Literārā lappuse

2021. gada 22. decembris 00:00

VALIJA REINICĀNE

Baltie sapņi
Šai klusajā naktī
no Debesīm baltie sapņi
pa Gaismas ceļu nāk.
Uz baltām vijolēm spēlē
dziesmas visskaistākās.
Maigās Mīlestības smarža
Visumā virmot sāk.
Rozes no debess stariem
līksmības prieku dāvina.
Gaisma sejas glāsta,
Zvani Brīnumu zvan:
Sengaidītais Sapnis ir klāt.
Mīlestības maigumā
Debesis un Zeme satiekas.
Dvēsli Debess skaņas modina.
To ar sirdi izjust var.
Sirdi pārvērtības skar.
Mūžības Brīnumu vēlos
ieskaut un neatlaist vairs.
Kas ir no Debesīm,
Tas pāri visam. Dieva
Gudrībā nedienas izturēt var.
Vēl ir laiks. Vēl paspēt var.
Pie Dzīvības Avota nākt.
Jaunai dzīvei spēkus rast.
Klusi, klusi durvis atveru.
Baltos sapņus
Jaunajā Gadā ielūdzu,
kurā baltas domas,
balta prieka laime,
baltos miera cilvēkos
pāri tumsai balta cerība!

ANITA VELMUNSKA

***
Vakardiena šodienai pateica labrītu
saullēkts satika vakara rietu
Vai Ansītis satika savu Grietu
Vicinādams spīganai sētas mietu?
Tikai piparkūku namiņā dzīvojot
Cepumu smaržām apkārt plīvojot
Saproti, apnīk reiz salkanā dzīve
Kā mēle, kam tikko mainīta blīve
Kā gribas, lai pipari asinīs maisās
Un saprāts uz neprātu taisās
Bet –
Lai cik pareizas notis man spēlē
Vai pareizo Saeimu vēlē
Es nevaru iztikt bez šodienas rieta
Jo Ansītis meklēs, kur palika
Grieta
Un nevaru pateikt, ka nebija spīta
Es negribu palikt bez vakara rīta
Bez ceļmalas, kas taciņās mīta
Bet aizlidot debesīs, pa dzērvju ceļu
Ar aizvēju rudenim plecos es smeju

INESE PURICKA

Saplaucis rīts
Saplaucis rīts
Kā ziedošs ievu krūms.
Tik kādēļ nesmaržo,
Kādēļ nereibina mūs?

Pie sienas kalendārs.
Ko gan tas melš?
Drīz nostaigāts jau būs
Vēl viena gada ceļš.

Tā paiet dzīve,
Gads kā mirklis īss.
No pirmajām lazdu skarām,
Līdz viss ir sniegos tīts.

Saplaucis rīts –
Balts un tīrs.
Sākas jauns gads,
Un es eju tam līdz.

SANDRA CĪRULE

***
Ja man vajadzētu savienot lietas
Ja vajadzētu kopā savest
Tad es ielūgtu sevi tevi
Pāris Austrumu gudros
Un divus kaķus garāmejot
Aizdegtu sveces un izceptu pīrāgus
Latviešu lielos
Un mēs runātu par dzīvi
Tieši tādu kāda tā ir
Bēdas slīcinot tējas tasēs
Es noteikti pajautātu par patiesību
Vai tā ir viena vai katram sava
Un vai varu zem egles saņemt savējo
Glīti iesaiņotu

GATIS ZOTOVS
***
Mēs esam no viena koka
Mēs esam no vienas upes
Kurp tevi nes
Turp arī es
Mēs visi uz vienu jūru
Kaut daudzas uz pasaules
Mēs esam no tā paša māla
No rasotas pļavas pirms ausmas
Tā pati zeme
Un tauta viena
Tas pats akmens
Tā pati smilts
Mēs esam no balta koka
Kas uzplaucis rudenī vēlā
Mēs esam no balta koka
Sarkan-
Balt-
Sarkani
Salapota

RUTA DĀBOLA

Pārdomas
Ik sniega dienu pelēcīgo tveru,
Kad mākoņdzirnas zemi poš.
Pa pārslai dalu, rokās beru.
Ik sniega dienu pelēcīgo tveru
Un sastingušu smaidu vaļā veru,
Lai sirdīs ieslīd pārliecīgi drošs.
Ik sniega dienu pelēcīgo tveru,
Kad mākoņdzirnas zemi poš.

Spītība
Vai redzi jau sauli gabalā?
Kā balta migla kāpj.
Upes krasti un pļavas ietinas.
Vai redzi jau sauli gabalā?
Sasienam, satinam domas!
Attinam vaļā rokas.
Vai redzi jau sauli gabalā?
Kā balta migla kāpj.

Puķēm un sirdij
Kad piesienu pie puķēm sirdi,
Ir labi neko nedomāt.
Ir slikti neko nedomāt.
Kad piesienu pie puķēm sirdi,
Tad ir kā senā pasakā,
Kad bērna sapņus dzirdi.
Kad piesienu pie puķēm sirdi,
Ir labi neko nedomāt.

Ziemassvētku pasaka
Zied sidrabzvaigzne debesīs,
Uz Dievnamu, kad eju,
Un dziesma tumsas aizsegā
Man rāda taisnu ceļu.
Spīd logos gaišas ugunis,
Mirdz sveču liesma sirdī,
Skan zvani, sniega pārslas virmo.
Skaties, klausies, dzirdi!
Balts sniedziņš krīt uz skujiņām,
Kā māmuliņas teiktā dziesmā,
Un bērnu dienu pasaka
Mīt ietinusies sniegā.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Advente
Es ātri tumstošā vakarā lūkojos
Un aizdedzu sveces.
Gaidu Tevi atnākam.

Es lēni austošā rītausmā lūkojos
Un mazgājos rasā.
Gaidu Tevi atnākam.

Es dziestošā saulē un vētrainā jūrā lūkojos
Un dziedu vējā.
Gaidu Tevi atnākam.

Es pasaules sāpēs un skumjās lūkojos
Un aizlūdzu klusi.
Gaidu Tevi atnākam.

Saulē ēnas ir mūžu senas,
Lēni nosirmo laiks un skumst.
Gurst sirds, un acu mirdzums dziest,
Pēc Tevis raugoties, gaidot.
«Saki, vai ilgi vēl, Kungs?»
«Es nāku drīz!» saka Jēzus.

Sveces
Kā zeltītas tulpes vāzēs
Augstos svečturos sveces zied.
Bez saules, bez gaismas, bet zied.
Savas ilgas pēc dzīvības prieka
Ziemsvētkos cilvēki svin.

Kā saules asaras plaukstās
Egļu svečturos sveces zied.
Bez siltas saules, bet zied.
Cauri ziemai un tumsai ilgai
Savu sauli cilvēki spītīgi nes.

Uz atgriešanos
Uz atgriešanos, saules rīti,
Kas tumsā sauli alkstot lūdz.
Uz atgriešanos, gaismas rīti –
Jums Ziemassvētku diena aust.

Uz atgriešanos, visi mīļie,
Kas atvadoties projām iet.
Uz atgriešanos, mani mīļie,
Kad kopā varēsim reiz atkal smiet.
«Uz atgriešanos, saules rīti!»
Uz balta sniega uzrakstīts.
Vēl izturēt to tumsas varu,
Ar svecēm uzliesmot un degt.

AIGA LUDVIGA

Kaķa murrājiens,
jūras šalkas –
mans sirdsmiers
šai satrauktā laikā.

Kad Gaisma caur tumsu laužas –
daba ap cilvēku glaužas,
lai mīļumā atgūstam ticību.

ANDRIS LUDVIGS

Skrejputenī
Domas ir gaišas,
darbs ir melns.
Visapkārt
balts sniegs,
skrejputenis
sērsnā smilkst.
Uz ceļiem
šoferi pa sniegotiem
grāvjiem brauc.
Kļūdoties reizēm
cits citam
degunā brauc,
dzīve var nelāga būt,
kāds drūzmā tiek spiests.

Mierīgs un sniegots
nāk jaunais gads.
Sniegs ir tik balts –
dzīvot atkal liels prieks!

Sniegu gaidot
Pār laukiem miegains
decembra miers,
laiks mierīgs, kluss,
it kā dzīvo vēl
rudens ritmā.
Tāds šogad
mums dabas laiks,
ziema vēl priekšā,
gaida visi –
zēni un meitenes –
Ziemsvētku brīvdienas.
Vai tiešām visiem
būs jādzīvo iekšā?
Skatoties ziemu
tālrāžu ekrānu priekšā,
nāk jaunais gads.
Vai laiku, kad snigs,
mēs satiksim drīz?

AIJA ČEPULE

Vēlējums
Ziemas ainava skaista.
Sniegs un debesis sakūst.
Tikai pamalē zilgas
Svītras no saulītes mūsu.

Bērzi ar sirmiem matiem
Uz ziemas ceļu raugās.
Kā jau pienākas ziemai,
Nakts laukā auksta.

Nocirstās eglītes raudās,
Ka mūžs tām ir bijis īss.
Mēs vienkāršāk panākt varam,
Ka svētki sirdīs dzimst.

Ziemsvētku sniegotā naktī
Miers vajadzīgs zemei un mums.
Būsim domās kopā ar visiem...
Lai iemirdzas dvēseles jums!

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Aizlūgums
Es domās aizlūdzu par tiem,
Kam vientulības nasta velta,
Par tiem, kam vienaldzība trula
Uz salīkušiem pleciem velta.

Es domās aizlūdzu par tiem,
Kam dvēsele ir saplosīta,
Par tiem, ko dažas skrandas tin,
Kam sāpe viena, nedalīta.

Es domās aizlūdzu par tiem,
Ko mīlestība pametusi,
Bet Laima soļiem vecīgiem
Pa citu ceļu aizgājusi.

Dieviņ, lūdzu...
No rīta, kad actiņas atveru,
Es mīļajam Dieviņam palūdzu:
Dod dienu, kad saulīte silti silda,
Ar prieku manu sirsniņu pilda.

Lai māmiņa vienmēr man blakus būtu,
Un tētis par manu mīļumu kļūtu,
Bet omīte, darbiņus visus kas veic,
Lai mīļi smaida un slimot beidz.

Ai, mīļo Dieviņ, vēl gribu es,
Lai visiem ir labi uz pasaules,
Un labestību sirsniņās dedz,
Cik ļoti laimīga būtu tad es.

Salta diena
Salta diena, salta ziema,
Salti vēji, ledus lauks,
Drīzi, ai, cik drīzi ciemos
Ziemassvētki ciemos brauks.

Uzplaukušas leduspuķes,
Sidrabota saule sauc,
Noreibst galva, apžilbst acis,
Ziemeļtēva zirgi trauc.

Balta diena, balta ziema,
Koši balta bērza tāss,
Drīzi eglēs ziedēs uguns,
Jēzus Kristus pie mums nāks.

DAINA CĪRULE

Mammai
«Es visu mūžu esmu gaidījusi – kad izaugs bērni, kad beigsies karš, kad un vai pavisam dēls pārnāks no vara rūdas raktuvēm lēģerī, kad visi kopā atgriezīsimies Dzimtenē, kad mums atkal būs karogs un sava himna?» tā mūža noslēgumā tu pārskatīji savu laiku.
Tu gaidīji Ziemassvētkus, vienīgo reizi gadā, kad gāji uz baznīcu. Nekriti ceļos un nepiesauci Dievu. Tev attiecības ar Dievu bija skaidras un skaistas: «Viņš ir te,» sacīji, kļaudama plaukstu pie sirds.

Kad lielākie mūža darbi bija padarīti, tu, tāpat kā senāk, vistumšākajās un īsākajās dienās krāji gaismu sevī – domāji, atcerējies, lasīji. Un gaidīji Ziemassvētkus, gaidīji, kad atbrauks mazdēls, kad uzziedēs pirmās saules puķes – pienenītes, kad dziedās Noriņa…

Mīlestību nevar aizņemties kā naudu. Laimīgs, kam mīlestības pietiek mūža ilgumā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas