«Ar cieņu un mīlestību pret katru, ko dzīvē satiec»

2021. gada 5. novembris 00:00

Zina Ozoliņa Īslīces pagastā atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Jubilāre dzīvo Bauskas novadā kopš sešu gadu vecuma, kad ģimene pārcēlusies uz Ceraukstes pagastu. Bērnības atmiņas saistās ar vietu, kas kolhoza laikos saukta par Pumpēnu sādžu.

Māsas – vienotas un nešķiramas
Ģimenē bija četri bērni, Zinai ir brālis Alberts un māsas Dzintra un Viktorija. Trīs māsas nākušas pasaulē ar pāris gadu atstarpi, bijušas vienaudzes un uzticamas rotaļu biedres. Tēvs ģimeni atstājis, kad meitenes gājušas mazajās klasēs, meitu audzināšana palikusi tikai mammas ziņā.

«Mamma bija ļoti stipra un stingra. Mums visām bija savi pienākumi – siena vākšanā, malkas gādāšanā, dārzā un biešu laukā. Visur kā rūķīši bijām līdzās,» stāsta jubilāre. Vasarā bija jānopelna, lai būtu, ko vilkt mugurā, kad rudenī jāiet uz skolu. Mamma pati meitām šuvusi kleitas. «Kad mums bija uzšūtas visām vienādas kleitiņas, skolotāji paslavēja, un mēs par to bijām lepnas,» atklāj Zina. Arī mācībās māsām veicies labi. Runājot par bērnu dienām, Zina nereti par sevi izsakās daudzskaitlī, jo māsas bijušas ļoti vienotas un nešķiramas gan bērnībā, gan mūža garumā saglabājušas ļoti tuvas attiecības.

Tā kā vīru spēka ģimenei trūka, māsas rūdījušās vīriešu darbos, Zina stāsta: «Biju vēl maza meitene, kad pati pratu zirgu jūgt ratos vai orē, vedām sienu. Uz to mani nevajadzēja mudināt.» Kopš bērnības interesējusi tehnika, nelaidusi garām iespēju iemācīties vadīt arī traktoru. Kad bija vien piecpadsmit gadu vecumā, spējusi patstāvīgi ar spēkratu apstrādāt dārzu.

Pašas pelnīts mētelītis
Bērnībā bija sapņojusi par profesiju, saistītu ar zirgiem. Bet pēc Griķu skolas beigšanas mamma izlēmusi, ka meitai jāmācās Aizupes meža tehnikumā. Tagad Zina ir pateicīga mammai, jo darbs mežā izvērtās par mūža profesiju. Arī tehnikuma laikā Zinai veicies mācībās. Bet vācu valodas stundās bijis pat garlaicīgi, jo Griķu skolā, gatavojoties svešvalodas olimpiādēm, valodu bija labi apguvusi. Mācību laikā uz mājām varējis atbraukt visai reti. Ar mammas pieciem rubļiem un tehnikuma stipendiju mēnesi vajadzēja iztikt. Tehnikumā Zina dejojusi skolas deju kolektīvā un aizrautīgi iesaistījusies organizētās talkās.

Vasarā strādājusi studentu vienību darbos, par to stāsta: «Kolhozā balsinājām lopu fermas. Nopelnīju 400 rubļus, domāju, ko iesākt ar tādu lielu naudu. Nopirku sev skaistu un dārgu mētelīti, tajā ģērbusies, devos uz savu pirmo darbavietu pēc tehnikuma beigšanas.»

1972. gadā pēc tolaik pastāvošās sadales kārtības tehnikuma absolvente norīkota strādāt uz Jaunjelgavas MRS (mežrūpniecības saimniecība), strādājusi Lāču mežniecībā par iecirkņa priekšnieka vietnieci. Tā sācies darba mūžs, kas vienmēr bijis saistīts ar mežu. Zina atceras pirmo braucienu uz darbavietu: «Kad bijām braukuši jau kādus 30 kilometrus tikai pa mežu vien, sāku kļūt bāla – kur mani aizvedīs?» Bet par pirmajiem gadiem darbā un dzīvi mežā tagad saistās tīkamas un romantiskas atmiņas. Darba samaksa jaunajai speciālistei tolaik bija 70 rubļu, bet no pirmajām algām sakrājusi pirmajam motociklam, nopirkusi salātu zaļas krāsas «Voshod». «Tad varēju braukāt pa meža ceļiem un baudīt dabas skaistumu. Reizēm ņēmu līdzi telti, arī sauļojos meža pļaviņās,» atceras Zina.

Piesātināts un jauks posms dzīvē
1978. gadā pārcēlusies uz darbu un dzīvi Bauskas rajonā, strādājusi dispečeru dienestā Bauskas MRS. Darba slodze bijusi liela, bet šo laiku atzīst par ļoti piesātinātu un jauku posmu savā dzīvē. Labās atmiņās ir draudzīgais darba kolektīvs, ar ko kopā ceļojumos izbraukāta lielā Padomju Savienība. «Nezinu, kā ir strādāt sieviešu kolektīvā, bet vīriešu – jutos ļoti labi,» ar smaidu atklāj Zina.

Kad ģimenei piešķirts dzīvoklis jaunuzceltā mājā Bērzkalnos, kaimiņi lielākoties arī bijuši kolēģi. «Cits citu pazinām, dzīvojām ļoti draudzīgi, gājām cits pie cita ciemos un kopīgi svinējām Līgosvētkus upes krastā,» stāsta jubilāre. Bērzkalnu ciemā aizritējuši 23 dzīves gadi, tur Zinas stādītie bērzi rotā vidi joprojām – mājas galā pirms vairāk nekā 25 gadiem dēstītie koki tagad jau krietni paaugušies. «Toreiz sacīju: «Kas tie par Bērzkalniem, ja kalnā nav bērzu?» Atvedu no Skultēnu meža bērziņus un iestādīju,» atklāj Zina.

Mežsardze – sirdsdarbs
90. gados, kad notika lielās reorganizācijas arī mežu apsaimniekošanas nozarē, Zina Ozoliņa turpināja darbu Bauskas mežniecībā, strādājot par mežsardzi Valsts meža dienestā. Ierēdņa amats un straujās pārmaiņas tehnoloģijās sagādāja jaunus izaicinājumus. Vēlāk, lai varētu turpināt strādāt, 50 gadu vecumā sākusi studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātē. 2006. gadā bija iegūta pirmā līmeņa augstākā izglītība un mežsaimniecības tehnologa kvalifikācija.

Pārmaiņas dienestā sekojušas nemitīgi, ik pēc laika darbinieku skaitu samazināja un mežsarga kontrolējamās platības pieauga. Līdz ar to Zinai nācies iepazīt mežu daudzviet Bauskas novadā – Gailīšu, Īslīces, Codes, Vecsaules, Iecavas pagastā, arī Vecumnieku mežniecības iecirkņos. Saistībā ar darba pienākumiem piedalījusies arī dzinēju medībās. Mežsardzes ziņā bija nostādīt dzinējus noteiktā līnijā, pēc tam kopā doties dzīšanas mastā.

Darbs mežā paticis, tas bija sirdsdarbs. Kad devusies pensijā, šķitis – kā tas būs dzīvot bez meža?
Kad 90. gadu vidū notika ozolu stādīšanas akcija gar Latvijas-Lietuvas robežu, Zina bija mežsardze Gailīšu pagastā un piedalījās jauno kociņu stādīšanā. Šoruden aizbraukusi palūkoties, kā tagad izskatās ozoliņi. Visu robežjoslu gan neizstaigājusi, bet no autoceļa saskatāmā attālumā bijuši redzami vairs tikai daži ozoli. «Daudzi ir iznīkuši vai arī kādam traucējuši. Žēl, ka tā bija tikai akcija, un nav rūpēts, lai zudušo vietā iestādītu citus,» pauž jubilāre.

Dzīves prieks un atbalsts
Zina izaudzinājusi divus dēlus Aināru un Edgaru. Viņai ir piecas mazmeitas – Roberta, Keitija, Aleksa, Dagmāra un Amēlija. «Kad dzima dēli, ļoti gaidīju meitiņu. Tagad jūtos laimīga par pulciņu mazmeitu. Bērni ir mans dzīves prieks un atbalsts, esmu viņiem pateicīga,» atklāj vecmāmiņa. Edgars kopā ar ģimeni dzīvo Vācijā, arī Ainārs strādā ārzemēs, bet vedekla Agnese ar meitām ir tepat līdzās un Zinai liels atbalsts.

Jubilāre augsti vērtē draudzību un labas attiecības ar cilvēkiem. Bet labākās draudzenes viņai joprojām ir abas māsas – visu mūžu dalījušās ar domām un padomiem. Ir priecīga, ka visas dzīvo tuvumā un bieži var cita citu sasniegt. Tagad gan tikšanās vairāk notiek telefoniski. «Esmu pateicīga Dzintrai un Vikai, un dzīvei par to, ka viņas man ir,» pauž jubilāre.

Kopš sākusi strādāt par mežsargu, Zina ilgojusies tikt pie savas mājas – lauku viensētas. Kāds nejaušs gadījums, ejot darba gaitās, pēkšņi sapni pārvērtis īstenībā – pārcēlušies uz māju laukos. «Daudz bija darba, lai mājvietu sakārtotu. Talkā nāca bērni, un kopīgiem spēkiem izveidojām skaistu, sakoptu vidi. Tā jau 20 gadus dzīvojam savā paradīzē. Te mūs apciemo stirnas un zaķi, klaigā dzērves, šogad vecajā stārķu ligzdā iemitinājās stārķu ģimene,» stāsta Zina. Viņa ir priecīga, ka vecumdienās var būt divatā ar vīru Aivaru, jo redz, kā ir palikt vienam. Abi kopj sētu, rūpējas un mīl savus dzīvniekus – suņus Bellu un Rondu, kaķus Piču un Kriksi, saimniecībā ir arī neliels vistu pulciņš.

«Uzskatu, ka ikkatrs darbs jādara ar mīlestību. Jāizturas ar cieņu un mīlestību pret katru, ko dzīvē satiec – pret cilvēkiem, pret dzīvniekiem un dabu, tad arī pats to ar uzviju saņemsi pretī. Man paveicies, ka dzīve ritējusi miera laikā, tā bijusi ļoti interesanta, daudz pieredzēts. Esmu apmierināta ar savu mūžu un šodien jūtos tā, ka nav, par ko žēloties, domāju – tā ir laime,» pauž jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Ar cieņu un mīlestību pret katru, ko dzīvē satiec»

Kategorijas