Budbergas baznīca laiku lokos

JURIS MORICS, Budbergas Sv. Pāvila draudzes mācītājs

2021. gada 19. oktobris 00:00

479

Atjaunots tornis Budbergas Sv. Pāvila dievnamam

Par Budbergas baznīcas būvvēsturi liecina dokuments – piemiņas lapa, kas izdota 1869. gadā par godu baznīcas iesvētīšanai ar nosaukumu «Pāvila baznīcai grunts akmini lika 9. Mai 1865. gadā». Un jau 1866. gadā nepabeigtajā dievnamā notika pirmais sprediķis.

Ārpusē stalažas, bet dievkalpošana notiek
«..baznīcas ārpusē stalažas vēl stāvēja, un tornis tik 1867tā gadā gatavs tika. Tai dienā baznīca bija ļaužu pilna, kas jau sen pēc laba un derīga Dieva nama ar ilgošanos ilgojās, jo līdz šim draudzei uz dievkalpošanu bija jāsanāk vai Saduliškos, mazā kaplicē, kas piederēja Rengarten k. famīlijai, vai Sarkan=Poniemonē vecu vecā kungu rūmē. Pāvila baznīcas iesvētīšana notika 31mā Augustā, 11tā svētdienā pēc vasaras svētku atsvētes 1869tā gadā.» (V. Mašnovskis «Latvijas luterāņu baznīcas», 1. sējums. – Rīga: SIA «DUE», 2005. g. – 176. lpp.)
Tāds ir vēstījums par Budbergas dievnama pirmsākumiem. Kurzemes un Zemgales luterāņu baznīcām ir citāda vēsture nekā vairumam Eiropas protestantu baznīcu. Rietumeiropā reformācijas un ticības karu laikos daudzi dievnami tika atņemti Romas katoļiem un tajos iegāja protestantu draudzes, arī Rīgā scenārijs bija līdzīgs. Kurzemes-Zemgales hercogs Gothards Ketlers 1567. gadā izteica priekšlikumu, ko atbalstīja Kurzemes landtāgs, – nolēma celt 70 jaunas luterāņu baznīcas un pie astoņām no tām ierīkot skolas un nabagu mājas. To varam uzskatīt par vienu no centralizētiem sociālā darba pirmsākumiem tagadējā Latvijas teritorijā.

Celtniecība – zemnieku un saimnieku iniciatīva
Tomēr Budbergas Sv. Pāvila luterāņu baznīcas vēsture ir vēl neparastāka un tiem laikiem atšķirīga, kā arī viss turpmākais, kas ar mūsu baznīcu ir noticis. Budbergas baznīcas pirmsākumi nav meklējami hercogistes laikos un arī ne baronu laikos. Pašu strādīgo Zemgales zemnieku, saimnieku iniciatīva bija jaunas baznīcas celtniecība. Ar milzu entuziasmu tika vākti līdzekļi un darīti darbi. «Gandrīz pusi no celtniecībai un iekārtas būvei nepieciešamās naudas saziedoja pati draudze, pārējo ziedoja Jelgavas apriņķa, Pēterburgas, Tērbatas, Vācijas draudzes, kā arī apkārtējo muižu īpašnieki.» (V. Mašnovskis «Latvijas luterāņu baznīcas», 1. sējums. – Rīga: SIA «DUE», 2005. g. – 176. lpp.). 1872. gadā ievērojamākais tā laika Latvijas ērģeļu būvētājs A. Martins baznīcā uzstādīja lieliskas ērģeles.

Draudze auga, un tās locekļu skaits bija vairāki simti. Budbergas apkārtnes zemi ir apsaimniekojušas strādīgas dzimtas, kuras cēla un uzturēja skaisto dievnamu. Aptaujājot vēl esošos vecākos draudzes locekļus, tie bija: Andrušēvici, Āži, Biezie, Bikši, Blīves, Červinski, Grāvīši, Ilgavīži, Juškēvici, Kovali, Pareizi, Suharski. Piedodiet, ja kādi nav vārdā nosaukti, jo cilvēki aiziet līdz ar vēsturi un daudzus vārdus mēs vairs nezinām!

20. gadsimts ar pārbaudījumiem
Laiki mainījās, un 20. gadsimts atnāca ar smagiem pārbaudījumiem mūsu zemei. Mēs vienmēr esam bijuši kā krustojums, kā robežšķirtne starp austrumiem un rietumiem. Nekad mums nav bijusi mierīga dzīve un droši vien arī nebūs. Par to runā mūsu vēsture un postītās apdzīvotās vietas. Zemgale tika izpostīta vairākas reizes – jau 13. gadsimtā ar kaujām ar ordeni, tad poļu-zviedru karš un mēris; Krievijas impērija 18. gadsimta sākumā iekaroja un postīja mūsu zemi. Bet smagākais laiks bija Pirmais un Otrais pasaules karš. Tie izmainīja visas Eiropas karti un sabradāja daudzu ģimeņu sapņus. Pirmais pasaules karš Budbergu pasaudzēja, turpretī Otrais pasaules karš un tam sekojošie notikumi iznīcināja visu, tikai ne Zemgales zemnieka atmiņu un pašapziņu.

Otrā pasaules kara noslēgumā tika sagrauts Budbergas Sv. Pāvila baznīcas tornis, un padomju karavīri, iekārojuši cinka stabules, barbariski izdemolēja labās ērģeles... Draudzes ilggadējais priekšnieks Rūdolfs Biezais esot atnācis mājās un raudājis, stāstot par vandalismu dievnamā.

Padomju represiju laikā no Budbergas izsūtīto cilvēku skaits pārsniedza simtu. Bet garu nesalauza, un tieši pie baznīcas tika izveidota piemiņas vieta represētajiem – visi to zināja, lai arī tas netika popularizēts. Budbergas Sv. Pāvila draudze bez pārtraukuma darbojās visus padomju okupācijas gadus – mācītāji kalpoja, un notika svētdarbības.

Atjaunots jumts un ērģeles
Latvijas otrās brīvvalsts laiks ir nesis pārmaiņas arī Budbergas baznīcai. Šajā laikā ir daudz laba izdarīts baznīcas ēkas un inventāra atjaunošanā. Ir uzlikts jauns jumts, veikts iekštelpu kosmētiskais remonts, un 2006. gadā ar «Gustav-Adolf-Werk» atbalstu baznīcai ielika jaunus koka logus.

2012. gadā pie manis viesojās vācu draugs, luterāņu mācītājs, ērģeļu eksperts un vēstures zinātņu doktors Bernhards Bonkhofs. Nodomāju, ka viņam būs interesanti redzēt Budbergas baznīcu un draudzi. Uzkāpām arī pie izdemolētajām ērģelēm. Bernhards iepūta koka stabulē un teica – vajag atjaunot. Tā ar pašu ziedojumiem un Bernharda Bonkhofa aktīvu atbalstu Viestura Ilsuma ērģeļu darbnīca atjaunoja Budbergas ērģeles. 2013. gadā notika ērģeļu inaugurācijas dievkalpojums, un tagad ērģeles atkal skan – tiešām lieliski.

Tā kā pie Budbergas baznīcas visus padomju gadus bija nelegāla piemiņas vieta komunistiskā genocīda represētajiem, Represēto biedrībai radās ideja uzstādīt pieminekli. Piemineklis tapa no ziedotāju un draudzes līdzekļiem, ar Represēto biedrības un Brunavas pašvaldības atbalstu. Pieminekli no vietējā akmens izkala mākslinieks Tālivaldis Muzikants, un 2019. gadā 14. jūnijā notika pieminekļa atklāšana.

Pēc 76 gadiem atkal savā vietā
Pēdējais un nozīmīgākais notikums mums ir baznīcas torņa atjaunošana. Torni uzcēla uz atjaunotās pamatnes 2021. gada 19. septembrī. Vēl ir veicami darbi pie fasādes, kāpnēm un vēl, un vēl… Bet tornis pēc 76 gadiem atkal ir savā vietā. Pateicība Lauku atbalsta dienestam un visiem ziedotājiem. Kopā mēs varam daudz. Es domāju, ka baznīcas cēlāji – senči – var lepoties ar saviem pēcnācējiem.

Ir tikai viena liela rūpe… Budbergā ir maz cilvēku. Pirms dažiem gadiem tika slēgta Mežgaļu pamatskola, un skolas bibliotēkas daļa nonāca Budbergas baznīcā. Jaunie cilvēki dodas projām gan uz ārzemēm, gan lielpilsētām, un bijušo turīgo saimnieku zemi apsaimnieko jauni lielsaimnieki. Pa laukiem brauc lielas, modernas mašīnas – laiki mainās, cilvēki dodas turp, kur ir darbs, un tas ir normāli. Mums ir skaista baznīca un neliela saujiņa ļoti stipru un uzņēmīgu cilvēku. Mēs ļoti ceram, ka baznīca un draudze arī turpmāk varēs pastāvēt, bet Baznīca nav ēka – tie ir dzīvi cilvēki, kuri mīl Dievu un savu zemi.

Meklējiet mūs arī «Facebook» – Budbergas Svētā Pāvila luterāņu baznīca.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Budbergas baznīca laiku lokos

Kategorijas