Sports kā dzīvesveids

2022. gada 7. janvāris 00:00

226

Podkāstā «ViedDoma» – saruna par tekvondistes un bobslejista ceļu uz panākumiem

Podkāsta (raidieraksta) «ViedDoma» sestajā sērijā diskusija ar novadniekiem – tekvondisti Inesi Tarvidu un bobslejistu Dāvi Kaufmani – par abu sportistu ceļu pa karjeras kāpnēm, lielākajiem izaicinājumiem, sasniegumiem un sporta nozīmi viņu dzīvē.

Jāveido cieņa pret treneriem un sportu
Diskusijas vadītājs Kaspars Kalējs studijas viesiem jautāja, kas ir pirmais, lai sāktu karjeru augstu sasniegumu sportā. «Pamatu, manuprāt, ieliek ģimene,» atbild tekvondiste Inese Tarvida, «vismaz manā gadījumā tā bija, bet es domāju, ka tā tas ir lielākoties.» Ineses ceļš tekvondo sportā sākās, kad viņai bija septiņi gadi, un treniņus apmeklēja tepat, Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolā, kur viņā tika ielikti pamati šim sporta veidam. Paraugs bija ģimene, kurā visiem tās locekļiem ir azarts uz sportu. «Pēc vidusskolas es pārcēlos uz dzīvi Vācijā, un pašlaik trenējos profesionāli tur,» teic I. Tarvida.

Savukārt bobslejists Dāvis Kaufmanis uzskata, ka ceļā uz panākumiem sportā noteikti ir jāsāk ar pareizu audzināšanu, lai veidotos cieņa gan pret treneriem, gan sportu. «Tad jau pamazām jāsāk ar smagu darbu un cīnīšanos pēc panākumiem,» uzskata Dāvis, «un tad jau rodas sapratne, kādi ir mērķi un kā tos sasniegt.» Viņš sāka pievērsties sportam 14 gadu vecumā, kad nodarbojās ar vieglatlētiku arī tepat, Bauskā. Sākumā treniņi notika divas reizes nedēļā, un, kā pats saka, sporta dzīve viņam iesākās pamazām un lēnām. «Tas ir diezgan vēlu, ja salīdzina, ka citi sevi sāk attīstīt jau daudz agrāk,» spriež Dāvis Kaufmanis. Viņš zina piemērus, kad citi ar sportu nodarboties sāk agrāk, tādējādi gan ātrāk arī beidz savu karjeru, tādēļ viņš uzskata, ka salīdzinoši «vēlā» iesaiste sportā viņa gadījumā bijis pareizs lēmums. Arī viņu, tāpat kā Inesi, nodarboties ar sportu iedvesmoja ģimene, viņa gadījumā brālis.

Inese Tarvida uzskata, ka, sākot sporta karjeru, ļoti būtiski nav nedz apstākļi, nedz finansiālais stāvoklis. «Es domāju, ka sākumā bērnā ir jāieliek «pamati»,» spriež tekvondiste, «jāvēlas būt disciplinētam, piemēram, klausīt treneri un vecākus.» Viņa uzskata, ka vēlākā vecumā, ja ir nolemts ar attiecīgo sporta veidu nodarboties profesionāli, tad iepriekš minētie apstākļi ir daudz būtiskāki. Dāvis Kaufmanis piekrīt Inesei, ka svarīgs ir treneris, kurš uzrunā, mudina, audzina un rūda raksturu cienīt sportu un darboties. Viņam liels atbalsts bija trenere, kura nereti pēc treniņiem Dāvi aizveda mājās. «Tajā brīdī jau to nesapratu, bet pašlaik to novērtēju,» atceras Dāvis.

Ceļš uz augstu līmeni
Inese Tarvida savu izvēli trenēties tekvondo pamato ar iespējām Bauskā laikā, kad viņa vēl bija bērns. «Turpat trenējās arī mans vecākais brālis un māsa,» stāsta Inese, «nu tad bija pašsaprotami, ka tur došos arī es un Jolanta (Ineses māsa).» Viņa domā, ja būtu bijušas citas iespējas, no kurām izvēlēties, viņa varbūt būtu trenējusies citur. «Tad, kad tu sporta veidu iemīli, tu sāc skatīties, kur un kā ir iespējams «augt» tālāk,» stāsta Inese. Pēc pieciem gadiem, kurus Inese trenējās Bauskā, viņām ar māsu un vecākiem radās azarts par šo sporta veidu, jo bija manāms talants, tāpēc nolēma tiekties uz ko vairāk. Mācoties sestajā klasē, abas ar māsu sāka treniņus Rīgā un arī Lietuvā, kas nebija viegli, jo bija jābraukā uz treniņiem no mājām – Bauskas. «Vēlāk pārgāju arī uz Mārupes klubu, jo tas ir Latvijā vislabākais treniņu klubs tieši tekvondo,» atklāj I. Tarvida, «un tad no Mārupes kluba pēc tam pārgāju uz Vāciju.»

Dāvis Kaufmanis stāsta, ka 8. klases beigās viņu uzrunāja Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Biruta Grantiņa un piedāvāja braukt uz Murjāņu sporta ģimnāziju nokārtot iestājeksāmenus. «Tajā brīdī domāju – labi, aizbraukšu un nokārtošu, bet nedomāju iestāties šajā skolā,» atceras D. Kaufmanis, «bet devītās klases pusgadā tik un tā aizgājām un iestājāmies Murjāņos, un tur arī palikām uz to brīdi.»
Abi studijas viesi piekrīt tam, ka Bauska ir viņu sākuma ceļš uz augsta līmeņa sportu, jo pamatus abi ielika tieši dzimtajā pilsētā.

«Prasa» daudz
Tekvondiste Inese Tarvida trenējas 10 līdz 15 reizes nedēļā, no pirmdienas līdz piektdienai treniņi ir divas vai trīs reizes dienā, bet nedēļas nogales visbiežāk tiek aizvadītas sacensībās.

Vai Inesei vispār ir brīvais laiks un hobiji? «Sporta veids ir savā veidā gan hobijs, gan arī iztikas avots,» stāsta I. Tarvida, «ir kādas lietas, ko patīk darīt arī bez sporta, bet tas tomēr aizpilda visu manu dienu, un visas pārējās aktivitātes ir saistītas ar to pašu treniņu darbu.» Inesei ir arī savs profils «Tik Tok» platformā, kuru sākotnēji viņa izmantoja tikai personīgai izklaidei, taču ar laiku saprata, ka cilvēkiem viņas ikdiena šķiet interesanta, tāpēc nu jau iepazīstina aptuveni 37 tūkstošu lielu auditoriju ar to, kāda ir tekvondo sportista ikdiena, un citām lietām.

Savukārt Dāvim sagatavošanās posms ir vasarā, kad ik pa divām nedēļām ir treniņnometne. «Ja ir runa par brīvo laiku, tad es to pakārtoju sportam,» stāsta bobslejists D. Kaufmanis, «ja pēc treniņa ir brīvs laiks, tas noteikti ir kaut kas, kas «atbrīvo» no treniņa vai kāda izklaide.» Dāvis ir arī students Rīgas Tehniskajā universitātē, tāpēc bieži brīvais laiks paiet arī mācoties. Sezonas laikā Dāvim Kaufmanim bieži sanāk atrasties ārvalstīs, tāpēc viņš ir priecīgs par universitātes pretimnākšanu, kad tas ir nepieciešams.

Inese Tarvida pašlaik nestudē, jo viņa apzinās, ka karjera ar izglītošanos pašlaik viņas gadījumā nav apvienojama. «Mani ļoti apmierina koncentrēties uz šo vienu lietu,» atzīst I. Tarvida, «un tad arī rezultāti ir diezgan augsti, ja viss fokuss ir uz vienu lietu.» Lielākais Ineses mērķis ir kļūt par pasaules čempioni tekvondo, kas viņas sporta veidā esot reālāk nekā tikt uz Olimpiskajām spēlēm. «Protams, Olimpiskās spēles arī,» saka Inese, «bet man pašai sirdij tuvāks mērķis ir kļūt par pasaules čempioni.»

Bobslejists Dāvis atzīst, ka viņam ir līdzīgi, un viņš kā mērķi noteikti liktu arī tikšanu uz Olimpiskajām spēlēm. «Tā kā Olimpiskās spēles notiek ik pēc četriem gadiem, noteikti piedalīties arī kādā Eiropas vai pasaules čempionātā,» par mērķi runā D. Kaufmanis.

Bez atbalsta – nekā
Inese Tarvida atzīst, ka viņas izvēlētais sporta veids nav no «ienesīgākajiem», kā, piemēram, futbols vai teniss. «Parastajiem olimpiskajiem sporta veidiem, piemēram, tekvondo, jā, ir padārgas, lielas izmaksas, jo sacensības notiek visā pasaulē, krājot reitinga punktus, tādējādi sanāk daudz startēt,» stāsta Inese, «bet mans lielākais ienākumu avots ir no Latvijas Olimpiskās komitejas, kas izmaksā sportista pabalstu.» Šis pagaidām ir Ineses galvenais ienākumu avots, kas ir atkarīgs no sportistes panākumiem. «Jo augstākus rezultātus es uzrādu, jo summa būs lielāka,» skaidro I. Tarvida, «ja kādu gadu man nepaveicas ar rezultātiem vai nav Eiropas vai pasaules čempionātu medaļas, tad finansējums ir krietni mazāks.» Viņu atbalsta arī Vācijas tekvondo klubs, kurā viņa trenējas. Sportiste atzīst, ka pašlaik izvēlētā karjera atmaksājas, jo viņa jau kopš 18 gadu vecuma dzīvo patstāvīgi un var atļauties to, kas viņai ir nepieciešams.

Dāvis atklāj, ka jaunas «divnieku» kamanas maksā 90 tūksto-šus, bet «četrinieku» kamanas 120 tūkstošus. Tam klāt vēl jāpieskaita ceļa, dzīvošanas un ēšanas izdevumi, kā arī jāsedz dažādas citas nepieciešamās lietas. «Ir atbalsts no Olimpiskās komitejas,» atzīst Dāvis, «pats to noteikti nevar.» Bobslejists atzīst, ka nopelnīt ar šo sporta veidu izdodas, ja tiec iekļauts olimpiskās vienības sastāvā, kas izmaksā algu.
I. Tarvida uzsver, ka atalgojums ir atkarīgs no dažādiem kritērijiem un sportista sasniegumiem dažādās sacensībās un čempionātos. Karjeras laikā Inese kopumā ir bijusi 45 valstīs, taču atzīst, ka ne vienmēr viņai izdodas apskatīt arī attiecīgās valsts kultūrvietas un izbaudīt citas lietas, ko parasti dara tūristi, jo lielākoties valstī ierodas tikai uz sacensībām. Arī Dāvis karjeras laikā ir apmeklējis dažādas valstis, taču arī viņa gadījumā visbiežāk laiks atliek tikai treniņiem un sacensībām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sports kā dzīvesveids

Kategorijas