«Vai, dieniņ, kādas Zemgalē bija mežabrāļu grupas!»

2021. gada 23. novembris 00:00

447

«Vai, dieniņ, kādas Zemgalē bija mežabrāļu grupas!»

Intervija ar vēsturnieci Inesi Dreimani un vēsturnieku un lauksaimnieku Zigmāru Turčinski

Pēckara pretošanās kustības vēriens un ilgums tolaik pārsteidza un deva cerības daudziem. Ar šī perioda un notikumu pētniecību nodarbojas vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis. Turklāt tieši patlaban klajā nākusi Z. Turčinska grāmata «Ziemeļlatgales neatkarības vienība. Pretošanās padomju okupācijai 1946. – 1954.».

Latgale un Kurzeme ir divi novadi, kur par pēckara pretošanos runā vairāk vai ir zināms vairāk. Vai šais novados cīņa pret padomju varu bija izteiktāka, vai tas saistāms ar reģiona mežainumu vai ko citu? Piemēram, Zemgalē par mežabrāļiem runā maz.

Zigmārs: – Fakts, ka par mežabrāļiem Zemgalē runā mazāk, ir saistīts ar daudziem apstākļiem. Piekrītu, Zemgalē ir plašāki līdzenumi, kālab tie, kas tolaik devās mežā, izvēlējās Kurzemi, Vidzemi vai Sēliju. Nelielais informācijas apjoms par pretošanās kustību Zemgalē ir saistāms arī ar pētnieku trūkumu.

Pēc kara Zemgalē ir darbojušās ļoti aktīvas mežabrāļu grupas, kas bāzējušās Iecavas, Garozas un Zālītes mežos. Jāsaka ne gluži zinātniski: «Vai, dieniņ, kas tur bija par grupām un kādus pigorus tās taisīja!» 1946. gadā, lai tiktu ar šiem mežabrāļiem galā, Iecavā nometināja NKVD bataljonu, kas cīnījās tieši pret tuvējos mežos esošajām pretošanās grupām, tās šai pusē darbojās aptuveni līdz 1950. gadam, turklāt grupu darbība bija arī plašāka, mežabrāļi brauca pat uz Rīgu. Cik zinu, notika vairāki uzbrukumi Rīgas finanšu iestādēm, meklējot naudu. Reiz Rīgas Centrālajā stacijā mežabrāļi uz perona nošāvuši čekas majoru, kas viņiem bija pieprasījis uzrādīt dokumentus. Tie bija nopietni vīri: brāļi Dūmiņi, brāļi Rozentāli, Freimanis, Gudže...

Inese: – Atgriežoties pie jautājuma – pirms secināt, kur bijuši un kur nav bijuši mežabrāļi, jānoskaidro, vai kāds šo jautājumu tieši šai apvidū ir pētījis. Ja informācijas nav, pastāv iespēja, ka to neviens nav meklējis, nevis tās nav vispār.

Zigmārs: – Pērnruden (2020. gadā) bijām aizbraukuši līdz Kurmenei, kur sastaptie cilvēki bija sajūsmā: «Lūk, kāds beidzot mūsu pusi pētīs!» Mēs esam divi, kas ar to nodarbojas, un – kas ir ļoti svarīgi – mums tas ir vaļasprieks! Diviem, lai cik pieredzējušiem un zinošiem cilvēkiem, visu pēckara pretošanos neizpētīt.

Inese: – Šogad plašsaziņas līdzekļos tika aprakstīta partizānu ekshumācija Latgalē, kur piedalījāmies arī mēs. Tas notika mūsu profesionālās kvalifikācijas celšanas un uzturēšanas nolūkos, lai saprastu, ko un vai mēs darām pareizi.

Zigmārs: – Ja kaut kam neķeramies klāt un nepētām, tas nebūt nenozīmē, ka neesam ieinteresēti, bet fiziski mūsu iespējas ir, kādas ir. Piemēram, Lietuvā ir Genocīda un pretošanās izpētes centrs, kurā darbojas 149 cilvēki, tehnisko personālu neskaitot. Atkārtošu, jo tas ir ļoti svarīgi: mēs esam divi, un mums tas ir vaļasprieks. Braucam, runājam, aicinām vietējos gan stāstīt, gan pašiem saglabāt to, ko viņi ir uzzinājuši: «Ierakstiet, pierakstiet, piefiksējiet tos cilvēkus, kas vēl spēj ko pastāstīt, kam ir kāda informācija!» Ja iespējams, vajag iezīmēt kartē, kur varētu būt tā mežmala vai grāvis, kas pieminēts kādā stāstā. Mēs labprāt izstāstīsim, kur arhīvā var atrast lietas, kas kur ir pieejams, ko var noskaidrot. Bet – «rociet» un meklējiet jūs, jo valstī nav neviena, kas to darītu centralizēti un mērķtiecīgi!

Inese: – Pētnieku ir ļoti maz. Kurzemē, kā mums zināms, darbojas Rita Kuzņecova un ir gana aktīvs Rubeņa fonds. Latvijā ir Reinis Ratnieks, ir Jānis Viļums, bet arī viņi to mēģina darīt ārpus darba laika. Runājot par tik mazu entuziastu pulciņu, top skaidrs, kāpēc viss notiek lēnām.

Radies iespaids, ka pretošanās kustības ziņā visvairāk pētīta ir Latgale. Vai tā ir?
Zigmārs: – Nē, tā nav! Kas vispār Latvijā ir izpētīts par pretošanos pēc kara? Ja skatāmies novadus, manā grāmatā par Ziemeļvidzemi («Ziemeļvidzemes mežabrāļi, 1944. – 1953. gads: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā»), šķiet, ir viss pieejamais par šo reģionu, tur nav, ko piebilst. Labi pētīta ir Sēlija; tur darbojās Gunārs Blūzma un Haralds Bruņinieks. Elīna Kalniņa ir izpētījusi Cēsu pusi, pašlaik Rendā, tātad Kurzemē, labu darbu ir paveikusi Rita Kuzņecova. Valmieras apkārtni tagad kā LU doktorants pēta Reinis Ratnieks. Bet Latvijas kartē joprojām ir lieli «balti laukumi». Man ir sagatavota grāmata par Ziemeļlatgali, Grīvas mežiem (Tilža un Nautrēni). Ir pētīts Stompaku purvs.

Kad Andrejs Ķeizars Rendā veidoja pretošanās kustības muzeju, viņam bija laba ideja – izveidot karti, kur atzīmētu partizānu cīņas. Sagatavojam karti un skatāmies: Ziemeļlatgale, Ziemeļvidzeme, Sēlija, Kurzeme un... daudz tukšuma. Kas tas ir? Karte parāda nevis pretošanās kustību un tās izplatību pēc kara, bet šīs kustības izpētes līmeni mūsdienās. Kartē redzams, kur ir un kur nav pētīts.
Inese: – Tas ir tas, par ko runājām iepriekš. Ja kādā Latvijas reģionā cilvēks nopūšas ar vārdiem «pie mums pēc kara pretošanās nebija», vispirms jāskatās, vai par attiecīgo vietu ir bijuši pētījumi. Gandrīz visur kaut kas (pretošanās) ir bijis, varbūt izņemot ļoti krieviskos pagastus...

Pētījumi Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē. Patālu no Zemgales…
Zigmārs: – Tiesa gan, pats dzīvoju Zemgalē, esmu jelgavnieks piektajā paaudzē. Ziemeļvidzemei pieķēros, jo mammas dzimtas saknes ir Palsmanē. Tagad zinu, ka vecmāmiņas brālēns un māsīca un viņu tēvs 1949. gada augustā kā mežabrāļi tika nošauti mežā. Pētījumus sāku 1989. gadā, kad veidoju dzimtas koku un vēl sastapu to paaudzi, kas varēja stāstīt par 18. gadsimta beigām. Stāsti bija koši, interesanti, bet, nonākot līdz vecmāmiņas brālēnam un māsīcai, tie aprāvās. «Viņi bija bailīgi, aizgāja mežā, un tur viņus nošāva.» Viss.
90. gadu vidū, kad studēju LU Vēstures un filozofijas fakultātē, profesors H. Strods izdeva grāmatu «Nacionālo partizānu karš». Parādījās izvēles kurss par nacionālo pretošanās kustību.

Inese: – Tas bija vienīgais izvēles kurss, par kuru sacīju: «Beidzot!»

Zigmārs: – Izvēles kursa noslēgumā katram tā klausītājam bija jāuzraksta neliels referāts. Atcerējos šo dzimtas stāstu par «bailīgajiem radiem», devos uz arhīvu, kur atradu kartotēku no čekas lietām. Visi trīs radinieki tur bija reģistrēti: Helmuts Eiklons, Aina Eiklone, Ludolfs Eiklons. Par Helmutu Eiklonu lasīju: «11 cilvēku bandas vadonis, nogalināts mežā 1949. gada 2. augustā.» Te nu bija «bailīgais» radinieks! Itin prāvas partizānu grupas komandieris.

Personiskā interese par dzimtu un tās gaitām pārtapa dziļākā un nopietnākā interesē par Ziemeļvidzemes partizānu gaitām. Šo pētījumu laikā tapa mans maģistra darbs, kas pārsniedza «normāla» maģistra darba apjomu. To vēlāk izdevu kā monogrāfiju. Ko tālāk? Zināju, ka savulaik Latvijas Nacionālo partizānu apvienība tikusi dibināta Stompaku mežos starp Balviem un Viļaku. Loģiski, pētījumus lēmu turpināt, domāju, mana mūža uzdevums būtu izpētīt Latvijas Nacionālo partizānu apvienības darbību visos reģionos, kur tā darbojusies. Nākamais reģions bija Ziemeļlatgale. Tā tas sākās, un tad arī sastapu Balvu novadpētnieku Zigfrīdu Berķi.

Inese: – Mūsu pirmā sastapšanās ar Z. Berķi ir interesants notikums. 2002. gadā uz Stompaku purvu no Rīgas gatavojās doties filmēšanas grupa no Ungārijas. Par šo faktu mūs abus informēja, mūsu meita tobrīd bija trīs mēnešus veca. Lēmums tapa ātri – desmit minūtēs atradām, kam atstāt bērnu, un burtiski aizjozām līdz Stompakiem, kur sastapām Z. Berķi. Kā jau minēju iepriekš, arī viņš mūs sākumā iztaujāja, pat iztirdīja, mēģinot saprast, vai ar «šiem» ir vērts runāt nopietnāk. Tā pamazām, pamazām... Katru gadu jūlijā centāmies, lai arī ne vienmēr tas izdevās, kādu nedēļu atlicināt līdzīgām ekspedīcijām: doties uz pagastiem un ciemiem, runāt, aptaujāt, pierakstīt, ierakstīt. Strādāt tikai Rīgā, tikai arhīvā un nebūt uz vietas nav īsti pareizi. Jāiebrien mežā, jāatrod takas, jānoplūc avenes, jāsaprot – pētījumam un pētniekam tas ir svarīgi!

Ko 2021. gadā jums abiem nozīmē patriotisms?
Inese Dreimane: – 2021. gadā... Patlaban, mūsu sarunas laikā patriots sēd man līdzās, kopš agras jaunības Zigmārs darbojas Zemessardzē.

Zigmārs Turčinskis: – ..no 1992. gada oktobra.

Inese: – Patriotisms nozīmē «būt»! Pat tad, ja kādam šķiet, ka tas nav vajadzīgs, ka tas ir interešu klubiņš, ka Zemessardzē nevajag stāties. Patriotisms ir godīgi darīt savu darbu, maksāt nodokļus, turklāt, vispirms tos samaksāt un tad doties lamāties, piemēram, par to, kāpēc Latvijā nav tādas medicīnas aprūpes, kādu redzam ASV seriālos. Ir patriotiski runāt savā dzimtajā valodā, vajadzības gadījumā pacelt balsi par lietām, kas nepatīk un neapmierina; domāt ar savu galvu, nepārtraukti filtrējot informāciju, un mēģināt to iemācīt arī jaunajai paaudzei.

Saīsināti pārpublicēts no vietnes zemeunvalsts.lv, 2021. g. 12. novembris.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Vai, dieniņ, kādas Zemgalē bija mežabrāļu grupas!»

Kategorijas