Optimisms palīdz labāk saprasties

2021. gada 8. oktobris 00:00

765

Judīte Lejniece Bauskā atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Kad jubilāre nākusi pasaulē, ģimene dzīvojusi Ceraukstē, un visi mūža gadi saistās ar Bauskas novadu. Uzaugusi kolhoznieku ģimenē kopā ar trim māsām Guntu, Anitu un Dzintru.

Ar zirgu – aulēkšiem
J. Lejniece zina stāstīt, ka senām leģendām apvīto vārdu Judīte mamma izvēlējusies, iedvesmojoties no Zigmunda Skujiņa grāmatas «Kolumba mazdēli», kuras centrā bija Judīte. Ģimenē izcēlusies vēl ar ko – bijusi augumā garākā no māsām. Kopš mazām dienām iepazinusi visus lauku darbus, palīdzot vecākiem gan mājās, gan kolhoza govju fermā, kur mamma strādājusi par slaucēju. Tolaik slaucējām noteiktās dienās bijis jāiet līdzi uz ganībām, lai ganam palīdzētu pieskatīt govis. Judīte parasti aizstājusi mammu un darījusi to ar patiku. Labi pratusi jāt uz zirga, kas bija sabiedrotais ganīšanā. Ar smaidu atceras: «Jāju bez sedliem, arī aulēkšiem un pāri visiem novad-grāvjiem!»

Kad bija paaugusies, kopā ar vecāko māsu pastāvīgi palīdzēja mammai fermā. Govis tolaik slauktas ar rokām, reizēm abas māsas aizstājušas mammu un divatā tikušas galā ar 24 brūnaļām. «Pirmo govi, kuru uzticēja slaukt, sauca Gārse. Man bija kādi deviņi gadi. Toreiz tas nelikās grūti, reizēm cēlāmies un gājām līdzi uz slaukšanu četros no rīta,» stāsta jubilāre. Viņa atzīst, ka radināšana pie darba kopš bērnības dzīvē daudz palīdzējusi.

Judīte skolas gaitas sākusi Griķu skolā, bet vēlāk kopā ar pārējām māsām mācījušās Iecavas internātskolā. Tas vecākiem atvieglojis gana grūto dzīves soli, kad visas meitas bija jālaiž skolā. Kad ģimene pārcēlās uz dzīvi Skaistkalnes ciemā, astoņgadīgo skolu beigusi tur. Kā skaistākais no skolas laika atmiņās ir dziedāšana, un Judīte stāsta: «Ļoti, ļoti patika dziedāt. Paticis dziedāt visu mūžu, arī tagad labprāt dziedu.»

Visur labi klājies
Pēc skolas beigšanas sākusi pelnīt algu kolhozā, iepazinusi daudz no fiziska roku darba spektra laukos pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Lauku brigādē kaplējusi garu garās biešu vagas, bet siena laikā – pie siena ķīpošanas. «No tām ķīpām bijām saskrāpēti vienos pušumos,» atceras Judīte.

Strādājusi meliorācijas darbos, kur virknējusi drenu caurules izraktajās meliorācijas tranšejās. Bet ziemā, kad meliorācijas darbus neveic, bijis jāstrādā mežu cirsmās koku gāšanā. Kad kolhoza priekšsēdētājs piedāvājis darbu teļu fermā, līdz ar to dzīvošanai piešķirot atsevišķu māju, Judīte piekritusi. Jaunos lopiņus iemīļojusi un rūpīgi kopusi, par ko tagad saka: «Es tos teliņus ļoti uzpucēju, nobaroju spīdīgus. Un māju kolhozs arī iedeva, varēju turēt arī savus lopus.» Bet, kad dzīves ceļš Judīti veda prom no Skaistkalnes, novērtējot jaunās teļkopes veikumu, priekšsēdētājs sacījis: «Ja tomēr nāksi atpakaļ, es noteikti ņemšu.»

Līdz ar dzīvesvietu maiņu mainījušās darbavietas un saturs, bet Judītei laba darba tikums allaž nācis līdzi un palīdzējis godam veikt jebkuru darbu. Tā arī strādājot cūku fermā Brunavas kolhozā, Judīte apbalvota par labu darbu – saņēmusi bezmaksas ceļojumu uz Gruziju.

Kad pārcēlusies uz Bausku, bijusi strādniece putnu fabrikas kautuvē. «Fabrikā pie konveijera ķidoju nokautos putnus. Pie jebkura darba var pierast, tikai jādara,» uzskata Judīte. Pēc tam tikusi pie «baltāka» darba Bauskas piena kombināta sierotavā un vēlāk pie svēršanas, kur strādājusi līdz pat uzņēmuma likvidācijai. Kombinātā ražoti ļoti kvalitatīvi sieri – «Krievijas», «Zemgale», «Bauskas», «Ausma». «Tik garšīgus sierus vairs neesmu ēdusi. Žēl, ka viss tā izputēja. Neticami un šausmīgi, ka tādu labu ražotni varēja aizlaist postā,» pauž Judīte.

Kad palikusi bez darba, bija jābūt gatavai jaunām pārmaiņām. Bet allaž palīdzējusi pārliecība, ka viss, kas notiek, ir uz labu. Atlikušo darba mūžu kopš 2007. gada līdz pat pensijai jubilāre strādājusi mēbeļu ražotnē Iecavā – slīpējusi mēbeļu detaļas. Par darbu viņa stāsta: «Man patīk ar rokām sajust virsmas un visu aptaustīt, mēdzu strādāt bez cimdiem. Darbu daru čakli un precīzi, tāpēc man visur labi klājies.»

Ar dziesmu pa dzīvi
Dzīvē bijis posms, kad Judīte varējusi nodoties arī kopš bērnības iemīļotajai dziedāšanai. Kad radusi darbu konservu cehā Vecsaules kolhozā, māsīcas Lidijas mudināta, iesaistījusies kolhoza pašdarbībā (tagad – mākslinieciskie amatierkolektīvi – red.). Dziedājusi Vecsaules korī, ko tolaik diriģējusi Anita Garanča, kas vēlāk kļuva pazīstama mūzikas pedagoģe. Ar lielu aizrautību Judīte darbojusies estrādes ansamblī, muzicēšanas mēģinājumi notikuši Ozolaines klubā. Ansamblī dziedājusi gan solo, gan duetā. Jubilāre atceras: «Tolaik ļoti populāras bija Raimonda Paula dziesmas. Daudzas no tām dziedājām, bet kā pirmā nāk prātā «Savāda vasara».» Kolhozu laikā ar saimniecības autobusu bieži braukuši uz Rīgu skatīties teātru izrādes, Judīte īpaši bija iecienījusi operetes. Pēdējos gados, pirms aizsākās pandēmijas ierobežojumu laiks, jubilāre labprāt apmeklējusi lielo mūzikas festivālu koncertus Bauskā.

Tagad Judītes ikdienas aizraušanās ir krustvārdu mīklu minēšana. «Bez tām nevaru iztikt, vienu pie brokastīm, otru – pie vakariņām,» smaidot atklāj jubilāre. Lai gan nevelta daudz laika televīzijai, reizēm paskatās kādu labu filmu un koncertu pārraides, īpaši patīk dziedātājs Intars Busulis. Jubilāre apsver domu, ka varētu atkal dziedāt korī.

Viss mūžs Latvijā
Dzīves lielais gandarījums ir dēls Normunds. Viņam un vedeklai Egijai ir pateicīga par mazmeitām Signiju un Gabriellu. Tagad jubilāre jau ir vecvecmāmiņa diviem puikām – Jarno un Adrianam. Dēls ar ģimeni uz pastāvīgu dzīvi ir apmeties Zviedrijā. Arī mammu aicinājis pārcelties pie sevis, bet Judīte neradusi atbildi uz sev uzdoto jautājumu: «Man viss mūžs Latvijā, ko es tur svešumā darīšu…?» Taču ciemos pie atvasēm Zviedrijā bijusi vairākkārt. Ir iepriecināta aizvadītajā vasarā, kad dēls ar visu ģimeni varējis atkal atbraukt uz Latviju.
Jau daudzus gadus Judīte radusi dzīvot viena, bet vientuļa nejūtas. Ir tuvas un mīļas attiecības ar māsas meitu un krustmeitu Līgu. Pateicīga par atbalstu arī māsas meitai Ivetai un viņas vīram Ivaram, kas daudz palīdzējuši praktiskās sadzīves lietās. Par tuviem draugiem sauc Jolantu, Daci, Žaneti un Anitu.

Jubilāre atzīst, ka dzīvē pieļāvusi vieglprātību, savulaik neiestājoties rindā uz dzīvokli pilsētā. Tad šķitis, ka rinda tā arī nekad nepienāks. Tagad Judīte dzīvo īrētā miteklī vecpilsētā, kuru saviem spēkiem pūlas labiekārtot un padarīt ērtu, – ierīkots ūdensvads, jaunas grīdas, un top jauni logi. Baušķeniece pauž prieku par Bausku: «Pilsēta ir ļoti skaista, īpaši pievilcīga vieta ir pilskalns un tagad arī jaunā Mēmeles iela.»

Vērojot Judītes pastāvīgo smaidu un možo dzirksti acīs, var šķist, ka dzimšanas dati pasē nav ierakstīti pareizi. Viņa atzīst, ka ikdienā rūpējas par savu ārieni, tas palīdz uzturēt arī vispārēju fizisko un garīgo veselību. Bet ļoti palīdz arī pašas dzīvespriecīgais raksturs: «Esmu optimiste, nekad neesmu sliktā garastāvoklī. Ja arī uznāk dusmas, cenšos visdrīzāk no tām atbrīvoties. Esmu arī tāda, uz kuras pleca var izraudāties.» Viņa ir pārliecināta, ka sabiedrībā valdītu labāka saprašanās, ja būtu vairāk optimistu, un teic: «Nevar staigāt apkārt tādi «saskābuši»! Kāda tad var būt saprašanās citam ar citu?»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Optimisms palīdz labāk saprasties

Kategorijas