«Ir, par ko priecāties, bēdāties vispār nav vērts»

2021. gada 15. oktobris 00:00

708

«Ir, par ko priecāties, bēdāties vispār nav vērts»

Iecavnieks Mārtiņš Rāviņš atzīmējis 70. dzimšanas dienu

Jubilārs Iecavā dzīvojis prāvāko daļu sava mūža, šeit sakņojusies arī viņa dzimta. Taču Mārtiņš pasaulē nācis Sibīrijā, Omskas apgabala Kruķinkas rajonā.

Dzimis Sibīrijā
Mārtiņa tēvs ienācis no Sēlijas un šeit apprecējis turīga saimnieka meitu. Bijis ceļu meistars, un dzīvojuši pārtikuši. Tēvam pat piederējis motocikls. Pirms deportācijas uz Sibīriju 1949. gadā ģimene dzīvojusi tagadējā Edvarta Virzas ielā Iecavā. Tālajā sāpju ceļā vecāki devušies kopā ar trim bērniem, no kuriem jaunākajam bija tikai pieci gadi, bet mamma bijusi meitiņas gaidībās. Māsa, Mārtiņš un jaunākais brālis dzimuši svešumā. Kad sešu bērnu saime varēja atgriezties Latvijā, Mārtiņam bija tikai četri gadi. Izsūtījuma laiks atmiņā vairāk zināms no mammas stāstītā. Jubilārs saglabājis bildi, kur ģimene fotografējusies pie tēva uzbūvētās mājas Sibīrijā.

Pēc atgriešanās Latvijā apmetušies uz dzīvi Valles pusē, tēvs atkal strādājis savā arodā – bijis ceļu meistars. Viņam piešķirts dienesta dzīvoklis blakus ceļu meistara kantorim. Vecāki turējuši lopus – aitas, govi, cūku, bijis arī zirgs, bez tā tolaik iztikt nevarējis. Arī bērniem vasarās bija roka jāpieliek lauku darbos – jāravē un jāstrādā siena vākšanā. «Lauku darbi bērnībā bija parasta lieta un nelikās pārāk grūti,» atceras Mārtiņš. Ar vecākajiem brāļiem bija liela gadu starpība, un viņiem – sava dzīve, savukārt mazāko starpā reizēm valdījusi «konkurences cīņa», un ar satikšanu bijis kā nu kuru reizi. Dažkārt mamma, kas audzināšanā bijusi diezgan stingra, nākusi par šķīrēju.

Skolas gaitas aizsākās kādreizējā Pētermuižas skolā, jo Vallē skolas vēl nebijis. Bijušās muižas kungu mājā izvietotajā skolā skolēni paši kurinājuši krāsnis. Bet astoņgadīgo skolu Mārtiņš absolvējis jaunuzceltajā skolā Vallē. Mācību iestādē valdījusi diezgan liela stingrība no pedagogu puses. «Reizēm dabūjām arī stāvēt kaktā. Bija stingri, bet uzskatu, – tas bija pareizi,» pauž Mārtiņš. Skolas laikā patikuši humanitārie priekšmeti, aizrāva literatūra, ģeogrāfija un vēsture. Veicās ar daudz un dažādu faktu iegaumēšanu un lasītā atstāstīšanu. Interese par vēsturi un literatūru saglabājusies līdz pat šodienai.

Ar tehniku kolhozā un armijā
Pēc pamatskolas beigšanas 1967. gadā Mārtiņš izvēlējās mācīties Mežotnes profesionāli tehniskajā skolā par traktoristu. Viņš atceras: «Toreiz skolas audzēkņi bija valsts apgādāti – ēdiens un apģērbs bija par brīvu.» Pēc mācībām Mežotnē līdz iesaukšanai obligātajā karadienestā jaunais traktorists strādājis Valles kolhozā.

Jubilārs divus gadus dienējis tanku pulkā Baltkrievijas PSR teritorijā, bijis tankists. Viņam paveicies, ka iesaukts gadā, kad dienesta laiks no trim gadiem tika samazināts uz diviem. «Tanka apkalpē bijām četri karavīri, es biju tēmētājs un šāvējs,» stāsta Mārtiņš. Dienesta laiks pārsvarā pagājis tanku parkā, uzturot kārtībā tehniku un piedaloties treniņos.

Pēc atgriešanās no karadienesta Mārtiņš dzīvojis un strādājis Iecavā, kur uzņēmīgais tēvs atkal bija uzcēlis māju. Ilgus gadus bijis strādnieks ceļu uzturēšanas dienestā, būvējis ceļus un tiltus. «Parasti tiltu būvdarbus veica speciāli tiltu būvētāji, bet tiltu pār Misas upi Beibežos strādnieki paši vien uzbūvējām. Ceļu darbos tolaik bija ļoti daudz roku darba, bet labi varēja nopelnīt. Maksāja prēmijas par katru pabeigto objektu un tā saukto «13. algu» ik gadu. Tolaik strādniekiem maksāja vairāk nekā inženieriem,» atklāj jubilārs.

Līdz zvanam 119 pakāpienu
Dzīvojot padomju okupācijas laikā, represiju izjūtas un atmiņas par ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju vēl nebeidzās. «Pastāvīgi tika atgādināts, ka dzīvojam padomju valstī, nevis Latvijā. Ja nerunāji krieviski, apsaukāja par nacionālistu un skatījās greizi. Tas bija nepatīkami. Akcentēja – neesi latvietis, bet padomju cilvēks,» pauž Mārtiņš.

Pēdējos 25 darba gadus līdz aiziešanai pensijā jubilārs bijis strādnieks ceļu būves akmens drupināšanas karjerā. Pastāvīgais fiziskā darba rūdījums palīdz uzturēt labu fizisko veselību joprojām, un par to saka: «Neslimoju, un pie ārstiem nav jāstaigā, infekcijas slimības mani nav ķērušas vairāk nekā 50 gadus. Jūtos labi un varu daudz kustēties.» Represētā statuss ļāvis pensionēties vēl pirms sešdesmit gadu vecuma, bet seniora ikdiena joprojām ir piepildīta un aktīva.

Mārtiņš Rāviņš ir Iecavas evaņģēliski luteriskās draudzes zvaniķis. Jau 14 gadus viņa roku iekustināts baznīcas zvans gan ik svētdienu, gan baznīcas svētkos un nozīmīgos notikumos skandina pār visu Iecavu. Ir arī gadījies zvanu tornī uzkāpt divas reizes dienā. Lai nokļūtu līdz zvanam, zvaniķim jāpārvar 119 pakāpienu. «Tas ir kā uzkāpt devītajā stāvā, bet esmu pieradis, nepiekūstu – tā ir laba fizkultūra,» atklāj Mārtiņš. Par zvaniķi pieteicies neilgi pēc tam, kad bija ienācis draudzē. Jutis – tas darbs ir viņam. Tā vēlējies iesaistīties draudzes dzīvē un dot savu pienesumu. Tagad par to ir gandarīts.

Ik rītu – pastaigā pa Iecavu
Draudzes dzīvē satikušies Mārtiņa un Lidijas dzīves ceļi. Apprecējušies, izaudzinājuši dēlu Artūru. Tagad ir laimīgs vectētiņš mazbērniem Jēkabam, Jurģim un Martai. Priecājas, ka dēls dzīvo netālajā Dobelē un var vecākus nereti apciemot.

Seniors cītīgi apmeklē gan represētajiem organizētos pasākumus, gan citus publiskos sarīkojumus, dodas ekskursijās, piedalās konferencēs. Ik gadu apmeklē Likteņdārzu Kokneses pusē, kopā ar Lidiju brauc uz represēto ikgadējiem salidojumiem Ikšķilē, kur parasti ir arī zaļumballe. Viņš ar smaidu atzīst: «Ja neskaita ierobežojumu laiku, kopā ar sievu uz ballēm ar dejošanu tagad vairāk ejam, nekā gāju jaunībā.»
Mārtiņš Rāviņš ir dzīvei pateicīgs par savu dzīvesvietu. «Iecava atrodas ļoti labā vietā – tuvu Bauska un Rīga, ar skaistu parku. Ik rītu eju garā pastaigā, nostaigāju vismaz septiņus kilometrus. Tad redzu, kā Iecava aug un mainās uz labu. Tagad jau skan lepni – pilsēta!» pauž jubilārs.
Seniors daudz lasa, mājās ir liela bibliotēka. Tajā netrūkst enciklopēdiju sējumu, grāmatas iegādājas arī antikvariātos. Televīzijā parasti seko ziņu pārraidēm, skatās erudīcijas raidījumus un vēstures kanālus. Viņš atklāja, ka iecienītākais ēdiens ir skābu kāpostu zupa, bet dzēriens – paniņas.

Iemantot cieņu un uzticību
Jubilārs sarunā ar «Bauskas Dzīvi» neskopojās ar labsirdīgu smaidu un vieglu valodu, daloties dzīves pieredzē gan par gaišo, gan pretējo. Viņš pārliecinoši dēvē sevi par optimistu un teic: «Ja es nebūtu optimists, sen staigātu, saliecies deviņos līkumos. Nekad nekrist panikā, galvu augšā, un uz priekšu!» Jubilārs uzskata, ka cilvēki varētu labāk saprasties, ja tik daudz ļaužu sabiedrībā nebūtu pārņēmusi tāda kā pārgudrība un iedomība. «Arī tagad pārāk «gudri» atrodas, kas grib pēc sava prāta izmācīt citus pret vakcinēšanos, noliedz ārstus un zinātniekus. Grib būt Dieva vietnieki, lai gan sajēgas – tik, cik melns aiz naga,» pauž Mārtiņš.

Ieskatoties savas dzīves pieredzē, seniors iesaka jaunajai paaudzei: «Vairāk pastāvības, nemētāties no vienas vietas uz otru arvien labākas dzīves meklējumos. Tikai tā var iemantot cilvēku uzticību un patiesu cieņu.»

Sagaidot 70. dzimšanas dienu, Mārtiņš atzīst: «Esmu pateicīgs dzīvei, ka esmu vesels un varu kustēties. Paldies par to, ka ir pietiekami līdzekļi, lai varu labi dzīvot. Ir daudz, par ko priecāties, un bēdāties vispār nav vērts.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Ir, par ko priecāties, bēdāties vispār nav vērts»

Kategorijas