gadā viņš ar sievu atgriezās Krievijā, kur viņu dramatiski sagaidīja tūkstošiem cilvēku. Solžeņicins ieradās Tālo Austrumu ostas pilsētā Magadanā, kas atradās visnežēlīgāko gulaga nometņu centrā. Izkāpjot krastā, viņš noliecās pie zemes, paužot cieņu tiem miljoniem cilvēku, kas gāja bojā Staļina darba nometnēs.Pēc tam Solžeņicins devās uz Vladivostoku, kur viņu sagaidīja tūkstošiem cilvēku. Tur viņš ar ģimeni iekāpa vilcienā, lai pāri visai Sibīrijai un Krievijai dotos uz Maskavu.Tomēr viņš bija vīlies mūsdienu Krievijā, kritizējot neveiksmīgās reformas, demokrātijas trūkumu un oligarhu ietekmi, vienlaikus brīdinot atturēties no nostaļģijas pret komunisma laikiem.Solžeņicins atzinīgi vērtēja bijušā Krievijas prezidenta Vladimira Putina politiku un viņa atbalstu Pareizticīgo baznīcai.Viņš arī atbalstīja Maskavas politiku Čečenijā. Solžeņicina viens no jaunākajiem darbiem par jūdaisma vēsturi Krievijā un Padomju Savienībā izraisīja pretrunīgu reakciju, jo viņš tajā Krievijas ebrejus vainoja par līdzdalību padomju diktatūras augšanā.Pēdējā laikā Solžeņicins strādāja pie saviem kopotajiem rakstiem 30 sējumos, kurus līdz 2010.gadam izdos izdevniecība "Maskovskoje Vremja".Solžeņicins arī uzdāvinājis Krievu diasporas fondam savu grāmatu kolekciju, ko veido vairāk nekā 50 000 grāmatu.2007.gadā viņš saņēma augstāko Krievijas valdības balvu par viņa ieguldījumu literatūrā - Krievijas Valsts apbalvojumu. kuru viņš līdz tam vairākkārt atteicās pieņemt.Apbalvojumu pieņēma viņa sieva Natālija, jo Solžeņicins vājās veselības dēļ nevarēja ierasties uz apbalvošanas ceremoniju."Līdz pat savas dzīves beigām es varu cerēt, ka manis savāktais un maniem lasītājiem nodotais vēsturiskais materiāls nonāks manu tautiešu apziņā un atmiņā," savā pateicības vēstulē rakstīja Solžeņicins.

Kategorijas

Kategorijas