Sezona līdera krekliņā

2021. gada 5. novembris 00:00

658

Iecavnieks Ģirts Cirvelis arī šogad velomaratonos guvis labus panākumus

Vairāki Bauskas novada pārstāvji ik pa brīdim pēdējā laikā ir nokļuvuši Latvijas mēroga ziņās par riteņbraukšanas rezultātiem. Visbiežāk tas ir iecavnieks Ģirts Cirvelis, kurš pēdējos divus gadus bijis pārliecinošs MTB maratonu līderis tautas klases sacensībās.

Šogad Ģ. Cirvelis, kurš gan pašlaik dzīvo Mārupē, uzvarējis gan «Vivus MTB» maratonā, gan «Latvijas Valsts mežu» MTB maratona «Lielbātas avots» tautas distancē. Par aizvadīto sezonu intervijā «Bauskas Dzīvei» stāsta pats sportists.

Kāda bija šī gada velosezona?
– Pēdējās divas bija sarežģītas sezonas. Sacensības notika salīdzinoši nepilnā sastāvā. «Covid-19» ieviesa lielas korekcijas. Varētu domāt, ja seriālos mazāk braucēju, tad mazāka konkurence, bet bija citādāk.

Iepriekšējās sezonās man nebija jāuzņemas līdera loma, savukārt tagad bija jāuzņemas iniciatīva, jāpārbauda citu spēki un pašam jādara izšķirošie gājieni, lai kaut ko sasniegtu. Visi skatās uz mani, gaida no manis kaut ko, nevis man jāseko citiem. Savas komandas krekliņu uzvilku tikai pirmajās sacensībās. «Latvijas Valsts mežu» MTB maratonā uzvarēju pirmo posmu, tiku pie līdera krekliņa, un tā līdz pēdējām sacensībām. Arī «Vivus» MTB maratonā uzvarēju pirmos divus posmus, tad bija ceturtā vieta, un sapratu – kaut kas jādara, lai uzvaru nosargātu. Līdz sezonas beigām bija piecas pirmās vietas, praktiski maksimālais punktu skaits un pārliecinoša uzvara.

«Latvijas Valsts mežu» MTB maratonā nebija tik vienkārši. Bija daudz punktu ar handikapu pirmajās sacensībās, tāpēc līdera krekls nāca līdzi uz nākamajām. Pēdējās sacensībās guvu traumu un varēju arī kaut ko zaudēt, bet pēdējās sacīkstes «Covid-19» dēļ atcēla, un citiem nebija iespēju mani apsteigt.

Kā tu gatavojies šai sezonai? Kādi bija treniņi nesezonas laikā?
– Treniņi ir dažādi. Sākoties nesezonai, ir gan skriešana, gan vingrošana. Brīvdienās un reizēm pa nedēļas vidu brauc ar riteni. Ziemā dara visu ko citu, lai sezonas laikā «apetīte» uz riteņbraukšanu nepazustu. Der jebkāda slodze – skriet vai slēpot vai ko citu darīt. Ziemā intensitāte ir citādāka – mierīgi, gari treniņi. Tagad vienkārši ir interesanti braukt ar velosipēdu. Ar mūsdienu tehnoloģijām var saplānot maršrutu dažādi, nav «jāslīpē» tikai Baldones ceļš – visi ceļi atvērti. Ieliec datorā karti un izbraukā uz visām pusēm. Tad bieži tieši piecu stundu treniņi ir forši. Ir braukts uz Rundāli pa maziem ceļiem, uz Skaistkalni. Kopā ar brāli aizmināmies līdz Ādžūniem. Ziemā gribējās braukt līdz Lietuvai, bet nesanāca. Domāju, ka šajā ziemā, ja būs kāds garāks treniņš, ir plāns doties līdz Lietuvai – līdz Biržiem – un caur Grenctāli atpakaļ. Ir līdzīgi braukts līdz Skaistkalnei, tad pa krastu līdz Jaunsaulei un atpakaļ.

Ģimene arī aktīvi brauc ar velosipēdiem?
– Sacensībās startēju es un mans brālis Raitis Cirvelis. Visas sacensības braucam vienas un tās pašas. Kādreiz viņš spēlēja futbolu Bauskā, bet tad izvēlējās riteņbraukšanu.

Tētis Gints Cirvelis brauc «Latvijas Valsts mežu» MTB maratonu seriālu. Draudzene Sanda Vasiļjeva arī brauc šajās sacensībās, piedalījās arī velobraucienā Iecavā.

Riekstukalns bija tas ideālais posms, kad pašam pirmā vieta, komandai pirmā vieta posmā un otrā kopvērtējumā. Kas pēc tam notika?
– Sekoja posms Cēsis–Valmiera, kur bija kritiens. Esmu no tā tipa braucējiem, kas ir spēcīgi un izturīgi, kam bieži vien jāuzņemas iniciatīva un «jāpamoka» pārējie. Mērķis bija skaidrs – uzņēmos iniciatīvu un jau no paša starta braucu tik ātri, cik var. Lai tie, kas nav atraduši labu pozīciju, atkrīt un vairs nevar piebraukt klāt, tad mazāk ir to, ar ko jācīnās. Sanāca, ka pēc pirmā kilometra aizmugurē bija tikai viens braucējs. Skatos – tālāk vēl divi, kur viens ir labi pazīstams konkurents. Ar sāncenšiem iznāk arī sadarboties, jo viens nav karotājs. Var vērtēt, ar kuru grib sadarboties, ar kuru ne. Sagaidīju abus, sākām nopietnas maiņas. Pulss līdz galam, skābeklis mazāk smadzenēm, jo viss ir spēkā. Piebrauca vēl divi klāt, sanāca nedaudz atslābt. Uz meža ceļa nepamanīju sakni, izsita stūri no vienas rokas, sabloķējās priekšējais rats. Kritiens pāri ragiem, pats ar inerci turpināju lidot un piezemējos ar pakausi un muguru pret zemi. Nezinu, kas bija apakšā, bet piecas lauztas ribas...

Kamēr vaidošs grāvmalā gulēju, viens pazīstamais piestāja, apjautājās, kas un kā, un izsauca palīdzību. Tomēr tā ir kalnu riteņbraukšanas trase, nevis šoseja, kur var piebraukt. Tā bija maza taciņa, nevis vieta ātrās palīdzības busam. Par laimi, tas nebija sekunžu vai minūšu jautājums. Pēc 25 minūtēm atnāca mediķi, ielaida zāles un kļuva labāk. Organizatoru brigāde Cēsīs nodeva mani ātrajai palīdzībai, kas aizveda uz Valmieru. Tur atrada četras ribas lauztas un piedāvāja palikt slimnīcā, bet teica, ka to pašu var izdarīt Rīgā. Rīgā, Stradiņos, pateica, ka problēmas nav lielas un «Covid» apstākļos vietu nav, aizsūtīja mājās.

Tagad pagājušas jau trīs nedēļas, ir krietni labāk. Priekšā vēl ir daudz rehabilitācijas, lai veselību dabūtu iepriekšējā līmenī. Līdz šim pa desmit gadiem bija tikai nobrāzumi, neliels smadzeņu satricinājums. Šādā momentā novērtē veselību – kamēr viss ir labi, liekas pašsaprotami.

Izmēģināji spēkus arī šosejas riteņbraukšanā?
– Jā, sezona sākās ar Latvijas čempionātu šosejas riteņbraukšanā. Esmu startējis vairākas reizes individuālajās sacensībās. Pirmajā reizē starp amatieriem biju trešais savā vecuma grupā, tad piektais un šoreiz trešais savā vecuma grupā. Šo individuālo braucienu speciāli organizē Biķernieku autotrasē, jo tu brauc ar guļstūri un skats ir zemē, – galvenais ir būt aerodinamiskam un braukt pēc iespējas ātrāk. Tāpēc arī rīko trasē, jo pastāv bīstamība, ka kāds var izbraukt uz ceļa. Citur pasaulē notiek uz ceļiem, tomēr tur slēdz visu satiksmi, un tas ir finansējuma jautājums.

Vai «Covid» ietekme bija manāma?
– Gadi ir gājuši, un daudz kas ir mainījies. Ne jau «Covid-19» ietekmēja sezonu, bet tas, ka cilvēki citādāk paskatās uz visu, kas apkārt. Vairāk novērtē brīvo laiku, mainās arī ģimenes stāvoklis. Daudziem parādās otrā pusīte, tad, ja riteņbraukšana neinteresē, varētu nebūt īsti laimīga. Ir arī citi sporta veidi, kur piedalīties. Ja paskatās pirms desmit gadiem, Cēsīs bija 1787 tautas un 220 sporta klases dalībnieki, tad tagad tajā pašā Cēsu posmā finišēja 434 tautas un 104 sporta klases dalībnieki.

Latvijas Riteņbraukšanas federācijas MTB kausa reitingā esi piektajā vietā. Kā vērtē šo pozīciju?
– Sacensībām ir piešķirtas kategorijas ar punktiem. Katras sacīkstes dod punktus, un neatkarīgi no tā, vai brauc sporta, tautas – pilnu vai pusmaratonu, krāj punktus sezonas laikā, un tas tevi ierindo starp visiem sportistiem. Man priekšā ir četri elites braucēji. Savā vecuma grupā biju pirmajā vietā.

Komanda «Roadex», kurā tu startē, – tā ir vienkārši sporta vienība vai arī uzņēmums, kur strādā?
– Braucu savulaik autodīlera «AD REM auto» komandā. Tur visi bija sportisti no malas un nebija saistīti ar darbavietu. Pats strādāju «Roadex», un uzņēmuma šefs gribēja, lai darbinieki iesaistās aktīvā dzīvesveidā. Palūdza, lai uztaisu uzņēmuma komandu. Tā radās vienība, kur lielākā daļa ir uzņēmuma darbinieki, pārējie ir radinieki, kas brauc vienā vienībā. Kā grāmatvedei māsas dēls vai mans brālis. Uztaisījām visiem darbiniekiem formas, nevis tikai kreklus un šortus, bet arī lai var braukt vēsākos laika apstākļos, lai var iziet ārā jebkurā dienā.

Uzņēmumā esmu būvdarbu vadītājs. Atbildu par Rīgas pilsētas ielu ikdienas uzturēšanu – apmēram sesto daļu no Rīgas. Ja pats iebraucu bedrītē, nevienu par to nelādēju.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sezona līdera krekliņā

Kategorijas