Aizrauj radošs darbs

2021. gada 22. oktobris 00:00

155

Iveta Slavīte Bauskā atzīmē 55. dzimšanas dienu

Jubilāre kopš dzimšanas ir baušķeniece, te aizritējuši skolas gadi, te – visa darba dzīve. Mācījusies Bauskas 1. vidusskolā, bet tagad ir skolotāja savā bērnības skolā – Bauskas Valsts ģimnāzijā. Pazīstama arī kā radoša rokdarbu meistare dažādās tehnikās, publikāciju par rokdarbiem autore.

Kāds bija bērnības laiks, kas no tā nācis līdzi dzīvē?
– Bērnība bija jauka. Abas vecmāmiņas bija lielas rokdarbnieces – abas adīja un izšuva. Mamma adīja brīnišķīgus cimdus, pati radīja savus rakstus. Tētis strādāja par krāsotāju, bet viņu mēdza dēvēt par «piļu meistaru», jo bija ļoti radošs. Tētis skaisti zīmēja, pats veidoja interjeru noformējumu rakstus. Zīmēšanas talants man noteikti no tēva. No mammas esmu mantojusi viņas praktisko pieeju lietām. Rokdarbi man patīk kopš bērnības, šķiet, ka par tiem man vienmēr bijis skaidrs – kas tad te ko nesaprast? Vajadzīga tikai pacietība, tās man netrūka, tāpēc arī patika.

Neaizmirstamas ir svētdienas ziemā, kad ar tēti gājām slēpot pa aizsalušo upi. Suņuks, kas parasti mums skrēja līdzi, bija pievēlies sniega ledus bumbuļiem.

Vai arī tagad mājdzīvnieki ir sabiedrotie?
– Suņi un kaķi man bijuši vienmēr. Tagad suns Rio ir mans pastaigu biedrs. Sestdienas rītos viņš laikus stāv pie durvīm, zina – dosimies uz pilskalna parku.

Kas ir jūsu ģimene?
– Man ir divi pieauguši dēli – Atis un Mārtiņš, viens dzīvo Rīgā, otrs – Tukumā. Dzīvojam kopā abas ar mammu. Esmu vecmāmiņa Kristoferam, trīs gadiņi – tas ir superīgs vecums!

Skolotājas profesija – sapnis kopš bērnības?
– Pat domas nebija kļūt par skolotāju. Teicu – tas noteikti nav man.

Pēc vidusskolas beigšanas mācījos par šuvēju Juglas 34. profesionāli tehniskajā skolā. Pēc tās beigšanas sāku strādāt šūšanas ateljē Bauskā, bet tas nebija uz ilgu laiku. Kad Bauskas vidusskolā komplektēja klasi ar profesionālas izglītības ievirzi, mani aicināja strādāt par mājturības skolotāju, tikai tā – uz pāris stundām nedēļā. Drīz vien slodze pieauga, skolā bija daudz audzēkņu, toreiz bija pat četras paralēlklases. Tā arī paliku, te aizritējuši jau 34 gadi. Esmu uzkrājusi milzīgu pieredzi pedagoga darbā, un studijās Latvijas Universitātē 2004. gadā ieguvu arī izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā.

Tagad zinu, ka skolotājas darbs tomēr ir mans. Ir liels prieks redzēt, ka bērni iemācās jaunas prasmes. Kad izdodas skolēnu atvērt mācību procesam, ir liels gandarījums.

Ko pati esat paņēmusi no saviem skolotājiem un skolas laika?
– Mana mājturības skolotāja Zenta Bērziņa bija ļoti kolorīta personība, daudz no viņas varēja paņemt. Bet aust iemācījos aušanas pulciņā, ko vadīja matemātikas skolotāja Anna Ābola. Mani darbiņi tolaik ceļoja pa izstādēm. Tās stelles joprojām atrodas manā darba kabinetā, kam jau ir liela vēsture. Strādāju tajā pašā telpā, kur kādreiz pati mācījos. Vēl nezinu – kad, bet esmu apņēmusies atjaunot skolā aušanu. Ļoti laba klases audzinātāja bija Malda Ignatjeva, ar viņu vēlāk kļuvām arī kolēģes.

Bet foršākās dienas skolā bija tad, kad bija paredzēta slēpošanas stunda. Tad vajadzēja ņemt līdzi slēpes no mājām, un bija atļauts nevilkt skolas formu, varēju uzģērbt vecmāmiņas darināto džemperi.

Kas ir jūsu atslēgas skolotājas darbā?
– Cenšos bērniem iedvest: «Tas, ko darām, ir tavai attīstībai. Tu vēl nezini, kur dzīves ceļš aizvedīs un kas tev būs nākotnē vajadzīgs.» Dažkārt jāiet pavisam cits ceļš. Jāatzīst, esmu pēc dabas skorpions un reizēm saku, kas uz mēles. Daudz ko esmu darījusi, paļaujoties uz intuīciju. Gūstot pieredzi un zināšanas pedagoģijā, esmu atklājusi, ka tas visbiežāk bijis pareizi, kā naglai uz galvas. Ar gadiem tomēr kļūstu vairāk apdomīga. Pieejas skolēniem jāizvēlas ļoti individuāli – citam der uzslava, citam jāapsēžas līdzās. Tas jāredz konkrētajā brīdī.

Kā tas ir – būt mājturības skolotājai? Esat arī 9. klases audzinātāja.
– Esmu priekšmeta skolotāja bērniem no 4. līdz 9. klasei. Šogad pirmo gadu mācu 4. klasei, kurai pirmo reizi arī pēc jaunās programmas «Dizains un tehnoloģijas». Visu laiku mācos līdz ar skolēniem. Arī bez programmu maiņām pastāvīgi vajag ko jaunu, arī mainoties izglītojamo paaudzēm. Bērnu iemaņas, uztveres spējas ir citādas, nekā tas bija 90. gados. Arī trīs paralēlklasēm vienā laikā tā pati mācību tēma nenoris vienādi, ne mirkli nav garlaicīgi. Man ļoti gribas viņiem iedot kaut ko vairāk un arī saņemt vairāk pretī. Cenšos bērniem izvirzīt mērķi, uz ko tiekties.

Katrā skolēnā jāsaskata pozitīvais, tad viņš jūtas vērtīgs sev un citiem. Ja bērnam ir problēmas, tās nereti nāk līdzi no ģimenes. Ja varētu jaunajiem cilvēkiem dot tikai vienu padomu, tad teiktu: «Steidzies lēnām!» Ja darbu darīsi nesteidzoties un domājot, nebūs jāpārtaisa un pabeigsi ātrāk. Augsti vērtēju godīgumu. Ja nav sanācis, tad pasaki, ja nezini, – palīdzēšu. Rosinu darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas.

Esat diplomēta meistare tekstilizstrādājumu izgatavošanā, kā līdz tam nonācāt?
– Dzīves dažādos posmos ir bijusi liela nozīme cilvēkiem, kurus esmu satikusi. Tā radušās jaunas izvēles. Kad atklāju, ka vēlos apgūt mašīnizšūšanu, radās iespēja mācīties pie pasniedzējas Guntas Skeltonas. 2006. gadā iestājos «Burdas» mašīn-izšūšanas kursos. Var teikt, sāku ar «saldo ēdienu», bet pēc tam izgāju arī kursus pirmajā un otrajā līmenī šūšanā un apģērbu konstruēšanā. «Burdas» kursos nozīmīga bija satikšanās ar toreizējo Tekstilnieku ģildes vadītāju Rudīti Grasbergu, viņa ar mašīnizšūšanas tehniku aizrāva pa īstam. Pēc tam iestājos Amatnieku ģildē, bet 2015. gadā saņēmu Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu.

Jums ir prasmes dažādās rokdarbu tehnikās, kuras ir tuvāk pie sirds?
– Zinu ļoti daudz rokdarbu tehniku, dažas – perfekti, dažas – labi, citas – pārzinu, vēl citas, kuras pārzinu, bet tās nav priekš manis. Man ļoti patīk radošs darbs, tas ļauj attīstīt tehnikas un radīt rokdarbus, tās kombinējot. Kopš atklāju, ka varu arī apgleznot audumu, īpaši aizrauj apgleznota auduma izšūšana. Joprojām izšuvumiem izmantoju vecmāmiņas kājminamo šujmašīnu. Darinu sev oriģinālus tērpus – tamborēju, šuju un pašas radītos apģērbus labprāt valkāju. Kas gan es būtu par mājturības skolotāju, ja pati nelietotu savus darinājumus?! Manus padomus rokdarbos labprāt publicē tematiskie žurnāli. Jaunākajā žurnāla «Praktiskie Rokdarbi» numurā ir publikācija par maniem tamborētajiem svārkiem, kuri tapuši trīs vasaru garumā. Ir darbi, kas top ātri, citi – prasa ilgāku laiku.

Kā atpūšaties, atgūstat enerģiju?
– Ieslēdzu kādu labu filmu, ņemu rokā rokdarbu, un ir atpūta. Tas ļoti palīdz atgūties no dienas spriedzes, rokdarbi kalpo relaksācijai. Cenšos skolotājas darbu pabeigt skolā, bet mājās no darba atslēdzos. Tas pasargā no izdegšanas, bet ne vienmēr esmu to pratusi.

Mani aizrauj kalni, tie ir tik skaisti! Kad vēl varēja ceļot, esmu bijusi zemēs, kur baudāma kalnu klātbūtne, – Norvēģijā, Slovākijā, Vācijas Alpos un Grieķijā. Mainīgā daba kalnos dod fantastiskas izjūtas un emocijas.

Vai esat optimiste?
– Jā, esmu pilnīgi noteikti. Ar smaidu ir vieglāk dzīvot; ne vienmēr izdodas, bet esmu uz pozitīvas noskaņas. Cenšos negatīvo sevī neielaist.

Kāda šodien ir Bauska?
– Pilsēta pēdējos gados kļūst sakārtota, daudz kas restaurēts, labots un pilnveidots. Žēl, ka Rātslaukums ir tukšs un aizmirsts. Būtu pavisam citādi, ja namos ap laukumu izvietotos atvērtās amatnieku darbnīcas, dāvanu veikaliņi, maza beķereja. Tad arī tūristiem būtu vērts apstāties, tas laukumu iedzīvinātu. Vēl gribu dabūt atpakaļ mūsu dīķi. Gara acīm redzu tagadējās degvielas uzpildes stacijas vietā atvērtu «Lido» tipa ēstuvi, blakus bērnu rotaļu laukumu un tālāk dīķi...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aizrauj radošs darbs

Kategorijas