Bauskas vecajos kapos restaurēti Karpu ģimenes kapu pieminekļi

2021. gada 26. novembris 00:00

1042

Bauskas vecajos kapos restaurēti Karpu ģimenes kapu pieminekļi

Karpu kapu pieminekļu sakopšana ir tikai viens solis ceļā uz vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu

Jau 2017. gadā restaurācijas firma «Intarsija», iegūstot finansējumu Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā, sadarbībā ar dekoratīvās tēlniecības restauratoru vecmeistaru Gunāru Grīnfeldu veica divu Bauskas veco kapu pieminekļu restaurāciju, pirmos sakopjot divus valsts nozīmes mākslas pieminekļus – piemiņas stēlu huzāru pulka rotmistram Konstantīnam Judinam (1821–1856) un Bauskas rātskunga Karla Volfganga Fetcera (1779–1841) piemiņai uzstādīto krustu. Gadu vēlāk sākotnējo izskatu šādā pašā sadarbībā atguva vēl viens valsts nozīmes mākslas piemineklis šajā kapsētā, kas uzstādīts Krievijas armijas ģenerālleitnanta Aleksandra Korfa (1794–1855) piemiņai.

Tieši šī pieminekļa restaurācijas procesā raksta autors arī pievērsās jautājumam par Korfu un Karpu dzimtu attiecībām, uzmeklēja Bauskas vecajos kapos izpostīto Karpu ģimenes apbedījuma vietu un mēģināja tikt skaidrībā, kurš no abiem Bauskas vecajos kapos guļošajiem kungiem tad īsti ir bijušais tā sauktās Korfa muižas un Korfa dārza saimnieks.

Karpu ģimenes stāsts
Laikrakstā «Bauskas Dzīve» 2019. gada 20. jūlijā raksta autors publicēja informāciju par Bauskas vecajos kapos paveikto, aicinot neapstāties pie sasniegtā un plānveidīgi turpināt visu mākslinieciski un kultūrvēsturiski vērtīgo pieminekļu sakopšanu, vispirms izveidojot to reģistru un nosakot ierobežojumus attiecīgo kapavietu atkārtotai izmantošanai. Publikācijā populārā veidā tika izskaidrots arī tas, ka tā sauktajai Korfa muižai un dārzam nav nekāda sakara ar vācbaltiešu muižnieku fon Korfu dzimtu, un par tur vēl pašlaik esošās ēkas un parka pastāvēšanu mums jāpateicas tieši poļu muižniekam Francišekam Felicjanam Benediktam Georgam Karpam (1814–1872) – aktīvam 1830./1831. gada poļu sacelšanās (tā sauktās Novembra sacelšanās) dalībniekam, kurš dzīves nogalē bija viens no lielākajiem zemes īpašniekiem toreizējā Kauņas guberņā.

Kad 1863. gadā sākās jauna poļu sacelšanās (tā sauktā Janvāra sacelšanās), tolaik jau pusmūža vecumu sasniegušais Francišeks izlēma no tās norobežoties, bet tā kā, dzīvojot Lietuvas teritorijā, tas nebija iespējams, viņš kopā ar ģimeni (savu otro sievu Sholastiku (1831–1890) un dēliem no pirmās laulības Benediktu (1857–1926) un Maurīciju, sauktu arī par Moricu (1858–1905)), pārcēlās uz Bausku. Ģimenes vajadzībām te tika uzcelta vērienīga divstāvu dzīvojamā māja (vēl tagad pastāvošā ēka Salātu ielā 10) un trīs to ietverošas saimniecības ēkas, kuras līdz mūsu dienām gan nav saglabājušās. Tad ierīkots arī plašais, ēku puduri ietverošais parks, kuru šodien pazīstam ar nosaukumu Korfa dārzs.

Tūrisma literatūrā pārstāstītā leģenda par vajāšanas māniju, ar ko it kā sirdzis mājas saimnieks, iespējams, nav gluži bez pamata, taču šķiet, ka Francišeka norobežošanās no ārpasaules, dienas vadot šaurā ģimenes lokā vai lasot grāmatas, sakņojās ne tik daudz bailēs no viņa it kā nodoto sacelšanās dalībnieku atriebības, kā psiholoģiskā traumā, ko viņš bija guvis, ļoti agrā jaunībā piedzīvojot nežēlīgo krievu armijas izrēķināšanos ar pirmās poļu sacelšanās dalībniekiem.

Projekts un līdzfinansējums
Laikrakstā «Bauskas Dzīve» 2019. gada 15. novembrī bija lasāma vēl viena šī raksta autora publikācija ar jau izvērstāku skaidrojumu, kā tieši radusies kļūda tā sauktās Korfa muižas nosaukumā, un aicinājums iespējami ātri labot šo vēsturisko pārpratumu. Autors, kurš, šo jautājumu pētot, bija sazinājies arī ar vairākiem Lietuvas vēsturniekiem un Pasvales muzeju (Francišeka Karpa dzimtā Jonišķeles muiža atrodas salīdzinoši netālu no šīs Lietuvas pilsētiņas) rosināja sakopt arī Karpu ģimenes kapavietu, kuras visai apkaunojošais stāvoklis atspoguļots arī minētā muzeja «Facebook» lapā.

Lai situāciju labotu, tika panākta vienošanās ar biedrības «Bauskas vecpilsēta» vadītāju Ievu Bronko-Pastori, kura 2020. gada septembrī Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) iesniedza projektu «Četru Karpu ģimenes kapu pieminekļu restaurācija Bauskas vecajos kapos», un projekts saņēma daļēju finansējumu. Tā kā ar fonda piešķirto summu projekta īstenošanai nepietika, biedrība «Bauskas vecpilsēta» saskaņā ar Bauskas novada domes nolikumu «Par kārtību, kādā Bauskas novada dome piešķir līdzfinansējumu NVO iniciatīvu īstenošanai 2021. gadā», vērsās pēc atbalsta arī Bauskas novada pašvaldībā, lūdzot piešķirt trūkstošos 1800 eiro projekta realizācijai pilnā apmērā.

Tā kā projektā definētais uzdevums – atjaunot Karpu ģimenes locekļiem ierīkotos pieminekļus, ņemot vērā konkrētās ģimenes lomu Lietuvas un Bauskas pilsētas vēsturē (te jāatgādina, ka Karpu ģimene, visticamāk, bija galvenā Bauskas katoļu baznīcas būvniecības finansētāja, bet Sholastika Karpa – arī tajā uzstādītās Jūliusa Dēringa altārgleznas «Jēzus pie krusta ar Mariju un Jāni» (1880. g.) pasūtītāja), atbilda likumā «Par pašvaldībām» 15. panta 5. punktā noteiktajam pienākumam rūpēties par kultūras pieminekļu saglabāšanu, vairums Bauskas novada domes deputātu atbalstīja šo iniciatīvu, un Bauskas novada dome piešķīra trūkstošo finansējuma daļu. Darbi varēja sākties, un 2021. gada rudenī tie vainagojās ar visu četru pieminekļu (masīvās pamatnēs iebūvētu granīta krustu) atjaunošanu sākotnējā izskatā.

Mazliet par apbedītajiem un viņu pieminekļiem
Karpu dzimtas Bauskas atzara kapavieta Bauskas veco kapu katoļu daļā, visticamāk, ierīkota 1863. gadā, kad īsi pēc Karpu pārcēlšanās uz Bausku mūžībā pāragri tika aizsaukts viens no Francišeka un Sholastikas bērniem. Šī divu vai nepilnu divu
gadu vecumā mirušā bērna vārdu līdz šim nav izdevies noskaidrot, taču sarkanā granītā kaltā krusta pamatnē lasāmi viņa dzīves gadi – 1861–1863.

Domājot perspektīvā, Francišeks Karps iegādājās plašu apbedījumu vietu ar septiņām astoņām kapavietām, kura tika apjozta ar ažūru, regulāri kaltās granīta plāksnēs iestrādātu čuguna sētiņu. Lai arī sētiņa padomju laikā pilnībā nopostīta, un tās izskats nav zināms pat pēc fotogrāfijām, taisnojot pieminekļu pamatnes, zemē tika uziets neliels tās fragments, kas apliecina, ka norobežojums bija veidots 19. gadsimta otrajā pusē populārajās neogotikas formās. 1869. gadā jaunajā ģimenes kapavietā tika apbedīts vēl viens abu laulāto bērns – 24. jūnijā mirusī meita Viktorija Paulīne Helēna, dzimusi 1867. gada 15. septembrī, kuras piemiņai tika uzstādīts otrs tādas pašas formas sarkana granīta krusts.

Zīmīgi, ka bērni tika apglabāti atstatu viens no otra, apzināti rezervējot vidū vietu abiem vecākiem. Tikai nepilnus piecus gadus vēlāk – 1872. gada janvārī – šeit tika apbedīts arī 57 gadu vecumā mirušais Francišeks Karps, kura piemiņai tika uzstādīts neregulāras formas pamatnē iestrādāts melna granīta krusts. Zinot Karpu ģimenes ārkārtējo turību, konkrētā piemiņas zīme šķiet pat vairāk nekā pieticīga, un no abu bērnu pieminekļiem tā atšķiras tikai ar pamatnes formu (tā izgatavota no tikai uzraksta daļā nogludināta neregulāras formas laukakmens) un ievērojami lielākiem izmēriem.

Pēdējā Karpu ģimenes kapavietā apglabāta Francišeka sieva Sholastika, kura no dzīves šķīrās 1890. gada 23. jūlijā 69 gadu vecumā. Gan viņas piemiņai uzstādītais krusts, gan tā pamatne pēc formas atkārto vīra pieminekli, vienīgi melnā granīta krusts šoreiz bija izgatavots nedaudz biezāks, un, atšķirībā no pārējiem trim kustiem, pie tā netika piestiprināta krustā sistā Jēzus figūra.

Postīšana un atjaunošana
Bez tuvinieku aprūpes palikusī Karpu nekropole gadu gaitā zaudēja gan norobežojošo sētiņu, kura, visticamāk, tika nodota metāllūžņos, gan līdzās kapu kopiņām izbūvēto akmens solu (no tā palikuši tikai abi granīta balsti), un plašā teritorija tika atvēlēta jaunu apbedījumu veikšanai (šķiet, vecākais no tiem izdarīts 1953. gadā). Jādomā, tieši tāpēc, lai Karpu krusti tik skaidri nenorādītu, ka šajā vietā jau atdusas vairāki mirušie, tie tika izcelti no pamatnēm un pārvietoti. Savā sākotnējā vietā palika tikai viens no mazākajiem krustiem, kuru, to nesasitot, jādomā, nebija iespējams izcelt no pamatnē izkaltās ligzdas. Francišeka krusts nezināmu iemeslu dēļ tika iesprausts zemē dažus metrus no viņa apbedījumu vietas, bet divi pārējie, no kuriem viens (Sholastikas Karpas krusts) šo darbību laikā pārlauzts, bija noguldīti zemē aiz to pamatnēm, kur pamazām ieauga zālē un pāraugušā dzīvžoga brikšņos.
Sākot pieminekļu atjaunošanu, savā sākotnējā vietā bija saglabājies tikai viens krusts. Divi zemē noguldītie krusti bija iegrimuši zemē (viens no tiem salauzts), bet divu pieminekļu pamatnes bija stipri izšķiebušās – zaudējušas sākotnējo vertikalitāti. Krustu pamatnes klāja blīvi noaugusi sūna, un no tiem, kas Bauskas vecajos kapos mēģināja uziet Karpu apbedījumu vietu, to slēpa zāle, krūmi un kāda īpaši kupli sazaļojusi tūja.

Sākot atjaunošanas darbus, ap pieminekļiem vispirms tika likvidēts liekais apaugums, tā nodrošinot piekļuvi gan pamatņu aizmugurei, gan zemē iegrimušajiem krustiem. Pēc krustu izcelšanas no zemes tika veikta gan to, gan to pamatņu tīrīšana, vispirms visu lieko attīrot mehāniski, bet pēc tam nomazgājot ar augstspiediena ūdens iekārtu. Visi akmens elementi tika apstrādāti ar biocīdiem, novēršot apauguma atjaunošanos vismaz dažu tuvāko gadu laikā.

Atrokot zemi ap pieminekļu pamatnēm un izveidojot ap tām blietētu, ar betonu jauktu šķembu segumu, tika iztaisnotas abas izšķiebušās pamatnes, savukārt salauzto, ap 240 kilogramu smago Sholastikas Karpas kapa krustu nācās pārvest uz restaurācijas darbnīcu, kur lūzuma vietā tika veikti urbumi, iestrādāta metāla armatūra un pēc abu daļu salīmēšanas krusts atkal tika nogādāts kapsētā.

Nākamais pieminekļu atjaunošanas etaps sekoja krustu iecelšana un ielīmēšana pamatnēs izkaltajā ligzdās, kas, ņemot vērā krustu svaru, nebija vienkāršs uzdevums. Pēc krustu nostiprināšanas sākotnējās vietās tika veikta atkārtota pieminekļu apstrāde ar biocīdiem un to vēlreizēja pārmazgāšana, darbu noslēgumā krustu fasādes daļā uzstādot pēc vēsturiska prototipa atlietas krustā sistā Jēzus figūras. Ņemot vērā, ka pat pēdējos gados Bauskas vecajos kapos notikušas krāsainā metāla zādzības, tika pieņemts lēmums figūriņas izgatavot no krāsota kompozītmateriāla, kas metāla uzpircējus noteikti neinteresēs.

Lai grūti salasāmo uzrakstu Francišeka pieminekļa pamatnē padarītu salasāmāku, tās virsma tika apstrādāta ar speciālu akmens laku (mehāniska virsmas uzpulēšana kapsētā uz vietas nebija iespējama), bet Otrā pasaules kara laikā ložu atstātās pēdas krustu virsmās tika nolemts saglabāt kā liecību par šo skaudro Latvijas vēstures lappusi.

Vai kapos jau viss paveikts?
Paveiktais Karpu pieminekļu atjaunošanā vērtējams kā vēl viens solis ceļā uz civilizētāku sabiedrību – tādu, kura pieminekļus nevis posta, bet par tiem rūpējas, apzinoties tos kā savas vēstures un savas identitātes daļu. Projekta virzītāja – biedrība «Bauskas vecpilsēta» – cer, ka Karpu ģimenes kapu pieminekļu atjaunošana vēl vairāk sekmēs baušķenieku interesi par savas pilsētas vēsturi un veicinās toleranci pret ne vienmēr visiem saprotamām, taču kādai sabiedrības daļai pat ļoti svarīgām lietām.

Tagad, dzirdot kādu jautājam pēc Karpu ģimenes kapavietas Bauskas vecajos kapos, mums vairs nebūs kaunā jānodur acis. Tā vietā ar lepnumu varēsim to rādīt gan tautiešiem, gan interesentiem no Lietuvas, Polijas un citām zemēm. Apzinoties Karpu dzimtas lomu ne tikai Lietuvas, bet arī Bauskas vēsturē, biedrība iecerējusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē rosināt jautājumu par atjaunoto pieminekļu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Pārāk priecāties par paveikto tomēr ir mazliet pāragri, jo Bauskas vecajos kapos ir saglabājies vēl ļoti liels skaits kultūrvēsturiski nozīmīgu pieminekļu, kuru stāvoklis prasa steidzamu un pat neatliekamu iejaukšanos. Viens no pirmajiem aprūpi būtu pelnījis, piemēram, neogotikas formās izgatavotais čuguna lējuma piemineklis poļu izcelsmes poručikam Alfrēdam Sosnkovskim (1825–1855), kurš, savulaik aizvazāts no savas sākotnējās atrašanās vietas un smagi cietis no korozijas, ar katru gadu iegūst arvien skumjāku izskatu. Līdzīga aprūpe, apturot korozijas procesus, nepieciešama vēl virknei gan čuguna lējuma tehnikā izgatavotu, gan no metāla plāksnēm sametinātu krustu (pats iespaidīgākais no tiem redzams netālu no kapsētas vārtiem).
Kapsētas teritorijā starp kopiņām pašlaik mētājas arī virkne skaistu, savulaik nogāztu granīta un marmora krustu, kurus traumējuši krītoši koki vai uz postīšanu kāru cilvēku rokas. Tos pacelt, notīrīt, salīmēt un uzstādīt sākotnējās vietās būtu salīdzinoši vienkāršs uzdevums, taču iegūtais rezultāts padarītu kapsētu ievērojami krāšņāku.

Šī raksta autors jau daudzkārt vērsies pašvaldībā, aicinot izveidot to kapavietu reģistru, kurās būtu liegts veikt jaunus apbedījumus. Šajā kategorijā būtu jāiekļauj gan kapavietas, kuras rotā izcili mākslas pieminekļi, gan tās, kurās atdusas Bauskas vēsturē nozīmīgas personas – birģermeistari, pilsētas galvas, mācītāji, ārsti, filantropi, pazīstami mākslinieki u. tml. Šāda saraksta izstrādāšana būtu tikai pašsaprotams Bauskas muzeja uzdevums, savukārt novada deputātiem būtu jālemj gan par šo kapavietu turpmāko statusu, gan jānorīko atbildīgie par to kopšanu.

Iespējams, ka ne visi lasītāji šo ideju atbalstīs. Vieni, iespējams, saskatīs šādā kapavietu «šķirošanā» zināmas segregācijas pazīmes, citiem nepieņemama liksies tik «neracionāla» kapu teritorijas izmantošana, taču pēdējiem jāsaprot, ka skaistu pieminekļu un vēsturiski nozīmīgu personu kapavietu barbariska postīšana tāpat neatrisina sasāpējušo jautājumu par esošo Bauskas kapsētu paplašināšanu vai jaunu kapsētu ierīkošanu.

Un vēlreiz par aplamajiem nosaukumiem
Gan Karpu ģimenes kapa pieminekļu atjaunošana, gan raksta ievadā pārstāstītie fakti par Korfiem kļūdaini piedēvēto «muižu» un tās dārzu, liek vēlreiz (jau kuro reizi!) apelēt pie pašvaldības deputātiem un administrācijas ar lūgumu beidzot labot šo pārpratumu, atdodot abiem objektiem īsto saimnieku vārdu. Šķiet neticami, taču divu gadu laikā šīs problēmas risinājums uz priekšu tā arī nav pavirzījies.

Kritiku neiztur ne aizbildināšanās ar šķietami nesaprātīgās Bauskas sabiedrības nespēju ielāgot jauno nosaukumu (esam taču iemācījušies gan Kalna ielu nesaukt par Padomju, gan Plūdoņa ielu – par Upīša), ne pašvaldības savulaik sniegtais skaidrojums, ka ne dārzam, ne tajā esošajai ēkai nemaz nav oficiāli dotu nosaukumu, un par Korfa muižu un dārzu tos dēvē tikai «sarunvalodā». Patiesībā pašvaldības sludinājumos šie nosaukumi vēl pašlaik tiek regulāri izmantoti. Arī Salātu un Dārza ielas krustojumā uzstādīto informatīvo stabu rotā norāde uz Korfa dārzu, bet pašā dārzā joprojām atrodas informatīvais stends, kurā dārza apmeklētājus dezorientē ne tikai nepareizie vietu nosaukumi, bet arī virkne citu aplamību, kurām nav nekā kopīga ar reālo vēsturi.
Pieļauju, ka arī ārpus pašvaldības «gaiteņiem» atradīsies ne viens vien, kas, lasot šo rakstu, neizpratnē raustīs plecus – kam gan šis «riņķa dancis»? Tak saucam to vietu, kā katram labpatīk. Diemžēl tik vienkārši tas tomēr nav. Šiem cilvēkiem būtu jāsaprot, ka zināt savas valsts, savas pilsētas un savas dzimtas vēsturi ir normālas sabiedrības inteliģences, pašcieņas un savā ziņā arī izdzīvošanas jautājums. Nezinot vēsturi, mēs esam kā naivi bērni, kuri ar ikvienu dzīves situāciju saskaras kā pirmoreiz. Ne velti jau Cicerons rakstīja, ka vēsture ir dzīves skolotāja («Historia magistra vitae est»). Britu vēsturnieks Pīters Bērks to pateicis vēl skarbāk: «Vēsturnieka uzdevums ir būt par neērtu faktu atgādinātāju, lai sabiedrība atcerētos to, par ko tā pati labāk gribētu aizmirst.»

Informācijai

Karpu ģimenes kapa pieminekļu restaurāciju ar VKKF un Bauskas novada pašvaldības finansējumu biedrības «Bauskas vecpilsēta» uzdevumā veica SIA «Intarsija» speciālisti – uzņēmuma vadītājs, restaurators vecmeistars Jānis Ceplis un restaurators meistars Edgars Ruks. Nozīmīgu atbalstu pieminekļu atjaunošanā sniedza arī būvju restaurators Aivis Čornajs un dekoratīvās tēlniecības restaurators vecmeistars Gunārs Grīnfelds.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bauskas vecajos kapos restaurēti Karpu ģimenes kapu pieminekļi

Kategorijas