Asu virāžu pieredze

Uld

2021. gada 23. novembris 00:00

178

Brāļi Kaufmaņi cīnīsies par iespēju piedalīties Pekinas Olimpiskajās spēlēs

Jau nedēļas nogalē, 27. novembrī, Austrijā, Īglsas bobsleja trasē, notiks Pasaules kausa izcīņas posms bobslejā, kur, visdrīzāk, kā pilots startēs arī baušķenieks Dāvis Kaufmanis. Viņam šādas sacensības nepieciešamas, lai kvalificētos Olimpiskajām spēlēm, bet ceļš uz Olimpiādi kopumā ir sarežģīts.

Galvenā problēma pašlaik saistīta ar to, ka kamanu pilotam Dāvim Kaufmanim, kurš četrinieku ekipāžā un reizēm arī divu braucēju ekipāžā brauc kopā ar brāli stūmēju Lauri Kaufmani, ir nepieciešamas vēl vienas sacensības ar četru braucēju kamanām Eiropas kausu izcīņā, lai kvalificētos Pasaules kausa sacīkstēm četrinieku ekipāžām. Savukārt, ja nevar startēt Pasaules kausa izcīņā, tad nevar arī kvalificēties uz Olimpiskajām spēlēm. Par to, kā veicas treniņos un sacensībās, cik tas ir sarežģīti un kāds varētu būt ceļš uz Olimpiādi, «Bauskas Dzīve» sarunājās ar brāļiem Kaufmaņiem.

Lillehammerē nepieciešamā piektā brauciena ieskaiti iztraucēja tas, ka stūmējiem bija traumas pēc kritieniem. Vai bija iespēja tomēr iegūt šo piekto braucienu?

Dāvis Kaufmanis (DK): – Varēja braukt, bet tad Emīla Cipuļa ekipāža būtu jāizjauc. Viņš arī iet uz līdzīgu mērķi un cīnās par vietu Olimpiādē. Noteikti, ka abi netiksim, tiks viens no mums. Jābrauc pašam, jāvāc punkti.

Kādas izjūtas bija Laurim kā stūmējam, kad piedzīvojāt kritienus Lillehammerē?
Lauris Kaufmanis (LK): – Es biju kā trešais kamanās. Man sanāca visvairāk vietas – neesmu raženākais. Kritienā viss ir uz roku spēku – cik spēsi noturēties bobā, un šādā mirklī visi cenšas iegūt vairāk vietas kamanās. Man izdevās visveiksmīgāk – minimāli sasitumi. Mūsu galvenais uzdevums ir iestumt startu un ātri un veiksmīgi sasēsties. Trasē jācenšas turēties, un tas arī viss – izbaudām braucienu.

DK: – Sports reizēm ir tāds. Gadās, ka ekipāža pēdējā virāžā noliekas un četras ķiveres var izmest ārā.

Cik liela nozīme katram no sportistiem ir kamanās?
DK: – Pilotam ir liela atbildība – nevar salīdzināt ar stūmēju atbildību. No mums ir viss atkarīgs.

LK: – Ja nebūs starta, tad finiša arī nekāda nebūs.

DK: – Esam komanda, mēs strādājam kopā. Tomēr pilotam ir ļoti liela slodze. Man ir četrinieka stūmēji, tad aizvadu vairākas dienas ar divnieku, kur mainās stūmēji, bet man jābrauc katru dienu. Pilnīgi cits darbs.

LK: – Mēs, stūmēji, izdarām kādu ceturtdaļu, Dāvis trīs ceturtdaļas. Slodzes mainās stūmējiem atkarībā no kamanām. Aizmugurē sēdi citādākā pozā, īpaši divniekos. Pieliecies, un tevi jau spiež bobā iekšā. Četriniekā sēdi vairāk kā pilots, un tur nav tik traki. Tev tāpat ir atbildība, un darbs jāizdara kārtīgi. Konkurējam ar pārējiem par augstāko startu, un uz pilota pleciem vēl lielāka atbildība, lai ātrumā vēl vairāk ko nesabojā.

Kādas ir sajūtas pēc treniņiem vai sacensībām?
DK: – Nogurums. Morāli un fiziski ļoti nogurst. Un pilotam katru reizi ir jābūt gatavam, jāuztur morāle un reakcija. Laikus jāceļas, jāveic rītarosme, jāpamodina ķermenis. Tas nav vienkārši atbraukt un iestumt. Braucienā arī visādi var gadīties. Virāžās ir kratīšanās, pret bortiem dauzās, galva kļūst dulla. Slodze ir, un pamazām tā jūtama.

LK: – Ietekmē arī ledus kvalitā-te – ja slikta, rada lielu diskomfortu.

Kā veicās šovasar, gatavojoties sezonai?
DK: – Šogad laikus atjaunoja Rīgas Daugavas stadiona estakādi. Varējām trenēties. Rīgā, Mežaparkā, aizvadīja fiziskos treniņus, arī Daugavas stadionā. Tur arī bāzi ieliek. Ieguldījām lielu darbu, arī pašiem mājās trenējoties tajās pauzēs, kas ir pēc nometnēm. Nometnēs ir divi treniņi dienā plus rītarosme, liela slodze. Mājās jārēķina tāda slodze, lai pēc šīm divām nedēļām spētu parādīt sevi no labākās puses. Jāizdara pilnvērtīgs darbs fiziskajos treniņos un skriešanā. Piemēram, pannas vilkšana un trenažiera stumšana ir iespējama arī Bauskā. Arī pilotam fiziskais spēks ir svarīgs – ja salīdzini starta taisni, tad stūmējs veic šo distanci tikai divus soļus vairāk nekā es. Ja komandā viens nav augstā līmenī, to startu nevarēs nemaz iestumt. Fiziski arī es veidoju startu. Ja ir liels un tuntulīgs pilots, tik ātri nespēs ielēkt kamanās.

Cik sacensību šogad varētu būt?
DK: – Visdrīzāk, būs Insbruka, Altenberga, Vinterberga, atkal Altenberga, tad mājās Siguldā, tālāk Vinterberga, tad Šveice, ja paveiksies – Ķīnas Olimpiskās spēles.

Vai papildus arī studējat?
DK: – Joprojām studējam. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierekonomikas un vadības fakultātē mācos uzņēmējdarbības loģistiku. Vismaz tas, kas interesē. Vajag izglītību. Citādi nav jēgas mācīties, cik vien labi vari vidusskolā.

LK: – Sports vienmēr ievelkas, tāpēc sanāk tāds pasmagāks studiju kurss RTU Būvniecības būvinženieru zinātņu fakultātē. Grūta profesija, nav viegli apvienot ar bobsleju. Darām visu, ko var izdarīt, un, kad atgriežamies mājās un pāris mēneši ir brīvi, tad ar pilnu jaudu dodamies mācībās.

Cik liels ieguldījums pašreizējos panākumos ir Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolai?
LK: – Paldies trenerei Ainai In-driksonei, kas iesaistīja un parādīja mīlestību pret sportu ar viņas labsirdību.

DK: – Sāku sporta gaitas dēļ skaudības, ka Lauris brauc mājās no sacensībām. Tā bija septītās klases vasara, kad sāku trenēties. Braukāt no Īslīces pagasta uz Bausku bija pagrūti, un trenere atrada, kur palikt Bauskā. Tas bija īss treniņu brīdis, un aizgājām uz Murjāņiem.

LK: – Diska mešanā un lodes grūšanā bija labi panākumi, laboju rekordus U20 grupā. Bet visu izšķir finansējums. Pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas pabeigšanas vajadzēja maksāt par viesnīcu, trenēšanos, mācījos RTU, to visu vajadzēja «savilkt» kopā, bet ienākumu nebija. Kritās rezultāti, jo bija pamatīga slodze. Tad aizgāju uz bobsleja testiem un sapratu, ka ir labi. Bobslejā visu apmaksāja. Latvijas Vieglatlētikas savienība tobrīd neko nedeva. Paspieda tikai roku, un sapratu, ka lielajā sportā ar to ir «par īsu».

DK: – Jau 11. klasē man bija domas un sapņi. Bija pat ideja tikt uz ASV, bet traumu dēļ viss tik raiti negāja. Ja vāktu septiņus tūkstošus punktu pēc 12. klases, varēju tikt uz ASV, bet man bija mazliet vairāk nekā seši tūkstoši, un tas nebija variants. Tomēr Murjāņi iedeva sirdī sportam vietu, un es bez sporta nevaru. Gribētu iet kaut kur profesionāli, un bobslejs bija labākā iespēja, kā sevi turpināt pilnveidot.
Vai Laurim arī bija domas izmēģināt sevi pilota pozīcijā?

LK: – Esmu mēģinājis pēc pirmās sezonas izbraukt kā pilots. Nobraucu ar monobobu pilnā trases garumā pāris reižu, bet sapratu, ka tajā laikā bija diezgan daudz jauno pilotu, viņi tāpat brauc labāk par mani, un būs grūti izsisties. Tas gan deva citu skatu par braukšanu un bobsleju. Kritu, kas bija neizbēgami, vienā virāžā divreiz pēc kārtas. Sapratu, ka iemācīties var, bet vajag laiku, zināmu talantu un ķērienu.

Pasaules kausa posmos pirms diviem gadiem kā stūmējs braucu kopā ar Oskaru Ķibermani. Biju vesels, ātrs un jaudīgs, un te galvenais bija starts, ko labi izdarīju. Un Ķibermanis labi nobrauca. Četras reizes kāpām uz goda pjedestāla, bet Pasaules kausa kopvērtējumā tomēr palikām ceturtajā vietā.

Vai šīs sezonas mērķis ir Olimpiāde?
DK: – Mērķis ir Olimpiāde. Galvenais ir iekļūt Pasaules kausa izcīņā, veiksmīgi aizvadīt posmus un tikt starp pirmajām 20. vietām. Trīs ekipāžas ir divām valstīm, septiņām valstīm pa divām. Ja vēl kāda valsts, kurai ir viena ekipāža, iekļūst starp 20 labākajām komandām, tad pietiek arī ar 21. vietu. Attiecīgi jāsavāc vairāk punktu nekā savas valsts trešā ekipāža. Iespējas ir – jāturpina un jāaizmirst neveiksmes. Šogad iedoti spēcīgi stūmēji, arī kamanas ir labas. Izšķirošai moments būs Altenbergā, kur būs Eiropas kausa posms un uzreiz pēc tam Pasaules kausa posms – tur uz mēnesi iznāks palikt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Asu virāžu pieredze

Kategorijas