Dzīves ritmi un sirdslietas

2022. gada 7. janvāris 00:00

268

70 gadu jubileja baušķeniekam Edvīnam Hegenbartam

Janvāra sākumā jubileju nosvinēja Edvīns Hegenbarts. Viņš ir, kā mēdz teikt, vecs baušķenieks – Bauskā dzimis, Bauskā audzis, Bauskā skolā gājis, un viss ar Bausku saistīts līdz pat šai dienai.

Edvīna vecāki – Biruta un Edvīns Hegenbarti. Bērnība viņam bija kā daudziem pēckara bērniem – ar rindām pēc maizes, pašdarinātām rotaļlietām, tuvējo māju bērnu kopīgām rotaļām, peldēšanos pie vecā dambja, lēkāšanu pa ragatu. Katru pavasari bērni paši uz savu roku gājuši «puķītēs» uz Jumpravmuižu vai Ziedoņiem. Rupjmaizes ķieģelīša šķēle ar skābētu gurķi vai cukuru – bērnības ēdiens, kas visvairāk palicis atmiņā. Ģimenē bērnu aprūpē palīdzējušas divas vecmāmiņas, jo vecāku dzīve brīvajā laikā bija saistīta ar kultūras namā notiekošo – dejošanu un teātra spēlēšanu. Pašdarbnieku bērni bieži vēroja gan deju, gan teātra mēģinājumus. Arī Edvīnam spilgtā atmiņā palikušas Bauskas teātra izrādes, īpaši «Uguns un nakts» iestudēšana, kad daudzas pazīstamas tantes un onkuļi pārtapa par senlatviešu karavīriem, raganām un Lāčplēsi.

Mācās un māca
Pirmās skolas gaitas – Bauskas 1. vidusskolā. Edvīns ar pateicību atceras savus skolotājus Jāni Niedru un klases audzinātāju Līviju Hammeru. Pie slavenā skolotāja Kārļa Hammera viņš gan bijis tikai «rūcēju» korī, bet dejošana pie Zelmas Strelēvicas un teātra spēlēšana skolotājas Marijas Dāboliņas vadītajā dramatiskajā pulciņā patikusi jau no 1. klases. Pirmā loma – Vilis Vāvere izrādē «Pauks un Šmauks». Abas prasmes – dejošana un teātra spēlēšana – Edvīnam pilnveidojušās mūža garumā.

Vidusskolu viņš pabeidza, mācīdamies Bauskas vakara vidusskolā, jo agri sāka darba gaitas – Bauskas sadzīves pakalpojumu kombināta atsperu cehā. Pēc vakarskolas beigšanas kopā ar nākamo dzīvesbiedri Ināru iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā. Izveidoja ģimeni, kļuva par tēti trim jaukām meitām (nu jau Edvīns ir astoņkārtējs vectētiņš).

Tie, kas mācījās Bauskas 1. vidusskolā 80. gadu sākumā, noteikti atceras Edvīnu kā iemīļotu automācības skolotāju. Tajā laikā profesionālā apmācība notika reizē ar pamatpriekšmetu apguvi un nebija neviena tāda skolēna, kurš neapgūtu profesionālās iemaņas. Kādu laiku viņš tik veiksmīgi vadījis arī vēstures stundas vidējo klašu grupā, ka vēstures skolotāja Vija Niedre ieteikusi stāties augstskolā Vēstures un filozofijas fakultātē, bet ne visas ieceres piepildās.

Abpusēja vilkme
Bija ģimene, bija darbs, bija teātris. Bija atradumi un pametumi. 1981. gadā Edvīns nospēlēja vienu no savām labākajām lomām – Krustiņu Rūdolfa Blaumaņa lugā «Pazudušais dēls». Tas bija tik patiess tēlojums, ka Edvīna māsa, atcerēdamās izrādi, stāsta – abas ar mammu, lugu skatīdamās, raudājušas, rokās sadevušās. Tik skaudrs bijis aktiera vēstījums.

Vēlākajos gados Edvīns pats bijis režisors piecām interesantām lugām Bauskas Tautas teātrī. Kā viņš pats saka, bijusi abpusēja vilkme – ne visiem aktieriem pieticis lomu vienā jaunā iestudējumā, un arī pašam gribējies īstenot savas ieceres.

Rūpēties un iepriecināt
Atmodas laikā Edvīns strādāja Bauskas kultūras namā un bija darbīgs Vides aizsardzības kluba biedrs. Viena no viņa iniciatīvām, kā pats smejas, – «atpapeļošanas» akcija pilskalna parkā. Padomju laikā bija tāda mode – stādīt papeles. Ātri auga, jauki smaržoja, bet netīrība liela. Viss pilskalns vienos pūku mudžekļos. Papeļu izciršana pilskalna parkā bijusi viena no pirmajām «zaļās domāšanas» akcijām Bauskā.
Edvīns piedalījās arī 3x3 pasaules latviešu ģimeņu nometņu rīkošanā, bet kopā ar sievu vairāk nekā 20 gadus vadīja vasaras nometni «Pasaka» bērniem bāreņiem no visas Latvijas. Nometnes notika dažādās vietās Latvijā, un tajās piedalījās arī bērni no toreizējā Bauskas rajona. Rūpēties un iepriecināt – to par savu sūtību uzskatījis Edvīns. Un kurā jomā vēl vairāk var radīt prieku un gaišas izjūtas kā pie Jaungada eglītes kopā ar Salavecīti un viņa lielo dāvanu maisu? Cik reižu bijis jāpārtop par Salatēti, to Edvīns ne saskaitīt nevarot, bet arī pašam tas devis krietni daudz pozitīvu izjūtu.

Sirdslietas
Edvīnam tās ir vairākas. Viena – kolekcionēšana. Sarunā ar Edvīnu nonākam pie secinājuma – mūsdienās bērni grāmatas lasa daudz mazāk. Varbūt tāpēc, ka Edvīns agri iemācījās lasīt un daudzas grāmatas pat zināja no galvas, piemēram, visu Viļa Plūdoņa «Eža kažociņu» un pat Raiņa «Uguni un nakti». Varbūt tāpēc, ka tēvs bija liels grāmatu lasītājs ar respektējamu bibliotēku, arī Edvīna mājās grāmatas ir visur.

Otra lielākā kolekcija – vissavdabīgākā. Edvīns esot vismaz 200 varžu īpašnieks. Tās ir ļoti dažādas un vestas no visām vietām pasaulē, kur kāds no ģimenes locekļiem bijis. Pati mazākā ir dzintara vardīte no Polijas, pati lielākā – varde piepūšamais krēsls. Par katru vardi savs stāsts. Edvīns smejas, ja kādam būtu laiks klausīties, tam būtu jāvelta vairākas dienas. Pagājušās vasaras ceļojumā pa Latviju Edvīns apmeklējis Varžu muzeju kaimiņu novadā un nopriecājies – tātad ir vēl kādi ļaudis, kam patīk krāt tieši šos dzīvnieciņus – zaļās, jautrās vasaras dziesminieces. Kā zaļi domājošam cilvēkam Edvīna skatījums uz dabas aizsardzības lietām Latvijā ir skeptisks – diemžēl arī varžu dziesmas sāk kļūt par ekskluzīvu piedzīvojumu, karstās, sausās vasaras un intensīvā lauksaimniecība arvien vairāk apklusina dabas balsis.

Cik dosi, tik saņemsi
Edvīns ir arī prasmīgs dārzkopis, kas priecina labvēļus ar iekopto stūrīti zemes, par spīti nelabvēļu mestajiem pārmetumiem – vai tikai viņam no tā nav kāds citiem neredzams labums? Kā var būt, ka stāda un ravē, un tāpat vien? Edvīns smejas, ka ir, ir labums – vērot, kā no asna veidojas stāds, veidojas zieds un ar savu krāšņo uzplaukšanu pasaka paldies savam kopējam. Tāds tas labums – cik dosi, tik saņemsi pretī. Tādu labumu katrs var iegūt, tikai jāsāk dot, nevis skaust un postīt. Arī tas ir pieredzēts – postīšana.

Tomēr Edvīns spriež cerīgi – ja jau pa melnu tumsu kāds bija gatavs ņemties ar lāpstu un rakt ārā kociņu, tad jau, iespējams, ārā neizmeta – iestādīja savā dārzā, un lai viņam vai viņai tiek!

Pasaules un mūžu ceļos
Vēl viena Edvīna sirdslieta ir ceļošana. Viņam piemīt stāstnieka talants, tāpēc bieži vadīti braucieni uz tuvākām un tālākām Eiropas zemēm. Kā gids Edvīns ir gatavojis interesantus stāstījumus par vietām, kuras ceļinieki apmeklēs, mierinājis nomaldījušās un satraukušās ceļotājas, kuras ar liftu no kalna lejā tikušas, bet atpakaļ tikt nav mācējušas, smīdinājis braucējus, stāstīdams anekdotes, tā ka autobusa šoferis reiz palūdzis, lai Edvīns pārsēžoties tālāk no viņa, jo esot jāsāk baidīties par braukšanas kvalitāti, ka «buss» nesākot pārvietoties smieklu ritmā.
Pēdējos desmit gados daudzi Bauskas novada cilvēki iepazinuši Edvīnu kā cilvēku, kurš bijis kopā ar viņiem mūža sāpīgākajos brīžos. Tie, kuru tuviniekiem Edvīns teicis pēdējā ceļa vārdus, uzsaka viņu par cieņpilno attieksmi pret mūžībā aizgājušajiem un prasmi būt tuvinieku atbalstam emociju pilnajā atvadu laikā.

Neko no tā, ko rūsa maitā
Lūdzu Edvīnam, lai viņš nosauc trīs vietas, kur vēlētos pabūt, un trīs lietas, ko vēlētos iegūt.

Viņš atbild, ka ar trim vietām, kurās gribētos pabūt, esot par maz, bet noteikti pirmajā vietā – Grieķija. Arī Spāniju gribētos apceļot no ziemeļiem līdz dienvidiem. Aizbraukt uz Gruziju. Pagaršot viņu pavāru gatavoto harčo, kas esot pati labākā zupa no visām. Un vēlreiz aizbraukt uz Lionu, kur dzīvojis un apglabāts vecaistēvs.

Par lietām Edvīns saka – nekā no tā, ko kodes un rūsa maitā, viņam netrūkstot. Viņš vēlētos paauklēt ne tikai mazbērnus, bet kādu mazmazbērnu arī. Gribētos vairāk brīva laika savu kolekciju sakārtošanai. Un vairāk iecietības starp cilvēkiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves ritmi un sirdslietas

Kategorijas