50 gadu strādā Vecumniekos

2021. gada 17. novembris 00:00

1095

Trenera darbs Pēteri Lungeviču joprojām «neatlaiž»; viņš saņem īpašu apbalvojumu

Apbalvojums «Vecumnieku novada Gada cilvēks» piešķirts Pēterim Lungevičam.

Šogad augustā apritēja 50 gadu, kopš viņš sāka strādāt par skolotāju Vecumnieku vidusskolā un sporta skolas treneri. Lai arī pats jau ilgāku laiku ir pensijā, tomēr trenera darbs viņu «neatlaiž», arī radniecības ziņā. «Bauskas Dzīves» intervijas laikā atskan zvans, un otrā galā ir mazmeita Lauma, Vecumnieku vidusskolas 6. klases audzēkne, kura saka, ka divos pēcpusdienā ir gatava treniņam. «Varbūt šoreiz izlaižam?» joko sirmais treneris, bet meitene strikti nosaka, ka nekādas izlaišanas – ja reiz tiek uz treniņu, tad treniņam jānotiek.

Tā krampītis veidojas
Dzimtās mājas Pēterim ir Madonas pusē – Kalsnavas pagastā. Savukārt sasaiste ar sportu radās vidusskolā.

«Lauku čaļiem sports bija dabiska lieta. Mācījos lauku skolā, nekādas bāzes nebija, bet fiziski strādājām, vasarā braucām ar riteni, ziemā slēpojām. Tas radīja pamatīgu bāzi. Astotajā klasē uz ballēm devāmies trīs uz viena velosipēda. Viens sēdēja uz stangas, otrs – uz bagāžnieka, un tā mināmies desmit kilometru – kas tur par «krampīti» izveidojās!» atceras Pēteris.

Vidusskolas posms toreiz sākās devītajā klasē, un rudens krosā Pēteris noskrēja pirmās sporta klases slēpotāju, Latvijas izlases dalībnieku. «Treneris uzreiz bija klāt. Pirmo gadu vēl šaubījos, dancoju tautas deju kolektīvā. Tur bija ļoti spēcīgi dejotāji, bija tas gods ziemā uzstāties televīzijā. Rīgas radinieki, kam bija televizors, bija nejauši pamanījuši, ka lēkāju. Bet treneris mani savaņģoja, izsmiedams: «Nu, čali, cik ilgi tu lēkāsi?» Tā sāku trenēties, un iepatikās,» atminas treneris.

Bija sarunāts Maskavā
Pēc tam jau bija skaidrs, ka dzīve būs saistīta ar sportu. Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā pirmajā gadā iekļūt gan neizdevās. «1976. gadā bija kārtējais eks-periments – skolu vienlaikus beidza 10. un 11. klases jaunieši, konkurence bija liela, informācijas nebija, un konkursā trūka viena punkta. Otrajā gadā biju nokaitināts, savācu maksimālo punktu skaitu, nokārtoju visu uz piecniekiem – kā «ieskrējos», tā arī uz visiem piecniekiem skolu pabeidzu – ar sarkano diplomu. Pats brīnos, kā tas man izdevās,» stāsta Pēteris.
Institūtā ceturtajā kursā iznāca sastapt pazīstamo Bauskas treneri Valdi Šekavu. Vārds pa vārdam, un izdevās saaģitēt. It kā bija paredzēts doties uz Cesvaini, bet pašam bija interese palikt tuvāk Rīgai. Pēdējos gados institūtā nodarbojās ar zinātni, bija paredzēta arī vieta Maskavā institūtā aspirantūrā. Sarunāts profesors, vajadzēja braukāt, kārtot eksāmenus.

Aicinājums studēt Maskavā savā ziņā bija saistīts ar to, ka ceturtajā kursā ieguva Vissavienības zelta medaļu zinātniskā konferencē Maskavā. Pētījuma nosaukums bija «Step tests – izmantošana sporta praksē». Tas ir noteikta augstuma soliņš, kur kāpj augšā, lejā un mēra pulsu un spiedienu pirms un pēc tam. Tajā laikā tas bija nesen modē nācis Hārvarda Universitātes tests. Jauna un aktuāla tēma, ko Maskavas konferencē novērtēja.

Tomēr tālāk nekas neattīstījās. Eksāmenus nokārtoja, bet paņēma armijā, un viens gads jau bija zaudēts. No armijas pārnāca gada beigās, kad studijas nevarēja atsākt, un tā zaudēja vēl vienu gadu. «Tad jau nāca mīlestība un precēšanās – kā jau visiem. Tad arī pašam vairs negribējās uz Maskavu. Pēc diviem gadiem abiem ar Annu būs 50 gadu kāzu jubileja,» smaida Pēteris.

Ievērojami panākumi
Pirmā iespēja, kur piedāvāja strādāt, bija Iecavā, bet iznāca tomēr Vecumniekos. 2. augustā apritēja 50 gadu, kopš Pēteris Lungevičs strādā Vecumniekos.

Toreiz tur strādāja aktīvais sporta skolotājs un treneris Egons Priedītis, pirmo gadu bija arī Ivars Zilgalvis. «Kad atnācu, bija izbūvēts jau sporta zāles karkass. Kad pārrados no armijas, Ivars ar saviem audzēkņiem aizpildīja tāllēkšanas bedri un zāle jau bija silta,» atceras treneris.

«Var teikt, ka tad arī Vecumniekos sākās, nelietosim vārdu «leģenda», bet diezgan ievērojami panākumi. Mēs bijām vesela katedra, pieci līdz seši skolotāji ar specializāciju vieglatlētikā. Tas nozīmēja trešo stundu skolā sportam un 18 stundu fakultatīvos pulciņus,» stāsta Pēteris.

Specializētajām skolām bija savstarpējās sacensības katru gadu. Pēc principa – kura skola uzvarēja, tā arī rīkoja sacensības.

Specializēto skolu sacīkstēs bija ļoti sīva konkurence – Koknese, Roja, Bauskas 1. vidusskola, Ugāle, Balvi, Salacgrīva, Kuldīga un citas. Vecumnieku vidusskola gandrīz vienmēr bija pirmajā trijniekā un divas reizes uzvarēja. Abas reizes savās mājās rīkoja sacensības Bauskā, kur bija labs stadions.

Pilns medaļu komplekts
Vecumniekos treneri strādājuši kā vienota komanda. «Mēs, treneri, darbus nešķirojām – sporta skolas vai skolas audzēkņi, tāpat kā paralēlās klases. Tā kopā ar Gunti Vēveri strādājām. Dažs labs bērns droši vien tā arī nezināja, kurš tieši ir viņa skolotājs. Par panākumiem nekad nelietojām vārdu «es». Tie bijām mēs – treneri, komanda,» stāsta P. Lungevičs.

Pats strādājis sporta skolā vairāk ar meitenēm – bez pārtraukuma 15 gadus, un tad sporta grupu pārņēmis paša audzēknis Ēvalds Čerpinskis. Kā sporta skolas treneris daudzus jauniešus vairāk pārņēma Ivars Zilgalvis. «Jāpiemin Jānis Ķipurs – olimpiskais čempions un bronzas medaļas ieguvējs bobslejā. Ivars desmitajā klasē Jāni pievērsa sportam. Viņš gan atnāca jau kā spēcīgs puisis – tur bija mači, iekārtota vieta ar svaru stieņiem, bija spēka turnīri. Spēcīgs puisis viņš bija, un Ivars viņu ievirzīja pareizās sliedēs,» spriež Pēteris.
Tā maza lauku skola savāca pilnu olimpisko medaļu komplektu – sudraba medaļu šķēpmešanā jau 21. gadsimtā izcīnīja Ainārs Kovals. Olimpiskajās spēlēs startēja arī diska metēja Dace Ruskule. Tuvu olimpiskajām spēlēm bija daudzcīņnieki Atis Vaisjūns un Reinis Krēgers, bet abiem traumas traucēja iekļūt olimpiādēs.

Laimes brīži
Vecumnieku vidusskolas audzēkņi guvuši daudzus panākumus arī citās sacensībās. Eiropas junioru čempions šķēpmešanā ir Kristaps Jaunpujens, U23 vecuma grupā trešā vieta bija Atim Vaisjūnam. Latvijas rekordu augstlēkšanā vīriešiem (2,3 metri) 1992. gadā uzstādīja Normunds Sietiņš. No pašreizējiem sportistiem vēl aizvien aktīvs ir Reinis Krēgers, kurš startē Eiropas un pasaules mēroga sacīkstēs daudzcīņā.

Latvijas pieaugušo sportā ir mazmeita Madara Lungeviča, kas ir arī Latvijas izlases dalībniece. «Pirmais laimes brīdis bija, kad viņa kļuva par Latvijas U14 čempioni, mēs uz to gājām. Milzīgs gandarījums bija tad, kad viņa kļuva par Latvijas čempioni pieaugušajiem – tie bija laimes mirkļi gan kā vectēvam, gan kā trenerim,» stāsta Pēteris. Tagad jau otro gadu aktīvi trenējas arī otra mazmeita Lauma, kura arī var lepoties ar pirmajām godalgām.

Latvijas čempiones
Sportā bijis daudz īpašu brīžu. «Noteikti tas bija skolu minibasketbola turnīrs Jelgavā, kad Vecumnieku neprofesionālās meitenes uzvarēja. Tā bija 4. – 5. klase, un mēs kļuvām par Latvijas čempioniem. 90. gadā dzimušās meitenes uzvarēja Jelgavas un Tukuma sporta skolu un Rīgas komandu. Ja tādā vienībā ir viena meitene, kas māk spēlēt, tad ir grūti, bet laimējās, ka bija Daila Žukauska un Antra Vietniece. Pārējās viņām piespēlēja, un mēs uzvarējām. Šis sastāvs pēc vairākiem gadiem vidusskolu grupā Ķekavā basketbolā uzvarēja Zemgales reģionā,» priecājas treneris.

Viņš vērtē, ka laiku pirms trīsdesmit vai divdesmit gadiem nevar salīdzināt ar mūsdienām. «Noteikti esam atstājuši skolu sportā lielu nospiedumu. Tie bija mūsu laiki, citas intereses. Nevar salīdzināt – mūsu laikā nebija mākslas skolas, nebija mūzikas skolas, nebija citu vilinājumu. Nāca spēcīgi jaunieši, bērni no laukiem, tā bija vieta, kur «nolaist tvaiku», kur piesaistīt sevi,» saka Pēteris.

Slava treneriem
Atmiņas reizēm ir ļoti saviļņojošas. «Manas pirmās audzēknes tagad ir vecmāmiņas. Ļoti bieži viņas satieku, kontakti ar daudzām saglabājušies. 15 gadu kopš 90. gadu sākuma organizējām sportistu salidojumu, bija arī nozīmītes. Tajos laikos, trako 90. gadu sākumā, ieradās ap simts cilvēku. Sarīkojums bija marta trešajā sestdienā. Nezinu, kāpēc, bet kontakts ar skolēniem un vecākiem veidojās labs. Atbrauca cienījami cilvēki, cēlās kājās un dziedāja: «Lai slava tiem, lai slava tiem, tiem mūsu treneriem!» Tad bija tādas izjūtas…,» atmiņās kavējas Pēteris.

Bijusi reize, kad tiešām apraudājies. Kad paša meita Dace gājusi treniņos, tad šī grupa saukta par «tēta meitenēm». Un šī grupa sagādāja lielu pārsteigumu uz 70 gadu jubileju. «Meita tikai teica: «Atnāc uz kafejnīcu, aprunāsimies!» Nezināju, kas tur gaida. Iegāju, un tur cienījamas kundzes tādu galdu uzklājušas… Tas bija par traku! Bija labi, bet tiešām vecā sirds neizturēja,» atzīstas treneris.

Humberta kauss
Uz ārzemēm gan maz sanācis braukt kopā ar jaunajiem sportistiem. Vienīgā reize bijis brauciens uz Somiju 90. gadu sākumā, kad bija starptautiskās sacensības. Bija arī pāru sacīkstes, un divas Vecumnieku vidusskolas meitenes kļuva par čempionēm augstlēkšanā divu rezultātu summā.

Jaukākais savulaik bija Humberta kauss, kurā Latvijas mērogā uzvarēja Vecumnieku vidusskolas puiši un meitenēm trūka viena vai divu punktu. Tas bija neoficiāls skolēnu pasaules čempionāts. Puiši Ivara Zilgalvja vadībā brauca uz sacensībām Tallinā. Reinis Krēgers bija skolēnu pasaules čempions augstlēkšanā, bet komandu konkurencē palika 15. vietā. Uz turieni brauca specializēto skolu komandas, Murjāņi un Vecumnieki bija vienīgās parastās vidusskolas.

«Brīvā brīdī izskaitīju, ka brīvvalsts laikā mačos esam savākuši aptuveni simts kausu. Padomju laika kausus aiznesu uz muzeju. Tie ir vidusskolu kausi, pamatskolu kausi, volejbolā, arī basketbolā, bet pamatā vieglatlētikā. Bijis visādi. Atceros mirkli no ziemas sacensībām manēžā, kur augstlēkšanā čalim ikdienišķs rezultāts, jāpārlec 1,8 metri, to tomēr neizdara, trūkst viena punkta, un paliekam otrajā vietā,» smaidot atceras Pēteris.

Būtu dārznieks
Brīvajā laikā P. Lungevičs darbojas dārzā. Viņš saka: «Ja nebūtu izmācījies par skolotāju, droši vien būtu dārznieks.» «Ko tik neesam kādreiz audzējuši – mārrutkus, burkānus un daudz ko citu,» atklāj sieva Anna. «Tas savulaik bija izdzīvošanas komplekts,» komentē vīrs.
Treneris aizraujas arī ar ziediem – savulaik bijušas piecas dobes, tagad palikušas divas. «Bija 60 šķirņu. Ja dzīvo Vecumniekos, vai var būt citādāk?» tā Pēteris. Lilijas tagad aug pie tēva mājām Madonas pusē, bet Vecumniekos dēla dārziņā divas dobes atvēlētas tulpēm. «Staigā ar blociņu pa dārzu un visu pieraksta. Viņam patīk, ja zina, kādi nosaukumi ir puķu šķirnēm. Vienmēr grib pielikt vārdiņu klāt,» stāsta Anna. «Tulpju dobē ir 25 šķirnes. Pavasarī, kad cilvēki apstājas un skatās, tik labi jūtos. Man ir savs prieciņš,» piekrīt Pēteris.

Galvenais ir plezīrs
Madonas pusē netālu no tēva mājām ir Lungeviča vasaras māja un dārzs. Dēls Andris dzīvo Vecumniekos un meita Dace – Lielbritānijā. «Aizbrauca mācīties uz Angliju un palika. Laikam grūta galva – jau 30 gadu mācās,» joko Pēteris. Viņš gan atzinīgi vērtē, ka mazmeitām Lielbritānijā māca arī latviešu valodu. Un tad nu vasarā bērni un radi dodas uz Madonas māju un tur pavada vasaras lielāko daļu. «Atbrauc meitenes no Anglijas, un viņām vajag badmintonu spēlēt. Un tad saproti, ka nav vairs vecumā tās koordinācijas – nevar vairs trāpīt,» nopūšas Anna.

Tur arī ir augļu dārzs. «Sastādītas ābeles un plūmītes. Ja augļi negaršo, rok ārā,» stāsta Anna. «Ir visādi. ‘Viktorija’ neražoja, piedraudēju, ka nākamgad ņemsim zāģi. Nākamajā gadā sākās otra galējība,» smaida Pēteris.

Madonas pusē īpašais notikums vēl aizvien ir rudens talkas. «Tur mums aug kartupeļi. It kā lielās talkas nevajadzētu, neatmaksājas, bet, līdzko sāk pukšķināt traktors, kaimiņi ar spaiņiem pa kalnu nāk gluži kā sendienās. Vīrabrālis saka – galvenais jau tas plezīrs – kopāsanākšana kā sendienās, kad bija dzīvi tēvs un māte, tad bija lielās talkas, kāva jēru un alu brūvēja,» stāsta Anna. «Saimniece taisa riktes, kartupeļi iznāk dārgāki nekā tirgū, bet vajag,» smaida Pēteris.

Piešķirtie pašvaldības apbalvojumi Vecumniekos

Apbalvojumu «Vecumnieku novada Gada cilvēks» saņem Pēteris Lungevičs, kā arī Diāna Ruģele un Imants Ruģelis.

Apbalvojums «Vecumnieku novada domes godaraksts» piešķirts: Marutai Kaminskai un Mārim Kaminskim, Kristīnei Jeronovičai, Dainai Caunei, Rolandam Plēsniekam, Ziedonim Jankužam, Ievai Pankratei, Brigitai Krauzei.

Apbalvojums «Vecumnieku novada domes atzinības raksts» piešķirts: Līvai Vecvanagai, Ingrīdai Tamanei, Inesei Kokorevičai-Praškeļevičai, Aijai Vanagai, Antrai Kalniņai-Štīmai, Arturam Zvirbulim, Dacei Klipai, Ilmāram Ancveiram, Sandim Neimanim, Jurim Venclovam, Ievai Mediņai, Ērikai Trofimovičai.

Avots: Bauskas novada pašvaldības iestādes «Vecumnieku novada domE» sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Gijas Spulas sniegtā informācija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

50 gadu strādā Vecumniekos

Kategorijas