«Ja ir viss nepieciešamais, tad dzīve ir pilnvērtīga un piepildīta»

2021. gada 26. novembris 00:00

1031

«Ja ir viss nepieciešamais, tad dzīve ir pilnvērtīga un piepildīta»

Valērija Avota Iecavā atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Jubilāres dzīvesvieta pēdējos 30 gadus ir Iecava, bet viņas saknes meklējamas Latgalē. Dzimusi, kā arī jaunības laiks ritējis toreizējā Rēzeknes rajona Maltas ciemā. Ģimenē uzaugusi kopā ar brāļiem Valdi, Toļimanu un Vitoldu. Pirms pārcelšanās uz Zemgali Valēriju īstajā vārdā saukuši reti, vairāk – par Vaļu.

Tālais ceļš līdz skolai
Mamma strādājusi kolhozā par laukstrādnieci, bet tēvs bijis pārdevējs lauku veikalā, tolaik dēvēts par bodnieku. «Pārdevēja talantu esmu mantojusi no tēva. Jau no mazām dienām bieži biju veikalā, kur bija savi pienākumi – kārtoju preces plauktos un mazgāju grīdas. Par to algā dabūju saldumus,» atceras Valērija. Darbs ģimenē vienmēr bijis bērnu audzināšanas pamatā, katrs zinājis savus pienākumus.

Ciematā meitene uzauga puiku sabiedrībā, neizpalikuši arī kautiņi. Bet Valērija bijusi cīnītāja, un, mājās pārnākot, nereti nācies mammas skatienam slēpt kārtējo saplēsto kleitu.

Skolas gaitas sākās Černostes skoliņā, kur Valērija mācījās līdz ceturtajai klasei. «Kopā ar brāļiem ziemā pa dziļo sniegu satuntuļoti klunkurējām divus kilometrus uz skolu. Ar sniegu pieveltās virsdrēbes skolotāja sakāra žāvēties turpat klasē pie krāsns,» stāsta Valērija. Vienā klasē bijuši tikai daži bērni, tāpēc visas četras klases bija apvienotas. Skolotāja vienlaikus mācījusi katrai klasei citu mācību priekšmetu.

Kopš 5. klases Valērija mācījusies Maltas vidusskolā. Tad ceļš līdz skolai kļuva prāvāks – septiņi kilometri no rīta turp, pēc stundām tikpat atpakaļ. Vēlāk gan sācis kursēt sabiedriskais autobuss, tad kājām ejami palikuši vien trīs kilometri līdz pieturai. Reizēm pavasara palos ceļā uz skolu lāmas bijušas tik dziļas, ka varētu smelties zābakos. Tad apavi novilkti, peļķe pārvarēta, ejot zeķēs. Bet pēc tam, uzvilkusi sausos zābaciņus, meitene turpinājusi ceļu. «Mūsdienās, kad skolēnus pieved teju līdz skolas durvīm, būtu grēks būt neapmierinātiem,» pauž jubilāre.

Ar darbu nopelna iekāroto
Kopš agriem pusaudzes gadiem līdz pat vidusskolas beigšanai Valērija darba rūdījumu guvusi, vasarās strādājot kolhozā «Putj k komuņizmu» (krievu val. «Ceļš uz komunismu» – red.). «Stādījām un laistījām kāpostus, vālojām un vācām sienu ar zirgu grābekļiem, ar vezumiem vedām šķūņos. No pirmajām algām nopirku sev kāroto rokaspulksteni. Vidusskolas laikā no sava nopelnītā iegādājos pirmās augstpapēžu kurpes un audumu kleitai. Varēju sapucēties jaunā tērpā, kad gāju uz balli,» stāsta jubilāre.

Ik nedēļas nogalē jaunieši tikās ballītēs. Kolhoza klubā rādīja kino, bet pēc kino neiztrūkstoši bijuši danči harmonikas pavadījumā, ko vēlāk nomainījis plašu mūzikas atskaņotājs. Bet vasarās jaunieši meža pļaviņā izveidojuši deju laukumu ar soliem apkārt, ko saukuši par «karuseli», tur katru svētdienu rīkojuši dejas. «Tāda bija mūsu jaunība, tādi – mūsu svētki. Tur bija satikšanās un vienam otra izraudzīšanās vieta,» atklāj Valērija.

Padevusies pirmās mīlestības burvībai, dažus mēnešus pēc vidusskolas beigšanas Valērija jau bija sievas kārtā. Pēc gada pasaulē nāca pirmā meita Alla, bet vīrs arvien vairāk sācis ieskatīties glāzītē. Turpat Černostē Valērija strādājusi bibliotēkā, vēlāk – veikalā. Pēc dažiem gadiem nolēmusi glābties no «zaļā pūķa», pārceļoties uz citu dzīvesvietu patālu no dzimtās puses. Tā ģimene nonākusi Lielvircavā Zemgalē, kur atkal tikusi pie veikalnieces darba. «Sākumā mūsu dzīve it kā gāja uz augšu, piedzima otrā meita Ilona. Taču laulības četrpadsmitajā gadā ar vīru nācās šķirties,» stāsta Valērija.

Lielvircavā, strādājot kolhoza «Sarkanā zvaigzne» dispečerdienestā, «uzdienējusi» par galveno dispečeri. Darbs patika, nolēmusi izglītoties lauksaimniecībā. Apguvusi agronoma specialitāti Rīgas lauksaimniecības tehnikumā; agronomijas kursam mācības tolaik noritēja Bulduros.

«Visu, ko dari, – ar pilnu atdevi»
Liktenīgi izrādījušies kvalifikācijas celšanas kursi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kad mācīties pulcēti dispečeri no visas Latvijas. Tur starp daudziem Valērija ievērojusi Ati jeb, kā tagad viņa teic, – savu Avotu. Kursos rīkoti izbraukumi uz labākajām saimniecībām, tur pieredzes gūšana neizpalika bez bagāti klātiem galdiem, kur plūdis arī alkohols. «Redzēju, kā vairums vīriešu, kas tikuši prom no mājām, uzvedās kā no saites norāvušies. Bet Atis atšķīrās, tāpēc arī pamanīju,» atklāj Valērija. Pēc vairākiem gadiem kādā sniegputeņa Ziemassvētku naktī pie durvīm pieklauvējis Atis un jautājis: «Vai pieņemsi mani?» Nu jau aizritējis 30 gadu, kopš Valērija un Atis ir kopā, abi Skorpioni, abi – ar spēcīgiem raksturiem. Laulībā dzimis dēls Edžus, kurš arī dzīvo Iecavā, netālu no vecākiem. Arī meitas ir tepat Latvijā. Valērijai ir mazmeitas Dagnija un Indra, viņa ir vecvecmāmiņa divgadīgajam Miķelim.
Valērija lepojas ar savām atvasēm un stāsta: «Bērni man ir labi un ir izauguši par goda cilvēkiem. Mani bērnībā audzināja ar stingrību un prasīgumu. Tēvs man mācījis – ja esi iesācis ko darīt, tad jāpabeidz, un visu, ko dari, – ar pilnu atdevi. To prasīju arī no saviem bērniem. Darbs un pienākums cilvēku audzina, ar pažēlošanu labāku dzīvi bērnam nesagādāsi. Tikai tad, ja esi pats centies sev visu iegādāt ar darbu, vari saprast, ko nozīmē kaut ko sasniegt. Šodien esmu apmierināta ar to, kas man ir. Ne jau bagātība ir tas panākums. Ja tev ir viss nepieciešamais, tad dzīve ir pilnvērtīga un piepildīta.»

Aizrautība un azarts
Jubilāre ir aizrautīga un pat azartiska rokdarbniece, patiku uz to guvusi jau bērnībā. «Kopš mazām dienām īpaši iepatikās izšūšana. Gāju līdzi mammai uz ciema sievu vakarēšanām, kur tās sanāca kopā un mācījās cita no citas rokdarbus,» atceras Valērija.

Kad kādu laiku bijusi bezdarbniece, nejauši redzēta zīmējuma iedvesmota, sākusi izšūt gleznas krustdūrienā. Nodarbe kļuvusi teju par apmātību, reizēm pie rokdarba pavadījusi 12 līdz 16 stundas dienā. Piecu mēnešu laikā tapušas 30 gleznas. Ik gadu no septembra līdz decembrim Valērijai ir zeķu adīšanas «kampaņa». Tad noada 40 pārus, pēc tam adījumi pārvēršas sirsnīgās dāvanās. «Cilvēki mēdz teikt, ka man ir Latgales dvēsele. Dot otram cilvēkam man sagādā baudu un gandarījumu,» pauž jubilāre.
Dārzu sezonā Valērijas lielā darbošanās un relaksācija ir dārzā, kur lielākoties viss darbs un gandarījums ziedaugu krāšņumā. «Dārzeņus var nopirkt tirgū, bet tādu ziedu bagātību varu baudīt tikai savā dārzā. Dārzs ir mana dzīve, ar puķēm arī sarunājos. Jau martā krāsoju ābeles un gaidu, kad varēs rokas ielaist zemē,» smaidot stāsta jubilāre.

Svarīgi satikties ar cilvēkiem
Valērija tagad sevi dēvē par iecavnieci, bet ne uzreiz te iesakņojusies, arī darbs ilgāku laiku bijis Bauskā. Iecavā trūka paziņu un draugu, jutusies vientuļa vietējā sabiedrībā. Tas pamazām mainījies, kad 2009. gadā sākusi strādāt Iecavā, bērnudārzā «Cālītis», par saimniecības daļas vadītāju, kur nostrādājusi desmit gadus, pirms devusies pensijā. Rit piektais gads, kopš iesaistījusies senioru dāmu grupas «Kamenes» deju kopā. Viņa atzīst, ka dalība deju kopā un iesaistīšanās dienas centra «Iecavnīca» rīkotajos pasākumos senioriem kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu. «Tā ir pastāvīga izkustēšanās, esam apguvušas ap 40 deju. Te vari justies piederīgs, un tas ir pastāvīgs pienākums, vasaras aiziet festivālos dažādās vietās Latvijā. Tiek rīkoti ļoti interesanti pasākumi, tikšanās, lekcijas. Tā ir iespēja saposties un iziet no mājas, satikt citus, sarunāties un izjust piederību un kopību. Centra speciāliste Ilva Vansoviča vienkārši ir «miljons», kā viņa prot savest vecos cilvēkus kopā un vadīt ekskursijas! Arī pašvaldība bijusi vēlīga senioriem, te saviesīgā dzīve pirms pandēmijas bija ļoti aktīva. Vide Iecavā ir sakopta, un ir tīkami te dzīvot,» pauž Valērija Avota.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Ja ir viss nepieciešamais, tad dzīve ir pilnvērtīga un piepildīta»

Kategorijas