BauskasDzive.lv ARHĪVS

Piekopj klasisko tekvondo

Uldis Varnevičs

2022. gada 4. janvāris 00:00

317
Piekopj klasisko tekvondo

Intervija ar Jolantu Tarvidu: augsto sasniegumu sports vispirms ir nemitīgs darbs

Biedrības «ViedDoma» sporta podkāstā (raidierakstā) «Ar zāģi uz jūs», kas skatāms interneta vietnē youtube.com, aizvadīta intervija ar vienu no Latvijas olimpiskajām cerībām un daudzkārtēju starptautisko tekvondo turnīru uzvarētāju baušķenieci JOLANTU TARVIDU.
Pazīstamā sportiste jau četrus gadus dzīvo Vācijā, kur Fridrihshāfenē trenējas pie pazīstamā vācu speciālista Markusa Kolefela. No kluba «TCC Friedrichshafen» 2021. gada Tokijas Olimpiskajās spēlēs piedalījās trīs sportisti, pārstāvot savas valstis. Diemžēl nedz Jolantai Tarvidai, nedz viņas māsai Inesei Tarvidai 2021. gadā uz Olimpiskajām spēlēm nokļūt neizdevās, bet māsas nav atmetušas domu piedalīties nākamajā Olimpiādē Parīzē. Sporta podkāsta vadītāji Krišjānis Kugrēns un Uldis Varnevičs interesējās gan par sporta veidu, gan sportistes ikdienu. Pilnais sarunas ieraksts šonedēļ būs skatāms biedrības «ViedDoma» youtube.com kontā, kā arī portālā www.bauskasdzive.lv.

Krišjānis Kugrēns (KK): – Man savulaik sanāca trenēties Bauskā pie Sergeja Kirtovska. Īsti gan neatceros, kura josta man jau bija. Vai tev ir melnā josta?
Jolanta Tarvida (JT): – Mēs arī kopā ar māsu pie Sergeja Kirtovska sākām trenēties. No jostām man ir melnās jostas pirmais dans – tas ir svarīgi, lai varētu sākt piedalīties augsta līmeņa sacensībās. Melno jostu ieguvu, kad man bija 13 gadi un sākām braukt uz sacensībām ārzemēs. Sāku trenēties, kad man bija seši gadi. Ja gribi kļūt par treneri, tad ir vajadzīgi augstākie dani, bet sportistam tas pagaidām nav nepieciešams. Sergejam Kirtovskim ir melnās jostas piektais dans, Vācijas trenerim Markusam Kolefelam, ja nekļūdos, ir sestais dans.

KK: – Vai ar māsu ir sanācis pa īstam pacīnīties?
JT: – Treniņos visu laiku viena ar otru trenējamies sparingā diezgan nopietni, bez jokiem. Sacensībās ir bijis, kad bijām mazas, – kādas divas reizes cīnījāmies.

KK: – Kāds ir lielākais punktu skaits, ko esi sasniegusi?

JT: – Īsti neatceros, bet, ja nemaldos, ir bijis lielākais pārsvars apmēram 40 punkti. Punktus skaita tā – sitiens ar roku pa korpusu ir viens punkts, pa galvu ar roku sist nedrīkst. Ar kāju sitiens pa korpusu ir divi punkti, pa galvu – trīs punkti, to skaita elektronika. Griezienā sitiens pa korpusu ir četri punkti, galvā grieziena sitiens pieci punkti. Sitienus griezienā un sitienu ar roku skaita tiesneši. Jābūt ļoti labai koordinācijai, lai izpildītu pareizu un spēcīgu sitienu griezienā un izpildītu to kustīgam pretiniekam, kas var izvairīties. Griezienu sitieni nav īsti mana stiprā puse, vairāk piekopju klasisko tekvondo stilu. Treniņos mēs trenējamies visu, bet sacensībās jūti savas stiprās puses un to vairāk arī dari. Trenējamies trīsreiz dienā.

KK: – Tas ir kā dzīvot mūžību nometnē. Kā kad es aizbraucu uz nometni, kur pasaka, ka būs trīs treniņi dienā.
JT: – Vācijā ir liels klubs, daudz sparinga partneru. Ļoti labs treniņu līmenis. No rīta fitnesa centrā ir spēka vai kardio treniņš, tad pusdienlaikā tehniskais tekvondo treniņš, pēc tam vakarā ar visām vestēm treniņš un sparings. Tā ir darbdiena no rīta astoņos un vakarā septiņos. Tā arī paiet diena – pa starpu paēd un paguli. Brīva ir sestdiena un svētdiena.

Uldis Varnevičs (UV): – Ja nav sacensību?

JT: – Ja ir sacensības, tās parasti ir sestdienā, tad atgriezies svētdienā pilsētā un pirmdien atkal uz treniņu.

UV: – Kā to iztur? Nav tā, ka viens un tas pats visu laiku atkārtojas?
JT: – Diezgan bieži mentāli grūti, bet noskaņojies, sagatavo sevi tam. Lielākoties pierast pie tā gluži nav iespējams, lai katru dienu ar prieku ietu uz treniņu. Tas ir grūti, bet, ja piespied sevi un aizej, tad gandarījuma izjūta ir daudz lielāka. Brīvā laika gan paliek ļoti maz. Ar treniņa biedriem esam labi draugi, ikdienā dzīvojam kopā. Mēģinām četras reizes gadā aiziet uz klubu, uz kādu ballīti. Tad apmēram tāds noskaņojums: «Mēs to izdarīsim!» Bet nogurums ir tāds, ka grūti sevi piespiest izklaidēties.

UV: – Cik tev Vācijā tālu ir no dzīvesvietas līdz treniņu vietai?
JT: – Piecas minūtes ar riteni, kājām 12 minūtes, bet parasti braucu ar riteni. Treniņu centrā ir trīs treneri, fizioterapeits, kura pakalpojumus izmanto reizi nedēļā. Dzīvojam Fridrihshāfenē, pašos Vācijas dienvidos, neliela pilsēta. Iedzīvotāji vairāk ir pensionāri, vecāki gados. Dzirdēju, ka vācieši labi mākot angļu valodu, bet to nevar pamanīt. Vācu valodu mācos, labi saprotu, bet runāt ir grūti. Treniņa grupā runājam angliski, sportisti ir no ārzemēm, katrs no savas valsts. Nevaram runāt vāciski, jo tad nesaprastos savā starpā. Bet elementāri sarunāties vācu valodā varu.

UV: – Ko tu dari Latvijā šajā laikā?

JT: – Atpūšos, kopā ar ģimeni pavadu laiku, gatavojamies svētkiem. Tas ir arī viss. Ēdam visu ko garšīgu. Drīkst ēst it kā visu laiku, tikai pirms sacensībām jānotur svars. Latvijā ir daudz garšīgāki ēdieni nekā Vācijā, pilnīgi nesalīdzināmi.

UV: – Cik gadu ir sporta karjera tekvondo?
JT: – Pilnīgi individuāli. Ir daudz traumu, un parasti sportists apstājas ar kādu nopietnu traumu vai darbojas tik ilgi, cik pašam gribas. Parasti beidz karjeru pēc olimpiskā cikla. Uz 2024. gada Olimpiādi vēl plānoju gatavoties, tad arī redzēs par 2028. gadu.
 
UV: – Cik ilgi bija brīdis, kad viss notika tīri uz entuziasmu?
JT: – Pirmie augstie rezultāti un kaut kāda atlīdzība bija 2017. gadā. Visu laiku pirms tam trenējāmies ar vecāku atbalstu, bija tikai neliela nauda sacensību izmaksām. Tagad jau trīs gadus saņemam gan ikmēneša pabalstu, gan arī finanses sacīkstēm. Tas ir atkarīgs no rezultātiem, ko uzrādām, – attiecīgi nākamajā gadā saņemam konkrētu summu.

UV: – Vai Latvijas Tekvondo federācijā ir kaut kas mainījies uz labo pusi?
JT: – Nekas īpaši uzlabojies nav. Komunikācijas nav nekādas vēl joprojām, tikai piesaka uz sacensībām. Šogad bija problēma – iepriekš visu dokumentāciju iesniedzām pašas, visus rēķinus, bet no šī gada Latvijas Tekvondo federācija saņem naudu un tad pārskaita mums. Bet neko no tā nav izdarījuši. Mums pateica, ka esam kaut ko nokavējuši un naudas vairs nav. Mums pašām līdz Ziemassvētkiem bija jātaisa atskaites un visi dokumenti. Viss jādara pašām, jo federācija nepilda savus pienākumus. No vienas puses, ir sacensības, par kurām domājam, daudz jātrenējas, tad jāuztraucas par to, kas notiek ar finansējumu, un pašām ar to visu jātiek galā. No federācijas personīgi nekādu finansiālu atbalstu neesam prasījuši un neprasām, bet vismaz to, lai izpilda savus pienākumus.

UV: – Te vislielākā pateicība ģimenei par atbalstu?
JT: – Jā, ģimenei, vecākiem, māsām un brālim.

UV: – Vai Latviju sacensībās kaut cik zina? Jo parasti, cik skatos, jūs esat vienīgās mūsu valsts pārstāves?
JT: – Diezgan forši, ka mūs pazīst sporta vidē. Tiešām ir tā, ka no Latvijas ir divas māsas, un tā mūs zina.

KK: – Kas ir bijis jaudīgākais pretinieks sacensībās? Kad paskaties un jūties tā, ka varbūt nevajag…

JT: – Kad trenējamies tik nopietni un esam pašas šajā augstajā līmenī, nav tā, ka negribi cīnīties ar kādu. Profesionāli pieejam, zinām, ka šis pretinieks ir spēcīgs, domājam, kā cīnīties, nevis baidāmies. Risinām problēmas un darām, ko varam.

UV: – Vai ir shēma galvā pirms cīņas?
JT: – Pārsvarā pazīstam pretiniekus, zinām, ko katrs dara, skatāmies sacensību video, zinām, kas uz ko ir spējīgs, un taktiku piemeklējam.

KK: – Kādi ir šī gada mērķi?
JT: – 2022. gada mērķi ir pasaules un Eiropas čempionāts. Krāsim reitinga punktus turnīros. Pun-ktus uz nākamo Olimpiādi sāk vākt praktiski jau no 2021. gada septembra, kad bija beigusies Tokijas Olimpiāde.

UZZIŅAI

Jolanta Tarvida

Latvijas Olimpiskās vienības 2022. gada Sudraba sastāva dalībniece. Olimpiskajā vienībā šogad ir arī māsa Inese Tarvida, kas arī ir Sudraba sastāvā, un Bronzas sastāvā ir soļotājs Ruslans Smolonskis. 

Divkārtēja Eiropas U21 čempionāta sudraba un zelta medaļas ieguvēja.

2021. gadā izcīnīta devītā vieta Eiropas Tekvondo čempionātā, piektā vieta Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, piektā vieta Pasaules sieviešu čempionātā, pirmā vieta Turcijas atklātajā čempionātā, trešā vieta atklātajā Bulgārijas čempionātā.

Avots: olimpiade.lv, Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skola.