Garas pastaigas un jaunas atklāsmes

2021. gada 5. novembris 00:00

498

Dosimies dabā! Parki tuvējā maršrutā Garozas ciems Mežotnē–Staļģene–Bērstele
Prognozēto saulaino sestdienu divi seniori no Īslīces pagasta nolēmuši izmantot pastaigām dabā, apbraukājot dažus tuvējos parkus Zemgalē. Maršrutā pastaigu vietas plānotas tā, lai turp sanāktu braukt gar vienu Lielupes krastu, bet atpakaļ – gar otru: Garozas ciems Mežotnē–Staļģene–Bēr-stele. Solītais saulainais laiks nepievīla, un diena izvērtās, kā galvenokārt iecerēts, – veltīta garām pastaigām un jaunām atklāsmēm.

Ceļā – neplānots atklājums
Pa ceļam uz Garozu pamanījuši, dižu koku ieskautu, sena liela nama apveidu, ko tagad kailie krūmāji ceļa malā atklājuši skatam. Interesējis palūkoties uz ēku tuvāk. Neko rak-stītu nemanījuši, ne arī kādas norādes, kas liegtu ieiet teritorijā. Pēc analoģijas sākuši prātot, kas vēsturiski bijusi lielās ēkas misija – muižas kungu nams, vēlāk – skola? Tā runājot, nonākuši pie atmiņām – te kaut kur kādreiz bija tāda Bērzu skola. Nams cietis no laika un cilvēkiem un pašlaik izskatās neapdzīvots. Taču redzams, ka saimnieks tam ir, sakopta arī tuvākā apkārtne. Parkā pārsteidza milzīgie koki, un, lai varētu saskatīt to galotnes, bija jāraugās tieši debesīs. Pamanīta arī dižkoku atpazīšanas zīme «Ozollapa».
Vēlāk interneta resursos noskaidrojies, ka pieņēmums par ēkas vēsturi un vietu «Bērzmuiža» bijis visai pareizs. Interesanti, ka vietas nosaukums nav bijis saistīts ar bērziem, bet, iespējams, vācu muižnieka dzimtas vārdu.

Reljefs vairo romantisku noskaņu
Garozas ciemā parks nav jāmeklē – šķērsojot Garozas upītes tiltu, pamanāma norāde uz autostāvvietu parka malā, tur arī paveras skats uz lapu dzeltenbrūnā paklāja un lielo koku garo ēnu joslām izrotāto parka reljefu. Nevar nepamanīt, ka parks pēdējos gados piedzīvojis labiekārtošanu un tiek pastāvīgi kopts. Lai gan teritorija ir vien daži hektāri, izstaigājot celiņu tīklu, baudot parka ainavu no dažādiem skatpunktiem, pastaiga var izvērsties diezgan gara. Celiņi attīrīti no lapu seguma, gar tiem izvietoti glīti soliņi un atkritumu tvertnes.

Parku caurvij mazā Garozas upīte, ko todien skaidrās zilās debesis un spilgtā rudens saule skatam atklāja kā spožu zilu lenti ar atspulgiem un gaismēnu rotājumiem. Upītes šķērsošanai uzbūvēts arkveida tiltiņš, tam blakus ir statīvs velosipēdu novietošanai. Velonovietne piesaistīja uzmanību ar interesantu un ainavu netraucējošu dizaina risinājumu – kā gulošs akmens pusbaļķis ar padziļinājuma joslām riteņa fiksēšanai. Braucamrīka pieslēgšanai gan, šķiet, tas nav paredzēts. Attālākajā parka pusē izveidota neliela estrāde ar soliem skatītājiem – bet, kamēr rīkotus priekšnesumus tur var tikai iztēloties, pastaigas laikā var izmēģināt skatuvi katrs pats. Netālu no estrādes atjaunots grantēts celiņš uzved nelielā kurgānā, no kura virsotnes ainavu var vērot no augstāka punkta. Jauki iekoptais parks tagad ir arī vienīgā saglabājusies liecība par muižas centru, par ko var izlasīt informācijas stendā pie ieejas parkā. Tur arī stāsts par muižas kungu mājas skumjo likteni, tās bojāeja notikusi vēl tagadējo mūsu sabiedrības paaudžu acu priekšā.

Apstaigājuši arī ciema ielas un namus. Kopumā bijušās arodskolas ēku komplekss dveš pamestības elpu, lai gan vienas ēkas daļā pamanāmas liecības par notiekošu būvniecību topošā sociālās aprūpes centra izveidei.

Gleznaini dīķi un latvju spēka zīmes
No Garozas, turpinot ceļu uz Emburgu un aiz tās šķērsojot tiltu pār Lielupi, sasniegta Staļģene, kas ir Jaunsvirlaukas pagasta centrs Jelgavas novadā. Braucot pār tiltu, pirmā acīs kritusi glītā un ērtā promenāde, kas ved no pils parka uz atpūtas vietu Lielupes krastā. Staļģenes muižas parka ainavu rotā saglabājusies vēsturiskā kungu māja, kur tagad darbojas Staļģenes vidusskola. Vērojot pili parka ainavā, nākas atzīt, ka skolas apjomīgās jaunās piebūves lielā mērā dominē pār 18. gs. nogalē būvēto namu. Punkts, no kura bildē varētu iegūt skatu ar pili parka ainavā bez mūsdienu būvēm, bija labi jāpameklē. Parkā pils priekšā saglabāti divi savstarpēji savienoti dīķi, kas kā lielas acis atspoguļo zilās debesis un pils attēlu ūdenī. Līdzās skolai parkā pašlaik norit aktivitāšu laukuma bērniem labiekārtošanas darbi. Varēja redzēt, ka laukumu aprīko ar dažādām interesantām koka konstrukcijām. To būtu vērts apskatīt, kad darbi būs pabeigti. Nodomājuši – jācer, ka nākotnē šeit netrūks bērnu, kam tas viss tiek gādāts.

No lieliem laukakmeņiem parkā izveidots latviešu gadskārtu aplis, kas atgādina par astoņiem gadalaikiem. Katrā no akmeņiem iekalta viena no latvju spēka zīmēm.

Trenažieru laukums – tukšs
Lai gan tūrisma bukletā minēts, ka parka platība ir divi hektāri, izrādījās – daudz plašāka. No pils attālākajā daļā tas ir vairāk kā meža parks bez brikšņiem vai pameža aizauguma. Parkam piekļaujas ganību aploks, un vietām diezgan tuvu redzami ganāmies zirgi. Ceļotāji bija pārsteigti parka dziļumā ieraudzīt kādu piemiņas akmeni, uz kura gravēti vārdi vācu un latviešu valodā godina pēdējo muižas īpašnieku Gotlību Hermani no Roepenaku dzimtas. Vēlāk izdevies uzzināt, ka barons kādā no muižas ēkām bija izveidojis skolu un parkā atrodas viņa kapavieta.

Līdz mūsdienām saglabājusies muižas kalpu māja, uzraksts uz tās vēsta – tagad tur ir pagasta izglītības, kultūras un sporta centrs. Blakus – viegli pamanāms, spilgtu krāsu ierīču piepildīts, āra trenažieru laukums, kas pieejams ikvienam. To uzlūkojot, gan radās pārdomas – kam tas viss, ja siltas un saulainas sestdienas dienvidū laukumā nav neviena trenēties gribētāja… Šķitis dīvaini, ka visai cieši apdzīvotajā ciemā ārpus mājām nebija sastopami ejam cilvēki. Kad vēlējušies uzzināt, kā atrast veikalu, nebijis, kam pajautāt. Vien kādā rotaļu laukumā satiktie divi puikas labprāt parādījuši virzienu, kur meklējama tirgotava.

Atzinuši, ka Staļģene ir tīkama pastaigām un ainavu baudīšanai, taču, lai to atzītu par draudzīgu tūristiem, pietrūkst kādas svarīgas lietas – publiski pieejamas tualetes. Ienācis prātā tūrisma ceļvedis, kas aicina uz piļu un muižu parkiem, tostarp arī – Staļģenes. Kā mūsdienās vispār var tūristu aicināt uz vietu, kur nav nekādu iespēju piekļūt tualetei?

Bērstelei – uzslavas «punkti»
Ceļā no Staļģenes acis priecēja plašie Zemgales tīrumi, kuros lekni sadīgušie ziemāji ar savu spilgto zaļumu atdzīvina pat kailo koku pelēkumu fonā. Ainava atgādināja agru pavasari, kad sniega vairs nav, bet lapas vēl neplaukst. Izrādās, arī oktobra nogalē var gūt pavasarīgu izjūtu mirkļus, ja dodas dabā.

Bērsteles ciemā, kas ir Viesturu pagasta centrs, pastaigām iekopta vieta ir bijušās muižas parks – tur izveidota vieta piknikam ar soliem, gan arī nojume izmantošanai pasākumos. Ja jau ir piknika vieta, tad tur arī ieturējuši līdzi paņemto maltīti. Izstaigājuši arī ciema centru, kur izbūvētas bruģētas ietves un izvietoti glīti soliņi. Diemžēl arī tur trenažieru laukums bija tukšs. Izmēģināts slēpošanas trenažieris, bet tas izdvesa tādu čīkstoņu, kas bija dzirdama visā ciemā. Šķiet – sen neviens ar to nav «slēpojis».
Kafiju malkojot, apsprieduši un salīdzinājuši dienā apmeklētās vietas. Secinājumos Bērsteles ciems saņēmis vairākus uzslavu «punktus». Parkā bija redzama tualete, bet paši ciema ļaudis kustīgāki – varējis pamanīt cilvēkus gan pastaigājamies ar bērniem, gan šķērsojot parku lietišķā solī.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Garas pastaigas un jaunas atklāsmes

Kategorijas