BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Izskaust «bezjēdzības, kas zemi un ļaudis ved postā»

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists
Laikraksta arhīvs

2021. gada 12. oktobris 00:00

221
Izskaust «bezjēdzības, kas zemi un ļaudis ved postā»

VĒSTURES MOZAĪKĀ - Bauskas pilsētas norišu regulējums 17. un 18. gadsimtā

Sirmā senatnē dažādu likumdošanas aktu bija nesalīdzināmi mazāk nekā mūsdienās. Sākotnēji tās bija paražu tiesības, ko nodeva no vienas paaudzes uz nākamo mutvārdu formā. Kopš 13. gadsimta Latvijas teritorijā radās arī rakstītie tiesību akti, tajos tika saglabātas gan senākās paražu tiesības, gan ieviesta no Rietumeiropas pārņemtā likumdošana. Paražu tiesības laukos saglabājās līdz pat 16. gadsimtam, kad izplatījās dzimtbūšana un tika izdoti muižu tiesību akti. Savukārt pilsētās jau kopš to izveidošanās bija īpašos likumos noteiktas ierobežotas pašpārvaldes tiesības un visai detalizēts sadzīves regulējums.

«Kārtības rullis»
Bauska pie sava pilsētas policijas nolikuma jeb pilsētas statūtiem, ko mēdza dēvēt arī par «kārtības rulli», tika 1635. gada 1. augustā, kad to parak-stīja Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs. Šis dokuments bija spēkā vairāk nekā pusotru gadsimtu, tajā bija noteikta pilsētas pārvaldes un tieslietu sistēma, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves jomu reglamentācija, kā arī pilsētnieku civiltiesības un uzvedības normas. Policijas nolikuma preambulā pausti vispārcilvēcīgi, tam laikam progresīvi ievadvārdi: «...labas kārtības un cilvēku sabiedrības saglabāšanai ne tikai noderīgi, bet pat nepieciešami un svētīgi [..], ka valstis, pilsētas un kopienas veidotas, balstoties uz pieņemtajām tradīcijām, un cilvēki tā rezultātā dzīvo saskaņā ar noteiktām reliģijām un to rituāliem, kā arī godājamās valdības noteiktiem likumiem [..] dzīvo godīgi un tikumīgi un vēlas tādu dzīvi nodot mantojumā arī saviem pēcnācējiem.»

«Kārtības rullis» paredzēja pašu izvēlētu Bauskas pilsētas vadību septiņu vīru sastāvā – birģermeistaru, tiesas fogtu un piecus rātskungus. Iespējams, ka ir bijis kāds vēl senāks Bauskas pilsētas pārvaldi reglamentējošs dokuments, jo atļauju būvēt rātsnamu hercogs Frīdrihs mūsu pilsētai piešķīra jau 1615. gadā.

Hercoga apstiprinātas amatpersonas
Par rātskungu varēja kļūt tikai birģeri jeb namnieki, kas «veduši godīgu un nevainojamu dzīvesveidu». Birģermeistaru ievēlēja no rātskungu vidus, bet to amatā apstiprināja hercogs. Hercogs apstiprināja arī rātes ieteiktos skolotāja un mācītāja amata kandidātus, citas amatpersonas tolaik bija mazsvarīgākas, un tām nebija nepieciešams valdnieka akcepts. Visām rātes amatpersonām vajadzēja savus pienākumus veikt «godīgi, čakli un objektīvi, nedodot īpašas priekšrocības nevienam. Nedrīkst šķirot cilvēkus pēc viņu stāvokļa, kā arī pieņemt dāvanas un kukuļus». Tas izklausās pavisam mūsdienīgi, taču jāpiebilst, ka citviet šajos noteikumos iezīmējas nevienlīdzība starp rātskungiem, birģeriem, zeļļiem, mācekļiem, kalpiem un ienācējiem pilsētā.

Protams, ka tolaik nebija iespējama mūsdienīga ticības brīvība, tas formulēts šādi: «Pilsētā nedrīkst pieļaut un pieciest nekristiešu uzturēšanos.» Tādējādi pilsētā tika liegta uzturēšanās ebrejiem, kuri vēlāk apmetās ārpus pilsētas, Mēmeles pretējā krastā, izveidojot tur savu ciemu, ko dēvēja par Slabadu.

Rāte un pilskunga tiesa
Rātskungiem rātes sēžu apmeklēšana bija obligāts pienākums. Par neattaisnotu neierašanos tiem bija jāmaksā soda nauda trīs marku (viens dālderis tolaik bija vienlīdzīgs 4,5 markām) apmērā. «Kārtības rullī» noteikts, ka rātskungi nedrīkst cits citu apvainot vai nomelnot, bet balsošanas laikā jāraugās, lai cits citu nepārtrauktu un netraucētu. Savukārt, «ja kāds bez iemesla ar vārdiem vai darbiem uzbrūk rātskungam, viņam jāsniedz gandarījums cietušajam, kā arī jāmaksā sods rātei. Ja tas ir darīts naktī, tad sods ir jo bargāks». Tāpat arī gadījumā, ja kāds tiesas vai rātes sēdē citu apsaukā par meli, blēdi vai tamlīdzīgi, tad uzreiz jāsamaksā sods viena dāldera apmērā, tikai pēc soda samaksāšanas vainīgais drīkstēja turpināt savu runu.

Toreizējie labas pārvaldības principi paredzēja, ka rātē vienlaikus nevar būt ievēlēti brāļi vai tēvs un dēls. Tāpat arī tiesas sēdēs nedrīk-stēja piedalīties tie rātskungi, kuri bija tuvi radinieki tiesājamajiem.

Vispār jau rātes un tiesas pilnvaras bija ierobežotas, jo kriminālnoziegumus izskatīja hercoga ieceltais pilskungs, kurš dzīvoja Bauskas pilī. Pilskunga tiesa bija augstāka instance, tai varēja pārsūdzēt rātes un pilsētas fogta spriedumus, izņemot sīkos nodarījumus (apsaukāšanos, kautiņus, nepaklausību u. c.). Tolaik izplatītas bija arī mājas pārmācības tiesības, ko likumīgi drīkstēja pielietot namnieki pret saviem kalpiem, bet nepārkāpjot noteiktas robežas: «Ikviens drīkst pārmācīt savus kalpus par viņu pārkāpumiem ar sitieniem, taču nedrīkst viņus savainot, sasist zili melnus vai salauzt kaulus, jo tā ir sodāma rīcība.»

Personas ar sliktu slavu
Par namnieku varēja kļūt, ievērojot noteiktu procedūru. Vispirms jau tam bija jābūt brīvam cilvēkam (aizbēdzis dzimtzemnieks tas nevarēja būt) ar labu reputāciju un pietiekamu turību. Attiecībā par labu vai sliktu reputāciju šajos noteikumos ir pateikts, ka «kāds, kurš ir nepatiesi zvērējis, lauzis zvērestu vai citur kur laupījis un zadzis [..], uzskatāms par personu ar sliktu slavu».

Lai iegūtu birģeru tiesības, Bauskas namnieku dēliem bija jāšķiras no viena dāldera, savu laiku nokalpojušiem amatnieku zeļļiem – pieciem dālderiem, tirgotājiem un alus brūvētājiem – desmit dālderiem, bet visiem citiem ienācējiem pilsētā – 12 dālderiem. Tā kā namnieki bija tie, kam kara gadījumā pašiem jāaizstāv sava pilsēta, tad viņiem, atšķirībā no kalpiem un dzimtzemniekiem, bija ieroču nēsāšanas tiesības. Pirms birģera zvēresta nodošanas tiem bija jāuzrāda rātei savi «pie pleca nēsājamie» ieroči – šautenes, pīķi vai alebardes un «pie jostas nēsājamie» ieroči – zobeni vai rapieri. Par svešu ieroču atrādīšanu draudēja sods.

Pilsētas budžetu veidoja gan soda naudas, gan namnieku ikgadējās nodevas – ikvienam tirgusbūdas īpašniekam (izņemot rātskungus) bija jāmaksā viens dālderis, tikpat arī katram maizniekam un miesniekam. Katram birģerim par savu māju gadā bija jāmaksā trīs markas, bet par lauksaimniecības zemi vai dārzu – mazāka summa atkarībā no zemesgabala lieluma. Arī katrs krodzinieks gadā maksāja četras markas. Pilsētai hercogs atļāva ierīkot ķieģeļu un kaļķu cepļus un gūt no tiem ienākumus.

Reglamentēta pilsētnieku nodarbošanās
Tolaik stingri reglamentēta bija pilsētnieku nodarbošanās, un šie noteikumi gādāja par to, lai neviens nemēģinātu citam atņemt viņa likumisko ienākumu avotu. Piemēram – «Tiem, kas brūvē alu un tirgojas, pie tā arī jāpaliek; viņi nedrīkst nodarboties ar amatiem un tādējādi atņemt amatniekiem iespēju nopelnīt iztiku.» Savukārt amatnieki alu varēja brūvēt tikai pašpatēriņam, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja to pārdot.
Lai nepieļautu preču nereglamentētu pārpirkšanu, tirgotājiem bija aizliegts pirkt zemnieku preces ārpus tirgus laukuma – uz pilsētas ielām vai ceļiem ārpus pilsētas. Tikai gadatirgos «svešie drīkst tirgoties ne tikai ar birģeriem, bet arī ar citiem svešiniekiem». Tātad ikdienā bija nodrošināts pilsētas tirgotāju monopols, tikai tie drīkstēja iepirkt preces no iebraucējiem un tās tālāk pārdot, tādējādi starpnieka peļņa tika savējiem.

Gadatirgos svešie tirgotāji drīkstēja pirkt lopus tikai pēcpusdienā, priekšpusdienā privileģēti bija Bauskas namnieki. Tā nu iebraucējiem vajadzēja samierināties ar pārpalikumu. Tolaik bija arī vairākas preču grupas, ko svešie tirgotāji Bauskā nedrīkstēja pirkt, – ādas, medu, vasku, linus un linsēklas. Pārkāpuma gadījumā tiem draudēja preču konfiskācija.

Svētdienās bija noteikts pilnīgs tirdzniecības aizliegums, pārkāpuma gadījumā vainīgajam bija jāmaksā bargs sods – desmit dālderi (nepilni 300 grami sudraba). Svētdienās un citās svētku dienās dievkalpojuma laikā krogiem bija jābūt slēgtiem.

Svari un cenas
Īpaši stingri tika pieskatīts, lai tiktu lietoti atbilstoši svari un citi mēri. Nepareizus svarus konfiscēja un pienagloja pie kauna staba, bet to lietotājus bargi sodīja.

Rāte četrreiz gadā noteica maizes un gaļas cenas, ņemot vērā gan labības un lopu cenu, gan arī paredzot peļņas daļu maizniekiem un miesniekiem. Šīs cenas «pavilka» līdzi arī citas nozares: «Tā kā mainīgo laiku dēļ nav stabilas cenas ne alum, ne maizei, ne gaļai [..], tad rātei divas reizes gadā jāsasauc kopā amatnieki un atkarībā no apstākļiem jānosaka samaksa, kādu amatnieki drīkst prasīt par savu darbu.»
Rātei bija jāseko līdzi, «lai ikviens, gan augstas, gan zemas kārtas, tērptos atbilstoši savam amatam un kārtai, kā arī kāzās, kristībās un bērēs nenotiktu pārlieka ēšana un dzeršana [..], tādējādi kalpojot vispārējam labumam, izskaužot un likvidējot bezjēdzības, kas zemi un ļaudis ved postā».

Kategorijas

Kategorijas