Dārzā ar zināšanām un sirds inteliģenci

2021. gada 5. oktobris 00:00

596

Permakultūrā viss attīstās un mainās ilgtspējīgas un viedas saimniekošanas virzienā

Permakultūru var definēt dažādi – kāds to uzskata par dārzkopību sliņķiem, citi – par labāko bezatkritumu «tehnoloģiju», dažs – par atpūtu iespējami dabiskākā vidē. Reizēm mēdz sacīt, ka tas nav nekas jauns, – vien atgriešanās pie aizmirstām senču tradīcijām. Katram sava taisnība, viena pilnībā pareiza formulējuma, iespējams, nemaz nav.

Ik gadu dažādos Latvijas novados notiek permakultūras festivāli, kur tiekas cilvēki ar līdzīgu pasaules izjūtu un izpratni par to, kā sadzīvot ar dabu, nevis cīnīties ar tajā netīkamo.

Diplomēta dārzkope
Anda Rožkalne Bārbeles pagasta «Salmiņos» pārliecināta, ka tas ir dzīvesveids un īpaša dzīvesziņa, kas apgūstama, iepazīstot un izprotot dzīvo mums apkārt. Andas dzīvē bijuši dažnedažādi līkloči, «Salmiņos» kopā ar dzīvesdraugu Valdi viņa atgriezusies pirms sešiem gadiem, kad objektīvu apstākļu dēļ atbalstu lūdzis dēls Viktors. Patlaban nobeiguma darbi rit viņa projektā un būvē – pirtsmājā Iecavas upītes krastā. Sakopšanai un sakārtošanai sākumā veltīts katrs brīvais brīdis nedēļas nogalēs, taču nu jau pagalmā un joprojām topošajā dārzā tīkami uzturēties ik dienu.

Anda atzīstas, ka permakultūrai nav pievērsusies pēkšņi. Ar sirsnību viņa piemin mammu, kas pa mūžības ceļu rimti devusies šogad: «No viņas esmu mantojusi divas brīnišķīgas lietas – adīšanas prasmi un mīlestību uz dārzu. Pēc skolas devos mācīties uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, ieguvu pamatīgas zināšanas un sākumā strādāju Dāviņos. Patiesībā esmu pilsētas cilvēks, kādu laiku dzīvoju Misas ciemā, bet vēlāk ar bērniem pārcēlos uz Rīgu, man bija interesanta adrese – Misas iela. Atskatoties domāju, ka visam mūsu dzīvē ir sava nozīme, pat visatšķirīgākajām lietām. Darba gadi viesnīcu biznesā Rīgā lika padomāt par to, cik daudz dažādu ķīmisko preparātu dezinfekcijas nolūkā lietojam, kurš gan ir izpētījis un uzskaitījis to blaknes ilgtermiņā? Astoņus gadus strādāju Anglijā – zemē, kas nebeidz pārsteigt pasauli ar dažādiem dārzkopības «brīnumiem».

Dzīvelīgi zaļš pat rudenī
Rudenīgi siltā pievakarē staigājam un aplūkojam vēl itin jaunos stādījumus un pirmās trīs mulčas dobes, bet pārsteidzošākais, ka dārzs izskatās tik dzīvelīgi zaļš, it kā no rudens nebūtu ne vēsts. Anda teic: «Ļoti svarīga loma dārzā ir augu daudzveidībai, nevar ļauties monokultūrām. Ir taču jauki vērot, ka dārzā visu sezonu kaut kas zied, pumpurojas un attīstās. Pat labi iekārtojusies nātriņa vai dadzītis izskatās skaisti. Protams, pārmērības nekur neder. Ir jau permakultūristu vidū arī perfekcionisti, es tāda noteikti neesmu. Man patīk gaumīgi veidots, bet dabisks un harmonisks dārzs – tas nomierina un sniedz gandarījumu. Nevar taču nervozēt par to, ka te, piemēram, dzīvo kailgliemeži, man tie netraucē, briesmīgus postījumus arī neatrodu. Pat ar zalkšiem var sadzīvot vienā dīķī, lai gan lielas patikas nav. Tiem ir savs līcītis, mums peldēšanai – savs.»

Anda min, ka viņas stādījumi lēnītēm virzās uz dienvidiem, uz meža pusi, bet viņai ir dažādas ieceres: «Dārzs veidojas pa ielokam vien, nevis taisnās rindās un labi piekļaujas tuvējam dīķim. Te kizils jeb grimonis, te pīlādzis, irbene, plūškoks... pāris Eiropas kastaņas, būs ēdams gardums. Pavasaros un rudeņos apbraukāju stādaudzētavas gan Iecavā, gan citur. Pie katra audzētāja var atrast ko īpašu, kas vislabāk padodas tikai viņam. No šiem entuziastiem var gūt milzum daudz zināšanu. Daba taču mūs māca katru dienu, tikai uzmanīgi jāieskatās. Audzētavās neko neiegādājos lielā skaitā. Svarīgi, lai puķes, ogulāji vai krāšņumaugi labi sadzīvotu ne tikai vizuāli. Smilts-ērkšķi pazīstam ogu dēļ, bet tas ir lielisks slāpekļa piesaistītājs un prot ar to arī dalīties. Katram augam ir kāda izteikti vērtīga īpašība, un lieliski, ja dārzā tie cits citu papildina.»

Jābaro un jāuzlabo augsne, nevis «jāķīmiķo» augi
Andas Rožkalnes dārzu brauc lūkot gan tuvi, gan tāli interesenti – arī labas ziņas izplatās ātri. Pagājušajā vasarā bijušas trīs grupas un individuālie apmeklētāji. Anda atceras šīs tikšanās: «Cilvēki ļoti interesējas, kā un ko darīt soli pa solim, taču ar «priekšā teikšanu» ir grūti. Varu izstāstīt galvenās lietas, kam pievērst uzmanību. Vieta no vietas ļoti atšķiras, un svarīgi, cik daudz laika cilvēki gatavi veltīt dārzam. Viens no pamatprincipiem – mums ir jābaro un jāuzlabo augsne, nevis «jāķīmiķo» augi; princips – «veselā miesā mājo vesels gars».

Jāļauj attīstīties mikroorganismiem, un kompostēšana šim nolūkam ir pamatlīdzeklis. Tai der viss vai gandrīz viss, un tas ir īsākais ceļš uz bezatkritumu saimniekošanu. Ja ap māju daudz lielu koku, nekādas lapu dedzināšanas, pat ozollapas ir pieveicamas.

Pirmās trīs dobes veidojām, noņemot velēnu virskārtu, nedaudz padziļinājām un tad likām iekšā kartonu, sīkus zariņus, visu, kas var trūdēt un uzturēt dabisku mitrumu. Virspusē noder nopļautā zālīte. Dēļus nostiprinājām, un nekur nekas neaizplūst. Dobes var veidot arī uz augšu, nepadziļinot vietu. Var jau teikt, ka permakultūras būtība – ne-rakt, nelaistīt, neravēt, bet visu veidot tā, lai daba pati to paveic. Jaunākās atziņas liecina, ka augsne jāirdina vien 10 – 15 centimetru dziļumā un dziļā aršana, kā to esam ieraduši, ir traumējoša mikroorganismiem. Par ravēšanu varbūt mazliet jāpadomā. Lielisks palīgs dārzā ir malkas pelni, šķelda.»

Anda uzsver, ka īstās atziņas rodas darot, kamēr teoretizējam, nekas nenotiek, un nav jābaidās kļūdīties. Mēs esam bagāti, jo mums ir četri gadalaiki, un katrs no tiem sniedz savas mācību stundas. Liela nozīme ir zināšanām par augiem un to dabu. Viņai palīdzot labas grāmatas un informācija internetā, kur var uzzināt labāko Eiropas, ASV vai Krievijas zinātnieku pausto. Šoruden Anda Rožkalne piedalās Bārbelē notiekošajās bioloģiskās lauksaimniecības mācībās, ko organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Nesen Smiltenē iegūts permakultūras dizaina sertifikāts (PDC, «Permaculture Design Certificate»). Taču Anda pārliecināta, ka neatsverama vērtība ir ikvasaras festivāliem: «Domubiedriem regulāri tiekoties, kļūstam par draugiem un atrodam lieliskus palīgus. Tā iepazinām Normundu Jankausku, viņa tehniskā prasme mūsu dīķa rakšanā pārsteidza vislabākajā nozīmē, viņš strādā ar izjūtu un izpratni. Katrā vietā, kur viesojamies, gūstam ko jaunu, jo permakultūrā viss attīstās un mainās ilgtspējīgas un viedas saimniekošanas virzienā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dārzā ar zināšanām un sirds inteliģenci

Kategorijas