Pastaigas zūdošo kultūrvēstures vērtību ēnā

2021. gada 29. oktobris 00:00

799

Pastaigas zūdošo kultūrvēstures vērtību ēnā

Dosimies dabā! Piedzīvotais tepat Zemgalē – Zaļenieku un Mežmuižas pils parkos

Iedvesmojoties no tūrisma ceļveža «Aizraujošs ceļojums piļu un muižu parkos», divas baušķenieces aizvadītās nedēļas nogalē devās izbraukumā uz Zaļenieku muižu (Zaļā muiža) un Mežmuižu Augstkalnes pagastā Jelgavas novadā. Valstī noteiktie pašreizējie ierobežojumi liedz apmeklēt jebkādas kultūrvietu iekštelpas, tāpēc nolūkā vairāk laika veltīt pastaigām par galamērķiem izvēlējušās parkus, kam ceļvedī norādītas lielākas platības.

Kontrasti Zaļenieku muižā
Tā kā laika prognozēs dienai minēts viss – saule, lietus, krusa un mākoņi, ceļā līdzi ņemti gan lietussargi, gan lietusmēteļi. Pa ceļam neiztrūcis lietus, bet, kad sasniegti Zaļenieki, lietavas bija rimušās un bijušo muižas medību pili rotāja spilgtas gaismēnas. Pilī tagad darbojas Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola. Pils ēka, raugoties pa gabalu, joprojām izskatās arhitektoniski un estētiski majestātiska. Taču, pieejot tuvāk, nevar nemanīt, ka tās fasādes sauc pēc atsvaidzinājuma.

Līdzās pilij vēsturiskā zirgu staļļa ēka nesen piedzīvojusi lielas pārmaiņas – atjaunota un vienlaikus labi iekļaujas dīķa un tam pāri redzamā parka ainavā. Tur tagad iekārtots mācību korpuss skolas audzēkņu darbnīcām, un iespaidīgs uzraksts uz plāksnes vēsta «Restauratoru nams». Atjaunotās ēkas priecēja acis, bet vienlaikus paasināja kontrastu starp pils pagalma sētas puses fasādi un laukumu ar neiederīgo nojumi. Arī pie pils galvenās fasādes izvietotie soliņi uzkrītoši disonēja ar jēdzieniem «amatniecība» un «restaurācija».

Parka pastaigu baudījumu meklējot
Zaļās muižas parks bija ieinteresējis tieši ar lielo platību – 24 hektāri, tāpēc nekavējušās doties pa pirmo pamanīto biezā lapu kārtā iemīto taku no pagalma aiz pils. Jau pēc neliela attāluma atklājies, ka parks tur pārvēršas par briksnāju, aizaugušu ar pamežu, pamestām žagaru kaudzēm un vēl mazliet tālāk – arī piesvaidītu atkritumiem. Bija jādodas atpakaļ – meklēt pārējos hektārus.

Ejot pa celiņu gar dīķa malu, kādu laiku paveras jaukāka ainava pār ūdenskrātuvi un tās otru krastu. Tur arī kāds vientuļš soliņš netālu no ūdens. Par parku iepriekš lasīts, ka vēsturiski tajā bijuši izpriecu dārzi, kas gan nav saglabājušies. Taču pastaigā nonākušas līdz tādam kā laukumam koku skāvumā, kas, iespējams, nesenākā vēsturē kalpojis zaļumballēm… Tur – kāds sols, kāda aizmirsta nevīžīga žagaru kaudze, kaut kur karājas apgaismes ķermeņa palieka, pie kāda koka – reiz kalpojusi «elektrības kaste». Visbeidzot atklājas, kas tā par vietu, – zarā iekārts uzraksts vēsta «Jāņkalniņš»...

Parka daļa otrpus dīķim izskatījās daudzsološāk un deva cerības ieraudzīt angļu ainavu parku. Tur atrodas Otrā pasaules kara upuru apbedījumu vieta, bet tai iepretim pāri celiņam – placis, kas atgādina izbijušu sporta laukumu. Pie platas takas pamanījušas pieticīgu norādi «Atpūtas vieta», devušās turp. Atkal nonākušas ar pamežu pieaugušā lielu koku mežā, kur parku varēja vien iztēloties. Kad prāvu gabalu norādes virzienā bija gājušas, sāka smidzināt lietus. Ak vai – arī lietussargi aizmirsti automašīnā! Tā kā nebija nojaušams, cik tāls ceļš vēl ejams līdz mērķim, ceļotājas griezās atpakaļ. Izslavētā garākā egle Jelgavas novadā tā arī palika nepamanīta.

Kalpu māju ciemats
Īsts atklājums bijis muižas kalpu māju ciemats, kas atrodas otrpus ceļa no pils. Tāds senās arhitektūras ansamblis šķita iepriekš neredzēts. Ciemats ar vienotu plānojumu izveidots nostāk no pils. Ķieģeļu un akmens mūra ēkas celtas 19. gadsimta vidū, par ko liecina gadskaitlis «1860», iekalts laukakmens plāksnēs uz atsevišķu ēku fasādēm. Tam simetriski izvietota otra plāksne ar dekoratīviem iniciāļiem «AS». Informācijas stendā pie pils izlasot muižas bijušo īpašnieku vārdus, secinājušas, ka iniciāļi atgādina par muižas īpašnieka Alekša fon Šepinga veikumu. Pārsteidzoši, ka lielākā daļa dzīvojamo ēku ir apdzīvotas arī pašlaik. Taču saimniecības ēkām, kas noslēdz ciemata teritoriju, nav paveicies – citas izskats liecina par pakāpenisku bojāeju, citas – ka tas jau ir noticis.

Vieta, kur gribas uzkavēties
Ceļā starp Zaļeniekiem un Tērveti pa auto logu varēja vērot gleznainas reljefa ainavas ar Tērvetes upīti ielejā un govju ganāmpulku nogāzēs – tik skaisti! Pēc neliela pārbrauciena ceļotājas sasniegušas otru plānoto galamērķi Lietuvas pierobežā – Mežmuižas pili. Muižas kungu mājā, kas uzbūvēta 20. gadsimta sākumā, pašlaik darbojas Augstkalnes pamatskola. Pils romantiskā arhitektūra tai piešķir pasakainu tēlu, un ar līdzās esošo Svētes dzirnavezeru, seno dievnamu un muižas parku veido gleznainu ainavu un vietu, kur gribas uzkavēties lēnām pastaigām. Nama glītās fasādes liecina, ka tās piedzīvojušas restaurāciju mūsdienās. No pils lejup uz ezera krastu ved terase, kas ļauj veldzēt skatu rāmajā ūdens virsmā. Ezera krastā izveidotas tīkamas pieturas vietas, kur piesēst. Lielo koku parka celiņus ieskauj daudz koptu dzīvžogu. Pār nelielu graviņu ved arkveida akmens tiltiņš.

Kā košs akcents ainavā netālu no pils uzmanību piesaista Augstkalnes-Mežmuižas baznīcas nams. Redzams, ka tā fasādes atjaunotas pavisam nesen. Dievnams izceļas ar visai neparastu un romantisku krāsojumu, kas tam piešķir tādu kā rotaļīgu noskaņu. Apstaigājušas baznīcu norobežojošo mūri un slēgtās vārtu ieejas, bet nekur nevarējis ieraudzīt kādu rakstītu informāciju par baznīcu. Taču tas jo vairāk rosinājis lūkot pēc izziņas interneta dzīlēs, atgriežoties mājās. Tur atklājās tiešām daudz un detalizētas izziņas gan par baznīcu, gan muižas kompleksu vēsturē un mūsdienās. Jāatzīst un vienlaikus jāiesaka citiem ceļotājiem – vērts vairāk palasīt, nekā tūrisma ceļvedī minēts, par plānotajiem apskates objektiem pirms ceļojuma. Tad ar daudz zinīgākām acīm varēs tos ieraudzīt un iepazīt klātienē.

Senās apbūves likteņi
Blakus skolas stadionam redzama pagājušā gadsimta beigās tapusi ēka skolas sporta zālei un internāta telpām. Izrādās, tā uzcelta uz muižas zirgu staļļa pamatiem. Ar kontrastējošu cita laikmeta arhitektūru tā it kā pārrauj kopējo muižas kompleksa apbūvi. Bet, ja meklē, atrod – paejot tālāk, atklājas vairākas muižas saimniecības ēkas, kalpu mājas un dārznieka māja, bet pie upes – bijušās dzirnavas. Diemžēl vairums no tām izskatās kā ceļā uz bojāeju. Daļa no tām izkropļotas ar padomju laika grūti definējamo piebūvju un pārbūvju stilu, tagad slīgst pamestībā. Caur izlauzto logu ailām varēja redzēt, ka telpas gluži tukšas nestāv – tās piekrautas ar lielgabarīta drazām. Visdīvainākais šķita tas, ka tur bija redzamas izbijušas skolas aprīkojuma mēbeles. To pašu varējis vērot arī pamestajās Zaļenieku muižas saimniecības ēkās. Radās pārdomas, ar kādu nolūku nokalpojušās mēbeles tur tiek glabātas, – vai tās iecerēts kādreiz lietot, vai arī – tā ir kāda mūsdienīga utilizācijas kultūra skolās?

Netālu no upītes uzmanību piesaistījusi ēka, kuras fasādi rotā kultūras pieminekļa zīme. Iespējams, tā varētu būt vēsturiskā dzirnavu ēka. Taču piekļūt tai neļāvis neglīts drāšu žogs un tam atbilstīgi vārti, kas norādīja – te kādam ir īpašums! Pārsteidzoši bijis vēlāk atklāt, ka bez pils un dievnama arī muižas kompleksa apbūve ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, bet vairākām no ēkām ir vietējas nozīmes pieminekļa statuss. Jāsecina – pašu ēku likteņos tam tomēr nav nekādas nozīmes...

Aiz dzirnavām taka aizved līdz tiltiņam, kur dzirnezers savienojas ar upi. No otra ezera krasta var baudīt skaistu ainavu ar pili, baznīcu un parku no attāluma pār vakara saules apspīdēto ūdens virsmu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pastaigas zūdošo kultūrvēstures vērtību ēnā

Kategorijas