Ir labi būt labam!

2022. gada 7. janvāris 00:00

Laba darba paveikšana mums ļauj saņemt arī savu daļu laimes un gandarījuma izjūtas

Labdarība ir liela mēroga ziedojumu vākšana, parasti slimiem vai nabadzīgiem cilvēkiem, dažreiz arī dzīvniekiem un dabas aizsardzībai. Labdarības akcijas bieži veido pēc dabas katastrofām vai ikgadēji, skaidro populārā daudzvalodu enciklopēdija ar bezmaksas saturu «Vikipēdija».

Patiesībā labdarībai ir krietni vairāk šķautņu, formu un izpausmju. Arī ikdienā ne viens vien sniedz palīdzīgu roku grūtībās nonākušam cilvēkam vai dzīvniekam. Pensionārs, kurš regulāri baro putnus vai dod pajumti pamestam mājdzīvniekam, tāpat cilvēks, kurš, dodoties uz veikalu, atnes produktus arī sasirgušam kaimiņam, nav mazāk cienījams labdaris par turīgo mecenātu, biznesmeni, kam svarīgāka par atbalstu nereti ir šī procesa publicitāte.

Kāpēc daļa sabiedrības labdarībai vairāk pievēršas tieši pirms Ziemassvētkiem un gada nogalē? Psiholoģe Lelde Kokaine pieļauj, ka tas saistās ar dāvanu laiku un dāvināšanas prieku, arī vēlmi gada noslēgumā saņemt patīkamas emocijas. Katrā ziņā laba darba paveikšana mums ļauj saņemt arī savu daļu laimes un gandarījuma izjūtas.

Pateicības vietā pliķis
L. Kokaine uzskata, ka labdarības jēdziens būtu skaidrojums kā spēja saprast otra cilvēka problēmu vai nelaimi. «Iesaistoties labdarības procesos, liela nozīme ir empātijai un izpratnei. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka labdarībai jābūt saprātīgai. Piemēram, atkarību nomāktai personai, kura lūdz naudu, prātīgāk, iespējams, būtu nopirkt maizi. Pretējā gadījumā līdzcilvēki palīdz uzturēt atkarības problēmu, nevis palīdz to mazināt.»

Kāda sieviete, kura lūdza neatklāt viņas vārdu, dalās nesen piedzīvotajā: «Drēgnā pievakarē atgriežoties no darba, pie veikala pamanīju nošņurkušu, mazliet iereibušu vīrieti ar blakus novietotiem kruķiem, kurš garāmgājējiem lūdza naudu – maizītei. Iepērkoties atcerējos par nelaimes putnu un preču groziņā ieliku lieku baltmaizes kukuli un aknu pastēti. Pasniedzot lūdzējam produktus, pretī saņēmu niknu uzbrēcienu: «Zoss tāda, es taču tev prasīju naudu, ne rijamo!»» Varam iedomāties sievietes pārsteigumu un mieles pēc incidenta, bet viņa nesteidzas ar nosodījumu. «Arī turpmāk neatteikšu grūtdieņiem, tikai rūpīgāk izvēlēšos, kur, kam un kā palīdzēt,» viņa saka.

Arī Toms stāsta, cik neparastā situācijā nonācis pirms dažiem gadiem, kad pasniedzis divus eiro cilvēkam ar redzamām invaliditātes pazīmēm. Pēc nepilnas stundas viņš apmeklējis lielveikala tualeti un pie izlietnēm ieraudzījis to pašu vīru... no kakliņa tukšojam konjaka pudeli un šķirstot pornogrāfijas žurnālu. «Agrāk es centos pabalstīt teju katru satikto ubagu, cietēju. Tagad to uztveru mierīgāk: saprotu, ka ir dvēseles brīvā griba un man nav visi jāglābj. Varbūt kāds izvēlējies iegūt tieši šādu pieredzi, kas nepieciešama viņa attīstībai. Ja redzu, ka vajadzīga reāla praktiska palīdzība, iespēju robežās to sniedzu. Taču vienmēr apsveru, vai ar to neizdarīšu lāča pakalpojumu. Galu galā tas, ko redzam, ir tikai sekas. Protams, līdzjūtība – cilvēcības norma. Tomēr efektīvākā palīdzība ir kopējās apzinātības celšana,» saka Toms.

Kas man par to būs?
Ar labdarību ļaudis nodarbojušies jau izsenis. Piemēru netrūkst arī latviešu literatūras klasiķu darbos. Lasot gan reizēm raisās rūgta atziņa: re, zem labvēlības slēpās vēlme citu acīs izskatīties cēlākam!

Arī mūsdienās izveicīgi ļaudis mēdz ziedot, lai nomierinātu aptraipītu sirdsapziņu vai gūtu kādu labumu. Piemēram, atgūtu daļu nodokļu, piesaistītu klientus, sekotājus, vairotu publicitāti, nopelnītu. Ne jau velti uz sportistu tērpiem un sacensību norises vietās ņirb firmu un kompāniju reklāmas.

Var to saukt par loģisku enerģijas apmaiņu vai abpusēji izdevīgu darījumu. Formulējums nav svarīgākais: tādā – materiālā – pasaulē dzīvojam. Neņemot vērā to, vairumam laikabiedru pašlabums ziedojot nav prātā, viņi sirdis un maciņus atver tādēļ, ka sveša sāpe neatstāj vienaldzīgu.
Kāpēc vieni arvien prasa: «Kas man par to būs?», savukārt citiem līdzcietība, nesavtīgums ir vērtības, kas padara pasauli labāku?

L. Kokaine uzskata, ka te svarīgas ir tradīcijas, arī rūpes par līdzcilvēkiem. «Tas vistiešākajā veidā varētu būt atkarīgs arī no audzināšanas un tradīciju veidošanas ģimenē. Vienlaikus tas nozīmē sadarbības veicināšanu un līdzjūtības izpratni.

Tāpat tas varētu būt saistīts ar labdarības veicēja motivāciju. Parasti runā par iekšējo un ārējo motivāciju. Ārējā motivācija veidojas no ārējiem apstākļiem. Dažkārt tam tuvāk ir nosaukums «sponsorēšana», kā rezultātā papildus tiek gūtas nodokļu atlaides. Reizēm, ārēju motivāciju vadīts, labdarības veicējs var konkrētu materiālu labumu pat neiegūt, bet ir iespēja nopelnīt «labu reputāciju», kas viņam ir ļoti nozīmīga. Šajā kategorijā var būt arī vēlme paplašināt savu sociālo kontaktu loku, tādējādi iegūstot jaunus sadarbības partnerus. Piemēram, palīdzot saviem draugiem biznesā, iespējams attīstīt sevī uzņēmēja kompetences. Bet ziedošana var mazināt, pārvarēt mokošo «nepilnvērtības» kompleksu.
Sarežģītāks ir labdarības veicēja iekšējās motivācijas veids. Cilvēks iziet vai nu no emocionālā «gribu», vai racionālā «vajag». Vienu vai otru domu, darbību, pēc tam rīcību var uzskatīt par nākušu no «dvēseles».

Gadījumā ar motīvu «gribu» labdarības veicējam var kalpot līdzjušanas izjūta, piemēram, «es arī biju tādā pašā situācijā». Savukārt, ja vēlme izriet no iesaistīšanās notiekošajā procesā, tad, piemēram, «šajā pilsētā arī man tas var notikt». Gadījumā ar «vajag» mēdz nostrādāt citi motīvi, kas izriet no prāta apsvērumiem. Šāds cilvēks var domāt šādi: «Visi mēs esam cilvēki, tāpēc jāpalīdz.» Svarīgs tāpat ir labdara un labdarības psiholoģiskais uzvedības aspekts. Ja indivīds jau ziedojis kādam projektam, visticamāk, viņš ziedos vēl. Iespējams arī, ka cilvēks savus lēmumus par labdarību balsta savā interešu un vērtību sistēmā. Piemēram, ja viņš ziedojis naudu jaunam futbola laukumam, tad no naudas ziedošanas pansionātam varētu arī izvairīties.

PIEREDZE

Tik daudz foršu cilvēku!

Andrejs Zemgalē
– Pavasarī man atklāja retu onkoloģisku saslimšanu. Zaudēju darbu, spēju staigāt un vadīt automašīnu. Operācija, staru terapija, vairāki ķīmijterapijas kursi un... neskaidras ārstu prognozes.

Uz šī neapskaužamā fona daudz ko ieraudzīju no cita skatpunkta. Krīze parādīja, kas ir kas. Viens no tiem, kuram patika sevi saukt par ģimenes draugu, attālinājies. Pusgada laikā ne reizi nav piezvanījis, pat negribīgi atbild uz īsziņām. Vairs nederu, ja neesmu kompānijas uzjautrinātājs? Varbūt «vēzītis» neiederas viņa komforta zonā?

Rīgā un tepat Zemgalē dzīvojošie draugi gan ik nedēļu zvana, priecājas par katru manu solīti progresa virzienā. Viņu morālais atbalsts aizkustina un uzmundrina. Znots uzdāvināja matraci pret izgulējumiem, bet ģimenes sievietes ir īsti sargeņģeļi – tieku lolots, pat lutināts.
Meitas vīramāte no citas pilsētas ik mēnesi atgādā paciņu ar gardumiem, pazīstama maizes cepēja pieved savu produkciju un pie reizes arī svaigus produktus no tirgus. Švāģeris, ar kuru nebijām gluži uz viena viļņa, uzzinot par ļauno kaiti, nesavtīgi palīdz lauku saimniecības darbos, kas man tik drīz nebūs pa spēkam. Kaimiņš vasarā par simbolisku samaksu pļāva zālienu, otrs kaimiņš pieteicās vest sievu uz piecus kilometrus attālo veikalu. Neticēsiet, bet santehniķis un apkures katla meistars kategoriski atteicās no atlīdzības – no slimajiem naudu neņemot! Bijušais kolēģis atgādāja paša noķertu līdaku un priežu čiekuru sīrupu. Tik daudz foršu cilvēku!

Esmu pateicīgs pagasta sociālajam dienestam: bez funkcionālās gultas un ratiņkrēsla ikdiena būtu sarežģītāka. Visvairāk pārsteidza organizācija «Palīdzēsim viens otram». Pilnīgi sveši cilvēki vairākas reizes ieradās, atvedot higiēnas preces, pārtiku un citas sirdzējam noderīgas lietas. Sakiet vēl, ka latvieši ir vēsi un noslēgti cilvēki! Nē, sirds tautiešiem ir īstajā vietā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ir labi būt labam!

Kategorijas