BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pats galvenais resurss

Pats galvenais resurss

Sociālā darbinieka dienasgrāmata: no rotaļām līdz skolas solam un nacionāla līmeņa konferences vadīšanai

Inese Kalniņa un Kaspars Bajārs ir kolēģi Bauskas sociālā dienesta ģimeņu atbalsta nodaļā, Inese ir šīs nodaļas vadītāja, Kaspars – sociālais darbinieks darbam ar ģimenēm ar bērniem Bauskā. Kādi ir sociālā darbinieka pienākumi, cik vienmuļš vai – tieši pretēji – dinamisks ir šis darbs? To stāsta Ineses un Kaspara īsā profesionālā dienasgrāmata.

Dienasgrāmatā aprakstītas dažādas darba dienas jauktā secībā no ilgāka laika perioda viena gada laikā.

Pirmdiena
Kaspars
No rīta mums no tipogrāfijas atvestas 15 000 pārtikas kartes, kas jāizdala ģimenēm ar bērniem saistībā ar «Covid-19» pandēmiju un attālināto mācību procesu skolās. Visas kartes ir jāsaskaita, jāatzīmē to numuri. No visām novada skolām esam saņēmuši sarakstus ar ģimenēm, kā arī iesniegumus no vecākiem. Atbilstoši noteikumiem nepieciešams izvērtēt, kam pienākas pārtikas kartes, kam – pārtikas pakas. Ar kolēģiem «ejam cauri» šiem iesniegumiem, skatāmies, cik kurā ģimenē ir bērnu, cik kartīšu un pārtikas paku pienākas. Katrs iesniegums ar kartēm nonāk savā plastmasas kabatiņā, tiek reģistrēts, apzīmogots. Šodien darba pietiek līdz pulksten 22, bet tik un tā visu nepaspējam – sadalīšanu pa ģimenēm un tālāk pa skolām rīt un parīt turpinās mani kolēģi. Šī bija netipiska un nogurdinoša diena, bet ir jāizdara katrs darbs.

Inese
Šodien un rīt – atpakaļ skolas solā! Esmu sākusi sešu mēnešu mācības Labklājības ministrijas mācību ciklā sociālajam darbam ģimenēm ar bērniem. Intensīvs mācību darbs, regulāri reizi mēnesī tiekamies klātienē divas pilnas dienas, tad seko mājas darbi un reāls darbs ar saviem klientiem atbilstoši jaunizstrādātajai pieejai. Mācības man ir ļoti vērtīgas, jo strādāju sociālā darba jomā jau vairāk nekā 20 gadu. Manuprāt, tiek atjaunota tā vērtība, ko sauc «cieņpilna attieksme pret klientu». It kā nekas jauns, bet laika gaitā un darbu gūzmā tas it kā ir mazinājies. Uzdodot uzdevumus, ko nepieciešams izdarīt, tādējādi cerot, ka grūtības mazināsies vai atrisināsies pilnībā. Tomēr, lai būtu rezultāts, vajadzīga 100% klienta līdzdarbošanās, jāciena katrs klients, nepieciešams saprast katra klienta vajadzības un atrast individuālu pieeju ikvienam gadījumam. Bieži vien dziļāka izpratne rodas, tikai pateicoties dzīves un darba pieredzei, kas noder sociālajā darbā pārrunās ar klientu.

Otrdiena
Kaspars
Pagasta pirmsskolas izglītības iestādē kopā ar kāda bērna vecāku, pedagogu, psihologu un logopēdu tiekamies īpašā sarunā. Bērnam ir mācīšanās grūtības, būtu nepieciešama speciālā izglītības programma. Jāapmeklē daudz speciālistu, lai izprastu mācīšanās grūtību iemeslus. Es, sociālais darbinieks, esmu tas, kas visus sasauc kopā, un tad mēs izrunājam, kas bērnam ir nepieciešams, sadalām atbildību, kā katrs speciālists var risināt konkrētā bērna vajadzības. Jau iepriekš esmu šo bērnu ar sociālā dienesta transportu vedis uz Rīgu, uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, jo viņam nepieciešami tādi speciālisti, kas Bauskā nav pieejami. Vecāki labprāt lūdz palīdzību, citreiz arī tajās reizēs, kad nepieciešams «pārtulkot» medicīnas speciālistu paustās rekomendācijas. Esam tajā sadarbības fāzē, kad kopīgi esam nolēmuši, ka klients centīsies esošās grūtības risināt patstāvīgi.

Trešdiena
Kaspars
No kādas Bauskas skolas esam saņēmuši informāciju, ka vienas ģimenes vairāki bērni nav bijuši skolā jau trīs mēnešus, un līdzīga situācija bija iepriekšējā attālināto mācību gadā. Tiekamies sarunā ar skolu, izglītības nodaļu un bāriņtiesu. Klāt vajadzētu būt arī aizbildnim, bet viņš nevar ierasties. Dienu iepriekš ar ģimeni izrunāju viņu vēlmes un vajadzības, lai par tām informētu sanāksmes dalībniekus, jo bez klienta viedokļa turpmākie mērķi nav izvirzāmi. Spriežam ar speciālistiem, ka izglītība ir būtiska, bet reizēm ir jāatkāpjas no striktiem noteikumiem un jāpanāk pretī. Viena no iespējām, ka bērni uz skolu nāk vēlāk un mācās kopā, – šis priekšlikums tiek noraidīts. Turpmākajās sanāksmēs daudz plašākā lokā centīsimies atrast iespēju bērniem iegūt pamatizglītību, bet mēs nevaram paļauties tikai uz normatīvajiem aktiem, kur pamatizglītība ir noteikta kā obligāta. Katra bērna vajadzības, intereses un iespējas ir jāizvērtē individuāli. Šajā gadījumā speciālistiem primārā bijusi tikai obligāta izglītība.

Inese
Diena saplānota pa stundām. Mēģinu menedžēt savu laiku, tādēļ darba plānotājā sarakstu darāmos darbus, lai arī bieži kādi notikumi mani nobīda no saraksta. Daži svarīgi telefona zvani, un tad jau esmu starpprofesionāļu sanāksmē. Pēc pusdienām notiek kovīzija – tās ir nodaļas darbinieku sapulces, kurās dalāmies ar pieredzi, ar grūtākajiem gadījumiem, lai kolēģi sniegtu padomu cits citam, iedrošinājumu vai vienkārši atbalsta plecu, kad esi pārstrādājies, noguris un šķiet, ka spēka vairs nav atlicis nekam. Sanāksme ieilgst, bet tas ir labi, jo ir jautājumi, ko varam koleģiāli risināt. Paliek daži darbi uz rītdienu.

Ceturtdiena
Kaspars
No rīta esmu ceļā uz Rīgu, lai tiktos ar biedrību «Palēciens Tev», kas darbojas ar sociālās atstumtības riskam pakļautiem jauniešiem. Mums Bauskā nav piemērota pakalpojuma šiem jauniešiem, bet tas būtu ļoti noderīgs. Biedrības dalībnieki ar jauniešiem darbojas dabā, iet pārgājienos, guļ teltīs, kurina ugunskurus un vāra zupu, brauc ar laivām, veic dažādus uzdevumus. Bērni var izrauties no savas ierobežotās vides, mācīties, draudzēties, atvērties un augt šādos pasākumos. Izrunājam, un saprotu – jā, Bauskas jauniešiem to vajag, un man šis pakalpojums ir jādabū iekšā nākamā gada budžetā. Un tad ātri jāatgriežas darbā, jo mani gaida kāda svarīga tikšanās.
Tikšanās ir ar kādu jauno māmiņu, kurai ir gadu vecs bērniņš. Sievietei ir garīgās attīstības traucējumi, un viņa nemāk pilnvērtīgi rūpēties par savu mazuli. Mēs tiekamies regulāri, svarīga ir katra detaļa sadarbībā ar mammu, lai kopīgi izvērtētu esošās grūtības un plānotu atbalsta iespējas. Dažkārt esmu jutis, ka piena maisījums sagatavots netīrā pudelītē, tā jau ož pēc rūgušpiena. Citkārt aukstā laikā mazulim nav cimdu vai viņš saģērbts nepiemēroti plānās drēbēs. Šodienas tikšanās reizei esmu gatavojies vairākas stundas, mēs spēlējam lomu spēles uz mana kabineta grīdas, mēs rotaļājamies, un es cenšos izzināt, kā viņa darbojas ar savu bērnu un kas ir viņas grūtības. Viņai pašai ir jāpasaka lietas, kā viņai trūkst, un mums ir jāizveido konkrēts plāns, ko sasniegt nākamā pusgada laikā. Plāns ir vienkāršs, bet vienlaikus komplicēts, jo te neder vispārīgas frāzes. Mamma vēlas rūpēties par savu bērnu, viņa brauc ar bērnu arī pie ārstiem, taču viņa nevar saprast, ko ārsti viņai saka. Man tas ir «jāiztulko», jāizskaidro. Un viņai svarīgākais, nākot uz sociālo dienestu, ir zināt, ka speciālisti viņu nenosodīs, bet gan palīdzēs tikt galā, lai var rūpēties par savu bērnu.

Inese
Nākot uz darbu un ieelpojot dzestro rudens gaisu, vēroju krāsu skartos kokus. Ir labs noskaņojums. Rītu sākam ar nelielu kafijas pauzi, un tā ir iespēja kolēģiem neformālā vidē padalīties ar savu noskaņojumu, plāniem, nedaudz iesmiet par savām situācijām. Šodien paredzēts turpināt darbu pie budžeta plānošanas, bet pirms tam jāsagaida kolēģi no Ogres novada sociālā dienesta atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem, kuri pie mums brauc pieredzes apmaiņā. Iepazīstinām Ogres kolēģus ar dienesta darbību, darbu ar ģimenēm un bērniem. Diskusijās par dažādiem jautājumiem, arī reformu ietvaros, stundas aizrit nemanot. Kolēģi pavadīti, un darbs pie budžeta turpinās.

Piektdiena
Kaspars
Izaicinājumu diena. Esmu piekritis avantūrai un šodien moderēšu Labklājības ministrijas organizēto sociālo darbinieku konferenci «Cilvēks. Ģimene. Kopiena». Iepriekš esmu šādā konferencē uzstājies, bet vadījis šādu pasākumu vēl nekad neesmu. Konference notiek tiešsaistē, un spriedze būs no sākuma līdz beigām – jāpiesaka runātāji, jāseko teiktajam, jāuzdod jautājumi. Pirms tiešraides sākuma stress ir liels, bet jau pēc pirmajām minūtēm iejūtos lomā. Tēmas ir interesantas, runātāji – zinoši un iedvesmojoši. Jautājumus uzdot nav grūti, jo tie skar man tuvas problēmas un rodas dabiski. Konference rit raiti, dalībnieki ir ieinteresēti, šķiet, viss beidzas ļoti labi. Katra jauna pieredze ir vērtība!

Inese
Nevar strādāt ar labu attieksmi pret cilvēkiem, ja pats sociālais darbinieks tajā brīdī cieš. Tādēļ kā vadītājai mans pienākums ir iedrošināt darbiniekus, lai paši varētu identificēt savu emocionālo pārslodzi un fizisko labklājību. Būtībā tas ir katra sociālā darbinieka pienākums – rūpēties par sevi, jo citādi iespējas veikt kvalitatīvu darbu ir nepilnīgas. «Covid-19» dēļ emocionāli grūts laiks ir gan klientiem, gan sociālajiem darbiniekiem. Kaut nedaudz radot atslodzi, kolēģiem organizēju pieredzes apmaiņas braucienus. Nodaļā darbu sācis sociālais darbinieks ar mērķa grupām, tādēļ šoreiz dodamies pie kolēģiem uz Tukuma sociālo dienestu. Mūs īpaši interesē Tukuma pieredze, kā strādāt ar jauniešiem. Kolēģi var lepoties ar daudzveidīgu pakalpojumu grozu un labu komandu. Atceļā domāju, kādi pakalpojumi mūsu pašvaldībā būtu jāievieš obligāti, lai varētu strādāt preventīvi, nevis tikai reaģēt uz samilzušām problēmām. Pats galvenais trūkstošais resurss ir sociālais darbinieks.