Četrdesmit darba gadi ar pirmsskolas audzēkņiem

2021. gada 3. decembris 00:00

1453

Četrdesmit darba gadi ar pirmsskolas audzēkņiem

Sarmīte Umbrasa Bauskā atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Jubilāre kopš dzimšanas ir baušķeniece, viss darba mūžs ieguldīts, strādājot pilsētas bērnudārzos. Šoruden valsts svētku priekšvakarā pirmsskolas izglītības iestādes «Pasaulīte» skolotāja Sarmīte Umbrasa apbalvota ar pašvaldības godarakstu par ilggadēju, apzinīgu un radošu pedagoga darbu.

Kāds bija bērnības laiks pilsētas meitenei?
– Manas bērnības mājas bija tagadējā Pilskalna ielā, tuvējā apkārtne – Mūsa un pilskalns – bija mūsu teritorija brīvā laika nodarbēm. Kopā ar brāli Modri vasaras baudījām, peldoties upē un rāpjoties pa pilsdrupu mūriem. Kopā ar citiem bērniem bieži spēlējām tautas bumbu. Vecāki strādāja rūpkombinātā «Saule», mamma bija audēja. Vēlāk viņi izšķīrās, un mamma mūs uzaudzināja viena. Kad paaugāmies, vasarās dzīvojām pa laukiem pie mammas krustmātes Vecsaulē. Tur lauku darbos pelnījām naudiņu, manā ziņā vairāk bija ravēšana, brālim – lopu barošana. Vasaras dienas laukos pagāja smagā darbā. Taču par paveikto krustmāte mums samaksāja nopelnīto – sanāca jaunam apģērbam skolai. Kad biju jau lielāka, brīvlaikā strādāju «Saulē» par apkopēju. Atceros, nopelnīju 100 rubļus, iegādājos kremplīna audumu un uzšuvu jaunu kostīmu skolai. Toreiz jutos ļoti lepna par sevi.

Pēc Bauskas 1. vidusskolas astotās klases beigšanas sāku strādāt par auklīti bērnudārzā, mācības turpināju vakarskolā, ko pabeidzu ar diezgan labām sekmēm.

Kopš kura vecuma zinājāt, ka būsit audzinātāja bērnudārzā?
– Laikam jau kopš pašas bērnudārza vecuma. Cik vien sevi atceros, man ļoti patika darboties ar mazākiem bērniem. Jau tad biju audzinātāja. (Smaida.) Ja bērnībā jautāja, par ko vēlos kļūt, kad izaugšu, – vienmēr teicu, ka strādāšu bērnudārzā. Kad palika 18 gadi, sāku strādāt par audzinātāju mazajā «cāļu» grupiņā bērnudārzā «Saulīte», kas tagad ir «Pasaulīte». Arī pati jau agrā mazotnē biju šī bērnudārza iemītniece. Mani tur pirmoreiz uz tā saukto «silītes» grupiņu aizveda jau astoņu mēnešu vecumā. Vēlāk, kopš trīs gadu vecuma, gāju «Sprīdītī», kur tagad ir arī mana darbavieta.

Vai nekad nebija domas – pamēģināt citu darbu?
– Tas vēl bija kolhozu laikā, kad bērnudārzā alga bija vien 80 rubļu mēnesī, aizgāju strādāt uz konservu cehu «Uzvarā». Tur ikdienā bija jācilā smagas vīna pudeļu kastes. Pietika ar astoņiem mēnešiem, lai saprastu, – tas darbs nav priekš manis, un atgriezos pie sava īstā darba.
40 no 43 darba gadiem aizritējuši vienā pirmsskolas iestādē. Ir prieks saņemt pateicības vārdus pēc daudziem gadiem gan no bijušajiem audzēkņiem, gan viņu vecākiem un uzzināt, ka bērni dzīvē daudz ko ir sasnieguši.

Kā veidojās jūsu dzīve? Kas tagad ir jūsu ģimene?
– Jaunībā iepazinos ar laucinieku Jāni no Rundāles. Kad man bija 19 gadu, apprecējāmies. Esam uzaudzinājuši meitas Vitu un Elīnu, mums ir divi mazbērni, viņi – mani mīlulīši. Viktorijai jau 15 gadu, ar viņu daudz esam un darām kopā, jo meitas ģimene dzīvo Bauskā. Bet Renātam ir astoņi gadi, otra meita dzīvo Baltezerā, tāpēc ar mazdēlu vairāk laika kopā varam pavadīt vasarās. Tad abi ejam uz upi peldēties, arī viņam, tāpat kā man, ļoti patīk būt ūdenī. Esmu gandarīta, ka meitas ir uzticīgas Latvijai un savu dzīvi veido šeit; priecājos, ka varam būt tuvumā. Lepojos ar meitām un mazbērniem. Jānis man ir ļoti labs vīrs, vienmēr bijis līdzās un atbalstījis. Dzīvojam viens otram. Vasarās kopjam mazdārziņu, tur izaug zemenes, avenes un dārzeņi, tur priecē puķes, dārzā paiet manas brīvdienas. Tagad mans vaļasprieks ir adīšana, patīk ēdienu gatavošana. Nekad nepērku tortes jubilejām, gatavoju katram jubilāram personīgi. Man patīk mājās klāt galdu un sagaidīt savus mīļos ar pašas gatavotu ēdienu. Zinu, kas kuram garšo īpaši.

Pedagoga karjera prasījusi daudz mācīties.
– Sākumā, lai iegūtu bērnudārza audzinātājas apliecību, gadu mācījos Bauskas vidusskolas 12. klasē, kas bija speciāli izveidota kā pedagoģiskā klase. Vēlāk, 2007. gadā, pabeidzu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, iegūstot izglītības zinātņu bakalaura grādu pedagoģijā. Pēc tam, kad ieguvu arī speciālā pedagoga kvalifikāciju, pēdējos astoņus gadus strādāju par speciālo pedagoģi jeb logopēdiskās grupas audzinātāju.

Ko tas nozīmē – speciālā grupa?
– Tikai to, ka tur katra bērna attīstībai tiek veltīts vairāk individuālas uzmanības, nekā tas ir citās grupās. Šajā grupā uzņem mazāku skaitu, šogad mums ir 16 bērni. Reizēm vecākus biedē apzīmējums «speciālā grupa», bet, kad bērns tur atnācis, vecāki ir apmierināti par savu lēmumu. Kamēr strādāju ar vienu audzēkni, tikmēr citi, auklītes uzraudzīti, nodarbojas leļļu stūrī vai konstruē logo, ko nu kurš izvēlas darīt. Mūsu grupiņā esam kā viena ģimene. Auklīte Paija ir ļoti mīļa pret bērniem, pie mums valda jauka gaisotne.

Priecājos, ka daudzi vecāki saprot, ka arī pašiem mājās jānodarbojas ar bērnu, lai palīdzētu viņam attīstīties. Mūsdienās vecāki ir steidzīgi un aizņemti ar tehnoloģijām. Ir ģimenes, kur ikdienā neveido sarunas ar bērniem. Diemžēl nākas vērot arī ainas, kad bērns mammai kaut ko dedzīgi stāsta, bet viņa no telefona pat neatraujas. Kad bērns jautā, viņam ir jāpievēršas. Ļoti daudziem bērniem mūsdienās ir grūtības izrunāt skaņas, lielākoties tā ir vecāku vaina. Ar bērnu jārunā jau tad, kad viņš vēl nerunā; pirmie dzīves gadi ir svarīgākie bērna runas veidošanā.

Bērnudārzs ir iesaistījies ekoskolu projektā, kā tas izpaužas?
– Ikdienā pievēršam uzmanību atkritumu samazināšanai. Tas prasa papildu darbu, bet uzskatu, ka šis darbs ir nozīmīgs ieguldījums bērnu izpratnes veidošanā. Ekokarogu esam noturējuši desmit gadus, tajā liels nopelns filiāles vadītājai Katrīnai Baltgalvei-Jankovai. Praktiskās nodarbībās bērni trenējas, kā sašķirot priekšmetus pēc materiālu veidiem. Bērniem skaidrojam, ka neapēsts ēdiens arī būs atkritumi, tāpēc – nesaki, ka negaršo, pirms neesi to pamēģinājis. Mācām atbildību – grupā ir atbildīgais par gaismas izslēgšanu, cits – par ūdens krāna uzraudzīšanu, vēl cits – par telpas vēdināšanu. Ko bērnībā cilvēkam iemāca, tas būs uz mūžu. Esmu pārliecināta, ka šie bērni šķiros atkritumus.

Kas ir «zelta maliņa» ikdienas darbā bērnudārzā?
– Tā ir bērnu patiesā mīlestība, izpausta apkampienos un vārdos: «Es tevi mīlu. Tu esi tik jauka, ļoti laba. Vai drīkstu tev pasēdēt klēpī?» Esmu gandarīta, ka varu strādāt kopā ar kolēģēm Zandu Zariņu un Paiju Tabaku. Mums ir ļoti laba saikne un vienota domāšana.
Kāda īpaša pieredze gūta ārpus Latvijas?

– Kad studēju, vasarās braucu piepelnīties darbā uz Norvēģiju. Tur pie kāda uzņēmēja lasīju mežā pelēkās sūnas, ko izmantoja dekoru izgatavošanā, pinu arī Ziemsvētku vainadziņus. Pirmo reizi aizbraucu uz trim mēnešiem, jāatzīst – tas bija ļoti grūti – būt tik ilgi prom no mājām. Izturēt palīdzēja vīra sirsnīgās un mīļuma pilnās vēstules. Saimnieks, pie kura strādāju, bija izbrīnīts un sacīja: «Tu esi skolotāja, bet brauc pie manis sūnas lasīt! Pie mums skolotāja profesija ir viena no četrām vislabāk atalgotajām.» Norvēģija man palikusi labās atmiņās – skaista, pasakaina daba. Tur dzīvojām mednieku namiņā, strautā mazgājāmies. Lasījām mežā sēnes, kuras žāvēju, savērtas uz diega, atvedu mājās un vārīju garšīgu zupu. Pēc atgriešanās vienmēr biju garīgi atpūtusies un par nopelnīto varēju atļauties meitām sapirkt visu nepieciešamo skolai.

Kādu redzat savu pilsētu?
– Bauska ir attīstījusies, atdzīvojies pilskalns ar pili, vide kļūst arvien sakoptāka. Bet tumšajā laikā pietrūkst gaismas un rotājumu. Kamēr cituviet svētku izjūtu cilvēkiem rada ar iespaidīgiem izgaismojumiem, pie mums tumšs kā «Sūnu ciemā». Diemžēl pilsētas vidi neveselīgu dara tranzīta kravas, kas plūst cauri pilsētai.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Četrdesmit darba gadi ar pirmsskolas audzēkņiem

Kategorijas