Vēlreiz par Bauskas Sv. Gara baznīcas altāri un tā restaurāciju

2021. gada 22. decembris 00:00

716

Vēlreiz par Bauskas Sv. Gara baznīcas altāri un tā restaurāciju

Altāris bez būtiskām pārmaiņām pārdzīvojis gan Pirmo, gan Otro pasaules karu, kā arī padomju laiku; to «pieveic» vien koksngrauži

Šī gada februārī «Bauskas Dzīve» jau informēja, ka laikā no 2017. gada novembra līdz 2020. gada decembrim fundamentālu restaurāciju piedzīvojis Bauskas Svētā Gara baznīcas altāris. Gaidot Ziemassvētkus, piedāvājam mazliet plašāku ieskatu altāra vēsturē un tā atjaunošanas peripetijās.

Sākotnējais 16. gadsimta altāris
Svētā Gara baznīcas 1610. gada vizitācijas protokolā minēts, ka jaunuzceltajā (1591. – 1594. g.) dievnamā izmantots no Svētās Ģertrūdes baznīcas Vairogmiestā (tā sauca pirmo Bauskas pilsētiņu pussalā aiz Bauskas pils) pārvests altāris. Zināms, ka 1598. gadā par Svitenes muižas īpašnieka Jirgena Grothusa sievas Annas Margaretas fon Grothusas, dzimušas Mēdemas, līdzekļiem šis altāris tika pārkrāsots un pārzeltīts, taču, kāds tas izskatījās, palicis neatklāts. Iespējams, ka tas bija tā sauktais virotņu altāris, ko veidoja ierāmēta altārglezna centrā un divas virās iekārtas apgleznotas sānu vērtnes.

Sākotnējā altāra retabls (tā sauc altāra dekoratīvo, virs pamatnes novietoto daļu) līdz mūsu dienām nav saglabājies, taču nostiprinājies uzskats, ka tieši tam piederīga uz dēļiem gleznotā kompozīcija «Pasā maltīte», kura tagad apskatāma Rundāles pils muzeja ekspozīcijā «No gotikas līdz jūgendstilam».

Jaunais baroka stila altāris
17. gadsimta 90. gados jaunu, monumentālu altāri Svētā Gara baznīcai pasūtīja Bērzu muižas (Planborn) īpašnieka Rūdolfa fon Šepinga atraitne Katarīna Ģertrūde, dzimusi fon den Brinkena, un 1699. gada 7. jūlijā tika saņemta atļauja tā uzstādīšanai.

Jaunais baroka retabls bija iespaidīga arhitektoniska būve, kuru veidoja mensas (tā sauc altāra pamatnes daļu) balstīts cokols, četru kolonnu dalīts stāvs ar vidū iestrādātu altārgleznu (varbūt – skulpturālu grupu?) un sānu nišās izvietotām Mozus un Jāņa Kristītāja skulptūrām, kā arī grezni dekorēts antablaments. Retablu vainagoja noapaļots frontons ar vidū uzstādītu jau pieminēto, it kā no vecā altāra aizgūto gleznu «Pasā maltīte», ko papildināja kokā grieztas Ticības un Mīlestības alegoriju figūras.

Retablu ieskāva simetriski sānu portāli ar masīvu pildiņu durvīm un tos vainagojošiem frontoniem, virs kuriem bija novietotas pa divām eņģeļu skulptūriņām. Altāra konstrukcijas bagātīgi rotāja ornamentāli kokgriezumi, lielākoties izmantoti kā aplikatīvas uzlikas, bet vietām – arī kā ažūra dekorācija (piemēram, retabla sānos, kur tie pildīja tā sauktā malas ornamenta funkciju).

Vecā Stendera zīmējums
Par jaunā, ar astoņām skulptūrām rotātā retabla sākotnējo izskatu vizuālu informāciju saglabājis 18. gadsimta 50. gados tapis zīmējums, kura autors ir toreizējais Žeimes (Lietuvā) luterāņu draudzes mācītājs Gotfrīds Frīdrihs Stenders (1714–1796) – vairāk pazīstams kā Vecais Stenders. Veicot altāra zondāžas, noskaidrots, ka retabla konstrukcijas bija krāsotas melnas, kokgriezumi – zeltīti, bet skulptūras – polihromas un daļēji zeltītas. Īpaši izteiksmīgi dekorētas bija kolonnas, kuru gludo stumbra daļu klāja sarkanā fonā ar sudrabojumu veikts marmorējums, bet apakšdaļu – zeltīti kokgriezumi zilā fonā.

Lai arī Stendera zīmējumā retabla centrā attēlota glezna «Svētais Vakarēdiens», altāra izpētē konstatēts, ka sākotnēji šeit varēja būt iedziļināta niša (līdzīga kā aiz Mozus un Jāņa Kristītāja figūrām), kas nozīmē, ka pirms gleznas šeit varēja atrasties baroka kokgriezumu retablos ierastā skulpturālā Golgātas grupa. Tas, vai skulptūras šeit tiešām bija uzstādītas un līdz 18. gadsimta vidum jau nomainītas ar Stendera zīmējumā redzamo altārgleznu «Svētais Vakarēdiens», vai arī ideja par to izmantošanu bija atmesta jau altāra tapšanas laikā, diemžēl nav skaidri zināms.

Retabla iespējamais autors un pirmie pārveidojumi
Jaunā altāra radītājs joprojām palicis nezināms, taču šo rindu autors jau vairākkārt izteicis versiju, ka tas varētu būt Bauskas galdnieks Kristofs Fogts, kurš jau 1689. gadā bija izgatavojis un baznīcai dāvinājis iespaidīgu ķestera pulti un var būt ir arī tā sauktā Felkerzāmu sola (melni krāsotais privātsols pa labi no altāra) autors.

Uz to, ka retabls tapis galdnieka, nevis koktēlnieka darbnīcā, netieši norāda fakts, ka galdniecības darbi un ornamentālie griezumi altārī veikti nevainojami, taču skulptūras, kuru izgatavošanai bija nepieciešamas jau tēlnieka iemaņas, bija anatomiski neveiklas, lai neteiktu – klaji primitīvas.

1840. gada pārveidojumi
Nokalpojis baznīcā turpat pusotru gadsimtu, jaunais retabls bija kļuvis nemoderns, turklāt tā košā polihromija nekādi neatbilda 19. gadsimta sākumā valdošajai estētikai. Jādomā, tieši tāpēc 1840. gadā, kad baznīcā notika plašāki remontdarbi (tos par zemāko cenu bija nosolījis Bauskas mūrniekmeistars J. G. Kohs), altāra retablu līdz ar virkni citu iekārtas priekšmetu pārkrāsoja baltu.

Interesanti, ka skulptūras retabla pārkrāsošanas laikā saglabāja sākotnējo polihromiju, kas altāri padarīja jo spokaināku. Lai arī vēlāk, kad skulptūras jau bija pārvietotas uz baznīcas torni, daļa no tām tika nobalsināta, līdz pat 1860. gadam tās joprojām palika koši krāsotas. To apliecina gan Jelgavas mākslinieka Jūliusa Dēringa (1818–1898) tolaik rakstītās rindas, kurās, aprakstot altāri, viņš pieminējis «raibi apgleznotās kristīgo tikumu alegoriskās skulptūras», gan pašas skulptūras, kuras kopš 1933. gada glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Dēringa pārbūve 1860. – 1861. gadā
Tā kā pārkrāsošana altārim pilnībā bija laupījusi tā sākotnējo šarmu, bet jaunas kvalitātes nebija iedevusi un draudzes neapmierinātība ar arhaisko altāri auga, Bauskas pilskungs Ādams fon Kleists 1860. gada augustā noslēdza līgumu par altāra pārbūvi ar jau pieminēto mākslinieku Dēringu, ieguldot šajā pasākumā daļu no pirms gada Maskavā mirušās baušķenieces Johannas Bubētas novēlētajiem 1000 rubļiem. Līgumā bija minēts, ka Dērings par 300 sudraba rubļiem uzgleznos desmit pēdas augstu un piecas pēdas un desmit ar pusi collas platu altārgleznu ar krustā sisto Pestītāju «pēc paša kompozīcijas», bet skices retabla pārveidošanai izgatavos bez maksas. Altāra pārbūvi, pārkrāsošanu un zeltīšanu veica Jelgavas zeltītājs Jozefs Simons Oto (1818–1879).

Pārbūves laikā 1699. gada altāris saglabāja vairumu konstruktīvo elementu, taču zaudēja visas skulptūras un abas vecās gleznas. Lai altārī iestrādātu Dēringa gleznu «Kristus pie krusta», tā centrā nācās izveidot iespaidīgu pusloka arku, bet izņemto skulptūru vietā starp kolonnām – iebūvēt plakanus pildiņus. Jauno konstrukciju izdekorēšanai no jauna tika izgatavota virkne ornamentālu rotājumu, turklāt tas izdarīts, veikli pielāgojoties veco kokgriezumu stilistikai. Pārbūvēto retablu vēlreiz pārkrāsoja baltu, bet zeltīti šoreiz tika tikai no jauna izgatavotie griezumi.

Jaunā altārglezna
Jaunā, Dēringa darinātā, turpat trīs metrus augstā altārglezna ir viena no 23 mākslinieka izgatavotajām altārgleznām, vairums kuru ir saglabājies līdz mūsu dienām. Starp šāda veida Dēringa darbiem atrodamas gleznas ar dažādiem sižetiem, piemēram, «Kristus ar eņģeļiem» Asares baznīcā (1853. g.), «Kristus augšāmcelšanās» Sesavas baznīcā (1860. g.) vai «Kristus ar Pēteri uz jūras» Bērsteles baznīcā (1861. g.), tomēr lielākoties Dērings izmantojis sižetu «Kristus pie krusta», daļā gleznu kompozīciju paplašinot līdz divu («Kristus ar Mariju» Baldones baznīcā (1865. g.)) vai trīs figūru grupai («Kristus pie Krusta ar Mariju un Jāni» Iecavas luterāņu baznīcā (1862. g.), Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā (1865. g.) un Saukas baznīcā (1868. g.)), bet daļā – tāpat kā Bauskā – izmantojot klasisku vienas figūras kompozīciju.

Līdzīgas gleznas, kurās uz dramatisku debesu fona virs zema horizonta ar kalnainas pilsētas ainavu fonā formātu aizpilda krustā sistā Kristus figūra, māk-slinieks radījis Elkšņu baznīcai (1861. g.), Žeimes (Lietuvā) luterāņu baznīcai, Salas Sv. Jāņa baznīcai (1871. g.) un Saldus luterāņu baznīcai (1865. g.).

Altāra metamorfozes 20. gadsimtā
Pēdējā nopietnā altāra pārbūve notika 1930. gadā, un šo 1200 latu vērto remontu finansēja vācu draudze. Par galveno remonta iemeslu šoreiz kļuva tas, ka Dēringa pārbūves laikā izbūvētajā altāra pamatnē (mensā) bija iemetusies trupe, tās dēļ altāris draudēja sagāzties. Lai problēmu novērstu, satrunējusī pamatne tika nojaukta, bet tās vietā uz betonētiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzmūrēta jauna mensa.

Vizuāli pamanāmas izmaiņas altāra izskatā šoreiz ienesa vienīgi sānu portālu nojaukšana, no to konstrukcijām un vērtnēm izveidojot nelielu, aiz altāra ieslēptu telpiņu. Nezināmu iemeslu dēļ remonta laikā tika likvidēta arī vecā, 1699. gadā izgatavotā altāra sētiņa. Retablu vēlreiz pārkrāsoja baltu, pārrakstot arī tekstu predellas pildiņā, kur, apskatot slīpā gaismā, vēl tagad zem gotiski stilizētajiem burtiem jaušamas Dēringa laika slīpraksta atliekas.

Svētā Gara baznīcas iekārtu Latvijas brīvvalsts periodā neskāra tolaik populārie «tautiskošanas» pasākumi, jo dievnams joprojām tika dalīts ar vācu draudzi, un tas būtiski mazināja radikālu pārveidojumu draudus. Interesanti, ka arī pēc 1932. gada, kad dievnamu koroborēja latviešu draudzei, altārtelpas aprūpe joprojām palika vācu draudzes ziņā.

Svētā Gara baznīcas altāris bez būtiskām izmaiņām pārdzīvojis gan Pirmo, gan Otro pasaules karu (laimīgā kārtā nesprāga cauri jumtam baznīcā iekritusī aviācijas bumba), kā arī padomju laiku, kad notika mēģinājumi baznīcu aizdedzināt, un pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas tā liktenī iezīmējās tikai pozitīvas pārmaiņas. 2000. un 2001. gadā, kad apjomīgus iekārtas apkopes darbus baznīcā veica Rundāles pils muzeja darbinieki, rūpīgi tika notīrīta gan Dēringa altārglezna, gan pats altāris, bet 2004. gadā – tika atjaunota 1930. gadā likvidētā altāra sētiņa.

Retabla izpēte
Tā kā pēdējos gados retabla bojājumi kļuva vizuāli arvien pamanāmāki, 2015. gadā draudze vienojās ar restaurācijas uzņēmumu «Intarsija» par tā izpēti, tās ietvaros izvērtējot retabla tehnisko stāvokli, izstrādājot restaurācijas koncepciju un izveidojot paredzamo izmaksu tāmi. Līdztekus minētajam līgums paredzēja veikt arī padziļinātu altāra vēsturisko izpēti, pārbaudot tā būvvēstures faktus un precizējot retabla izskatu dažādos pastāvēšanas etapos.

Retabla izpētes darbus dabā veica firmas «Intarsija» vadītājs un restaurators vecmeistars Jānis Ceplis un gleznu restauratore meistare Olga Ceple, bet vēsturisko izpēti un rezultātu apkopošanu 141 lappusi biezā sējumā – šo rindu autors. Paralēli darbam pie paša altāra tika caurskatīts liels arhīvu materiālu apjoms un apsekotas 1861. gadā no altāra izņemtās skulptūras.

Izpētes gaitā tika veiktas plašas retabla zondāžas, tā apdares slāņu secību fiksējot ar digitālā mikroskopa palīdzību un ņemot paraugus apdares materiālu ķīmiskajām analīzēm (tās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Restaurācijas departamenta laboratorijā veica Mg. sc. chem. Indra Tuņa). Tika ņemti arī paraugi no trupes bojātajām vietām, kuru analīzes veica kultūrvēsturisku objektu bioloģiskās izpētes speciāliste Mg. sc. nat. Renāte Daukste.

Retabla tehniskā stāvokļa izvērtējums
Izpētē tika konstatēts, ka praktiski visas retabla konstrukcijas un rotājumus bojājuši koksngrauži, turklāt tā augšdaļa izrādījās bojāta līdz tādai pakāpei, ka, atbalstot pret to kāpnes, tās burtiski iegrima koksnē, pārvēršot koku putekļos. Pilnīgi «saēstas» izrādījās arī retabla vertikalitāti nodrošinošās atsaites, ar kurām tas fiksēts pie apsīdas sienas, kā rezultātā altāris, pat saņemot nebūtisku triecienu, varēja apgāzties. Svaigu koksnes «miltu» uzkrāšanās daudzās retabla vietās liecināja, ka koksngraužu darbība joprojām ir aktīva, kas lika pasteigties ar restaurācijas darbu sākšanu.

Ne mazākus postījumus (šoreiz vairāk retabla apakšdaļai) bija nodarījušas koksni noārdošās bazīdijsēnes (brūnā trupe), kā rezultātā virkne konstrukciju un apdares elementu bija gandrīz pilnībā sairuši, un tos saturēja kopā tikai biezais pārkrāsojumu slānis.

Retabla aizmugurē tā dienvidu pusē tika konstatēts arī samērā liels deguma laukums ar pārogļotu koksnes virskārtu. Lokālā un laikus apdzēstā ugunsnelaime, kura altāri bija skārusi jau pirms 1860./1861. gada pārbūves, tiesa, atšķirībā no pirmajiem diviem bojājumu veidiem, altāra nestspēju būtiski neietekmēja.

Restaurācija
Apzinoties altāra situācijas nopietnību, 2017. gada beigās tika noslēgts līgums starp draudzi un firmu «Intarsija» par altāra re-staurāciju. Retabls tika demontēts, pārvests uz restaurācijas darbnīcu, un tika sākti tā atjaunošanas darbi. Lielā apjoma, sliktā stāvokļa (īstais bojājumu apjoms atklājās vien restaurācijas procesā) un neprognozējamās finanšu plūsmas dēļ darbi ieilga līdz pat 2020. gada nogalei.
Darbus sākot, tika veikta visa retabla apstrāde ar pretķirmju un pretsēņu materiāliem, vienlaikus identificējot un likvidējot tos retabla fragmentus, kuros bija notikusi pilnīga vai daļēja koksnes bionoārdīšanās un kuru saglabāšana vairs fiziski nebija iespējama. Tā kā uz retabla virsmām bija vērojama virsējo apdares kārtu atslāņošanās, visi jaunākie apdares slāņi tika noņemti, pēc kā tika sākta likvidēto koka elementu aizvietošana ar jauniem.

Īpaši saudzīgi notika unikālo dekoratīvo kokgriezumu restaurācija, daudzi no kuriem, pat stipri bojāti, tika konsolidēti ar polimērmateriāliem un saglabāti, pilnīgi no jauna izgatavojot tikai neatgriezeniski bojātos.

Lai arī restaurācijas laikā radās vilinājums atjaunot retabla sākotnējo polihromiju, ņemot vērā, ka tagadējā, 1861. gadā iegūtajā veidolā tas jau sākotnēji bija krāsots balts, arī pēc koka darbu pabeigšanas retabla virsmas tika nokrāsotas baltas. Pēc jauno koka daļu faktūras pielīdzināšanas vēsturiskajām un vairākkārtējas gruntēšanas retabls trīs kārtās tika krāsots ar lineļļas krāsu (izmantojot otas ar mīkstiem, dabiska materiāla sariem), bet zeltītie elementi tika pārzeltīti ar īstu lapiņu zeltu. Pēc darbu pabeigšanas retabls tika pārvests atpakaļ uz baznīcu un 2020. gada nogalē uzstādīts vietā.

Īsi par darbu veicējiem un finansētājiem
Retabla restaurācijā strādāja restauratori Jānis Ceplis, Rolands Novickis, Rolands Rimicāns, Edgars Ruks un Laura Matilde Ikerte, bet lielāko finansējuma daļu darbu veikšanai Kultūras pieminekļu izpētes, restaurācijas un glābšanas programmas ietvaros piešķīra Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.

Nozīmīgu finansiālu atbalstu projektam sniedza arī Bauskas novada pašvaldība, kura bez tam nodrošināja arī būtisku palīdzību retabla lielgabarīta konstrukciju uzglabāšanā. Savu iespēju robežās, vācot ziedojumus, daļu izmaksu sedza arī Bauskas Svētā Gara luterāņu draudze.

Noslēguma vietā
Altāra izpētes gaitā līdztekus jautājumiem, kas tiešā veidā attiecās uz retabla tehnisko stāvokli un vizuālo izskatu dažādos vēstures posmos, izdevās iegūt arī svarīgu informāciju par virkni citu, vairāk ar mākslas vēstures jomu saistītu jautājumu (piemēram, abu vēsturisko, pirms Dēringa pārbūves altāri rotājošo altārgleznu prototipiem un to izgatavošanas laiku), taču tas jau ir atsevišķs nākamajā gadā izstāstāms stāsts…

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vēlreiz par Bauskas Sv. Gara baznīcas altāri un tā restaurāciju

Kategorijas