Ar darbu un uzņēmību

2021. gada 17. decembris 00:00

Iecavniece Aldona Kripa atzīmē 80. dzimšanas dienu

Jubilāre vairāk nekā 40 gadus mīt Iecavā, bet dzīves ceļš aizsācies Lietuvā, Židoņu sādžā Pasvales rajonā. Ģimene saimniekojusi nelielā sešu hektāru zemes saimniecībā. Aldona uzaugusi kopā ar jaunāku brāli Franciški.

Kara laika bērns
Aldonas dzimtu sāpīgi skāruši nežēlīgie pavērsieni, ko raisīja svešas varas Otrā pasaules kara laikā. Tēvs iesaukts krievu armijā un no kara atgriezies invalīds. Bet viņa brālis nostājies nacionālo aizsargu pusē un par to zaudējis dzīvību. Kad krievu armija atkāpusies, vectēvs savam labākajam ērzelim iedzinis pakavā naglu, lai viņam neatņemtu labāko zirgu. Aldona ir kara laika bērns, un pirmās atmiņas no bērnības saistās ar redzētiem šausmu skatiem – mežabrāļi māti spīdzinājuši par to, ka vīrs aizgājis krievu armijā. «Kad mamma ar brāli patvērās pie radiem Panevežā, lauku mājā palikām ar vectēvu divatā. Tad redzēju, kā vectēvu ielika istabas stūrī un pavērsa ieroci pret viņu, tas bija briesmīgi. Tomēr izšāva griestos,» atceras Aldona.

Pēc kara vecāki varēja atgriezties mājās, iedzīve bija saglabājusies. Atmiņā palicis lepnais brauciens droškā ar melno ērzeli, kad meitene sēdējusi vidū starp vecvecākiem.

Latviešu valodu – vārdu pa vārdam
Līdz skolā iešanai un arī vēlāk vasarās mazā Aldona vairāk dzīvojusi pie mammas mātes, ko mīļi saukusi par babīti. «Man bija laba dzīve pie babītes, viņa bija jautras dabas. Tante un onkulis bija jauni cilvēki, un mums bija labi kaimiņi. Bieži visi sanāca kopā un rīkoja «večerinkas» ar dziedāšanu un dejām, vīri spēlēja «garmoškas». Babīte mani visur ņēma līdzi – gan uz svētku svinēšanām, gan baznīcā gājām. Svinējām Vasarsvētkus un Jāņus. Jāņos pie liela ugunskura kaimiņi sanāca kopā un svinēja, daudz dziedāja,» stāsta jubilāre. Bērnībā daudz vērojusi dabu, paticis gulēt zālē un vērties debesīs, skatīties mākoņus un taureņus lidojam. Pavasaros ar patiku klausījusies lakstīgalu dziesmās un varžu kurkstēšanā.

Pirmās skolas gaitas Aldonai sākās Valakos sādžas skoliņā, kur vienā klasē kopā mācījās bērni no 1. līdz 4. klasei. Kad meitene beigusi sesto klasi, mamma kopā ar bērniem pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, Misas ciemā. Tur Aldona pabeigusi Dugānas septiņgadīgās skolas pēdējo klasi. Skolā neklājies viegli – vājā latviešu valodas prasme un robi zināšanās jaunākajās klasēs biežas slimošanas dēļ darīja savu. «Latviešu valodu mācījos sētā no citiem bērniem, tvēru vārdu pa vārdam. Skolā mani nereti aprunāja valodas dēļ,» atklāj Aldona.

Gribēja pucēties, darba nebijās
Pēc skolas beigšanas ģimene pārcēlusies uz Codes ciemu, tur mamma strādājusi par slaucēju govju fermā. Sākumā meitene palīdzējusi mammai, bet, kad sasniegusi 16 gadu vecumu, slaucējas darbu darījusi patstāvīgi. Aldona apkopa un ik dienu ar rokām izslauca 16 govis. «Kad vērām kūts durvis, pretī plūda mēslu, vircas un skābbarības dvinga, kas aizsita elpu. Bet mēs bijām priecīgi par to, ka ir darbs, ka var nopelnīt. Man ļoti gribējās pucēties, citur darba nebija, un naudu vajadzēja. Tagad cilvēki par katru neērtību sūdzas,» pauž jubilāre. Savu darbu fermā darījusi ar rūpību, par augstiem piena izslaukuma sasniegumiem Aldonas portrets nonācis arī uz rajona godaplāksnes Bauskas centrā.

Iesaistījusies kolhoza deju kolektīvā, pievērsusies tautas dejām. Deju kopā satikusi Juri, un 19 gadu vecumā izgājusi pie vīra. Bet dažas dienas pirms Aldonas 20. dzimšanas dienas pasaulē nāca meita Inga, pēc dažiem gadiem – dēls Igors. «Tolaik bērnus tik ļoti nepieskatīja kā mūsdienās, viņi lielākoties dienas vadīja pagalmā kopā ar citiem bērniem. Es pati uzaugu pie dīķa, un arī mani bērni brīvi dzīvoja pa āru, paši iemācījās peldēt,» atklāj jubilāre.

Skaistā jaunība – Codē
Aldona nelaidusi garām izdevības doties ceļojumos un atpūsties sanatorijās. 60. gados bijusi kruīza braucienā pa Donavas upi, būts Ļeņingradā, Maskavā un sanatorijā Sočos. «Mana skaistā jaunība aizgāja Codē – smagā darbā un labi pavadītos atvaļinājumos,» atklāj jubilāre.

Aldona 70. gados bijusi Codes ciema padomes deputāte. Kad kolhozā izveidoja konservu cehu, strādājusi tur. Jubilāre saglabājusi daudz pateicības apliecinājumu par dalību donoru kustībā. Par to stāsta: «Donoru dienu pasākumiem toreiz bija sava «kurtāža», pēc asins nodošanas pienācās pusdienas un vīna glāze restorānā.»

Pirmā laulība nebija lemta visam mūžam, bet vēl šodien Aldona ar pateicību piemin savu vīramāti. «Biju jauna un nepieredzējusi, viņa man daudz iemācīja. Viņu saucu par mammīti. Abas kopā gājām uz kino, braucām uz teātra izrādēm, man dzīvē pavērās skats uz pasauli. Labi sapratāmies, bet, lai tā būtu, abām pusēm jāvēlas saprasties,» pauž jubilāre. Jaunībā Aldona ļoti mīlējusi teātri, ar sajūsmu atceras operas «Zelta zirgs» izrādi. Taču tagad teātrus vairs nemēdz apmeklēt un par to saka: «No mūsdienu izrādēm vairs neko negūstu.»

Labi bērni un visi – tuvumā
Kopš 1978. gada jubilāre dzīvo Iecavā. Izgājusi apmācību pavāru skolā, ilgus gadus Aldona strādājusi sovhoza «Progress» ēdnīcā. Arī tur viņas darbs novērtēts – 1981. gadā piešķirta nozīme «Komunistiskā darba teicamniece». Vēlāk pārgājusi darbā kopsaimniecības bērnudārzā, kur bijusi auklīte, vēlāk – audzinātājas palīdze. Bērnudārzā jubilāre strādājusi līdz pat aiziešanai pensijā.

No sovhoza piešķirtās «līvānietes» 90. gados kopā ar dzīvesbiedru izveidojuši un izkopuši savu māju. Rosības Aldonai nekad netrūcis, nodarbojusies arī ar dārzeņu audzēšanu trīs hektāru platībā. Jauna nodarbe prasījusi apgūt jaunas zināšanas un iegūt arī attiecīgu «papīru». 2003. gadā ieguvusi profesionālo pamatizglītību ar lauksaimniecības darbinieka kvalifikāciju. «Tagad gan man dārzs nozīmē tikai puķes, iestādu vien pāri gurķu, dilles un kādu sīpolu,» stāsta seniore.

1976. gadā piedzima meita Antra. Jubilāre ir gandarīta, ka visi trīs bērni ir izskoloti, dzīvo Latvijā un ir tuvumā. Tagad dzimta sakuplojusi, Aldonai ir seši mazbērni – Liene, Anžela, Vasilijs, Kristaps, Edgars un Eduards, mazmazbērni – Lauris, Sintija, Teodors, Ralfs un Anda. «Man ir ļoti labi bērni, un man ir pati labākā vedekla Ina. Viņa rūpējas par manu veselību un arī gādā, lai varu lasīt žurnālus un avīzes,» pauž jubilāre. Aldona ir pateicīga, ka bērni izvizina ekskursijās. Kad vēl nebija sākušies pandēmijas ierobežojumi, ik gadu braukusi apciemot dzimto vietu un tuvinieku kapu kopiņas Lietuvā.

Lasa, iet pastaigās un sabiedrībā
Jubilāre stāsta, ka arī pašlaik ikdiena ir piepildīta. «Par vientulību nesūdzos. Mana māja ir mana bagātība, priecājos, ka vēl visu varu apkopt un rūpēties par sunīti Čipu. Daudz staigāju. Agrāk lasīju grāmatas, visus Viļa Lāča romānus esmu izlasījusi. Bet tagad galvenā lasāmviela ir žurnāli, patīk «Ievas Stāsti», atrodu arī interesantus rakstus vīru žurnālā «Klubs». Pēcpusdienās un vakaros sava vieta arī televīzijai»,» atklāj Aldona.

Viņa ir aktīva senioru dāmu grupas «Kamenes» dalībniece un labprāt apmeklē dienas centrā «Iecavnīca» organizētos sarīkojumus, kad vien ierobežojumi to neliedz. «Centra speciāliste Ilva Vansoviča mums rīko ļoti interesantus tematiskus pasākumus, tikšanās un ekskursijas. Viņai izdodas visu saorganizēt patiešām teicami. Tur ir iespēja regulāri satikties ar līdzcilvēkiem,» vērtē iecavniece.
«Mana dzīve pagājusi labi, lai gan ir piedzīvots arī kāds nedzīstošs zaudējums. Jūtos žirgta un esmu apmierināta ar dzīvi. Man viss ir. Visu, ko varēju, esmu sasniegusi. Un visu, kas man ir, esmu panākusi ar savu darbu un uzņēmību,» pauž Aldona Kripa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar darbu un uzņēmību

Kategorijas