Olimpiskā handbola tiesnesis – no Bauskas

2008. gada 9. augusts 14:23

1925

Olimpiskā handbola tiesnesis – no Bauskas

Pekinas Olimpiskajās spēlēs handbola sacensības tiesā arī divi Latvijas tiesneši – Zigmārs Stoļarovs un Renārs Līcis, bijušais baušķenieks.Šorīt, 9. augustā, šo Latvijas tiesnešu pāri jau varēja vērot televīzijā, kur viņi aizvadīja pirmo olimpisko handbola spēli, tiesājot spēcīgo Ungārijas un Zviedrijas sieviešu izlases maču (ungārietes guva uzvaru).Renāra vecāki Pēteris Lambergs un Dana Dzerkale dzīvo Bauskā. Viņu dēls savulaik beidzis pilsētas 1. vidusskolu, un pirmie soļi rokasbumbā jeb handbolā sākušies mūsu pilsētā. «Bauskas Dzīve» viņu aicināja uz sarunu, lai uzzinātu, kāds bijis ceļš līdz Pekinai.Handbols Latvijā nav populārākais, taču šī sporta veida tiesneši ir novērtēti un pieprasīti. Jūs turpināt iepriekšējās paaudzes kolēģu iesākto. – Esam no viņiem mācījušies, un viņu autoritātei ir bijusi nozīme, ka Latvijas tiesneši tiek ievēroti. Tā ir ilga un smaga procedūra, lai kļūtu par starptautiskās kategorijas tiesnesi. Līdzīgi kā spēlētājiem ir jāiziet kāds noteikts posms, kurā tevi vērtē, kurā sevi vajag pierādīt. Tā krājas plusa punktiņi, gadās arī kāds mīnuss. Tas nav tā, ka mēneša laikā izšķirsies, vai vari braukt tiesāt olimpisko spēļu sacensības.Kad 2004. gadā ieguvām starptautisko sertifikātu, bijām jaunajā vilnī. Pirms gadiem desmit mainījās tiesnešu izvēles politika. Savulaik pieprasītāki bija vecāka gadagājuma tiesneši ar lielāku pieredzi, tagad prioritātes ir mainījušās un vērojama tendence vairāk dot darbu jaunajiem. Spēle ir kļuvusi ļoti ātra, un, tiklīdz neesi vajadzīgajā kondīcijā, fiziski un psiholoģiski ir ļoti grūti to vadīt. Četrus gadus ir olimpiskais cikls un jau divus trīs gadus iepriekš tevi vēro dažādās sacensībās, kurās jācenšas sevi labi parādīt. 2000. gadā Antverpenē saņēmām Eiropas kategorijas sertifikātu, 2004. gadā Atēnās mums piešķīra starptautisko kategoriju. Tieši pirmsolimpiskajā turnīrā kārtojām eksāmenu.Atšķirībā no citiem sporta veidiem tevis pārstāvētajā handbolā laukumā vienoti jāstrādā divām personām.– Jau daudzus gadus pastāv princips, ka kopā ir pāris no vienas valsts un viņi darbojas kā viens vesels. Nav kā basketbolā, kur, piemēram, atbrauc viens tiesnesis no Latvijas, viens no Horvātijas un abi strādā.Zigmārs Stoļarovs nāk no Tukuma, bet tagad arī Rīgā nedaudz iesakņojies. Kopā esam vadījuši ļoti daudz un dažādu spēļu, pēdējie divi trīs gadi ir īpaši piesātināti. Tiesātas Eiropas čempionlīgas spēles, pasaules čempionāts un šīgada pavasarī arī Āfrikas čempionāts. Sacensību kalendārs ir ļoti plašs, un tajā apritē, kurā esam, gandrīz katru dienu jābūt gatavam kravāt somas un braukt kaut vai uz pasaules malu. Esam tiesājuši pēdējos trīs pasaules čempionātus un nokļuvuši elites grupā. Olimpiskajās spēlēs darbosies piecpadsmit tiesnešu pāru, un tos var uzskatīt par augstākās kvalifikācijas speciālistiem savā jomā. Taču tas vēl nenozīmē, ka būs iespējams braukt uz nākamo pasaules čempionātu vai olimpiskajām spēlēm. Jāapzinās, ka visu laiku esi fokusā, tevi vērtē. Raksturo, lūdzu, konkrētāk, kādas prasības tiek izvirzītas starptautiskās kategorijas tiesnesim.– Jābūt labai fiziskajai formai, un ir jāiztur pārbaudes. Svarīgs ir viss, piemēram, kā tu iznāc laukumā, kā sasveicinies. Tā ir arī īpaša etiķete sporta arēnā un ārpus tās. Jābūt pietiekami labām valodas zināšanām, jābūt pareizajām manierēm, kā uzvesties restorānā pieņemšanas laikā. Vērtējumā daudz kas tiek likts kopā.Salīdzinājumā ar tiesnešiem no bijušās Padomju Savienības mums problēmas nesagādā svešvalodas. Vēl ir pluss, ka zinām arī krievu valodu. Angļu valoda sarunvalodas līmenī ir labi apgūta. Mūsdienās sports ir kļuvis kaut kas līdzīgs kārtīgam šovam. Cilvēki nāk skatīties un grib redzēt zvaigznes vai aizraujošas situācijas. Arī tiesnesis nedrīkst atpalikt no visiem šiem savā ziņā aktieriem. Pirms tikām uz olimpisko turnīru, bija jāpārvar neliela pēdējā barjera – Āfrikas čempionāts, kas notika Angolā. Tā atkal bija jauna pieredze. Nevaru teikt, ka visa pasaule ir apbraukāta, bet esam bijuši tiešām daudzās sacensībās. Uz olimpiādi braucam kā uz vienu kopīgu turnīru. Visiem mums notiks ievadseminārs. Jābūt gataviem tiesāt sieviešu un vīriešu sacensības. Klausoties tevī, jāsaprot, ka ar sportu saistīta dzīve ir apzināti izvēlēta, esi tai mērķtiecīgi gatavojies un cītīgi strādā. – Manā ģimenē rokasbumba bija ikdiena, tēvs savulaik arī tiesāja nozīmīgas sacensības, un kā gan es no tā varēju aizbēgt? Viņš bija galvenais virzītājs, bet ne ar varu, rosināja, ka vajag pamēģināt.Sākumā bija grūti visu apvienot, jo vienlaikus spēlēju un arī tiesāju. Kamēr jauns, tikmēr visu gribas, bet tagad ir tā, ka spēlēšanai pielikts punkts. Gribot vai negribot tas reiz bija jādara. Atzīšos, pārbraucieni nav viegli, mazāk laika paliek ģimenei, mājām, bet, ja reiz tāds ceļš ir izvēlēts, tad jāiet.Atceros, kā Valdis Valters vienā intervijā sacīja, ka, iekāpjot lidmašīnā, jūtas kā cietumā. Es varu teikt to pašu. Bet emocijas jātur pie sevis, jādomā, kā tam tikt pāri. Atgriežoties mājās, relaksējos, auklējot dēlu. Tās ir gaišas izjūtas, mazā dvēselīte dod prieku. Uz Bausku gan atbraucu reti, bet esmu pamanījis, ka pilsēta mainās.Plašāka saruna ar Renāru Līci – laikraksta «Bauskas Dzīve» pielikumā «Sports iedvesmo!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Olimpiskā handbola tiesnesis – no Bauskas

Kategorijas