Ai, Gruzija! Nekas nav aizmirsts

2008. gada 23. augusts 14:00

1833

Gruzijas notikumos jau kaut kas pazīstams no savējo aizstāvēšanas un situācijas stabilizēšanas 1939. gadā Somijā, 1940. gadā Latvijā, bet agrākos un vēlākos gados arī citur. Situācija Gruzijā ļoti sarežģīta.Ceļa vējosBaušķenieki glabā atmiņas par Gruziju pirms šī smagā perioda – no ceļojuma pa Kaukāzu 1964. gada jūlijā. No Osetijas, tagadējo nesaskaņu vietas, pārejot Centrālā Kaukāza sniegoto grēdu, Bauskas kalnos kāpēji vakara nokrēslā nonāca Samtrēdijā un pilsētas nomalē aitu aplokā sāka iekārtoties naktsmieram.Tad parādījās diža auguma plikgalvains gruzīns. Pacēlis uz augšu abas rokas, iesaucās lauzītā krievu valodā: «Sto ja vizu! Sto ja vizu! Bauski!» (Ko es redzu! Ko es redzu! Baušķenieki!). Tas bija Samtrēdijas vidusskolas direktors, kurš atpazina baušķeniekus, jo bija viesojies 1. vidusskolā, kurai ar Samtrēdijas vidusskolu toreiz bija iedibinātas draudzīgas attiecības.Tad uzradās kādi puišeļi, kuri pēkšņi metās pie pusceltām teltīm un mugursomām. Pagurušie ceļotāji nepaguva attapties, kad aplokā vairs nebija ne viņu mantu, ne melnīgsnējo puišeļu. Kur tas viss palika, to viņi nezina vēl šodien. Direktors aizveda baušķeniekus pilsētā uz savu māju.Otrā dienā viņš, pāris vietējās varas pārstāvju, vietējās avīzes darbinieks, pilsētas sporta dzīves vadītājs, daži skolotāji un vēl kāda amatpersona vadīja baušķeniekus pa pilsētu un Bauskas ielu. Jā, tāda ir Samtrēdijā. Pavadoņu sastāvs respektabls. Bet paši baušķenieki necili, bez augstiem amatiem un tituliem, vienkārši, pelēcīgi kalnos gājēji, kuriem nu pievērsta šāda uzmanība.Pie gruzīnu galdaBaušķeniekus izveda cauri kādai iestādei, kura līdzinājās solīdam restorānam vai kafejnīcai un ieveda krēslainā pagalmā. Te, koku paēnā, bija klāts liels galds. Tā galā nosēdās pats direktors. Tas nozīmēja, ka viņš tagad ir tamada. Pēc gruzīnu tradīcijām viņš nosaka visu, kas notiek pie galda. Risinājās kulturālas sarunas par latviešu un gruzīnu ļaudīm un likteņiem. Uz taktisko atgādinājumu, ka gribam atvadīties, jo drīz aizies mūsu autobuss, direktors nesteidzīgi atbildēja, ka vēl jāaprunājas. Neesot vēl visu izrunājuši.Pēdējais tostsTikai pusdienu beigās viņš pamāja ar galvu baušķenieku tostam, kas gan netika izsacīts, bet sarunā izskanēja doma, lai pa Gruziju staigājam arī basām kājām, lai izjustu Gruzijas zemi un dažkārt arī kailu galvu, cienot šo zemi un tās vēsturi. Tagad citi skatās uz šo vēsturi caur lielgabalu tēmekļiem. Direktors palūdza piepildīt vīna glāzes un teica mūsu tikšanās pēdējo tostu. Visi piecēlās kājās. «Par mūžīgu draudzību starp latviešu un gruzīnu tautām!» Nu bija izrunāts viss.Gruzīnu rakstursReisa autobusa atiešanas laiks bija pagājis. Vajadzēja samierināties ar likteni. Izejot atkal uz ielas, baušķenieki ieraudzīja, ka...autobuss ar visiem pasažieriem stāv durvju priekšā un gaida. Atvadīšanās bija sirsnīga. Atvadījās arī nejauši garāmgājēji. Bet baušķenieki atskārta, ka palikuši bez savām mugursomām. To pateicu šoferim un lūdzu vēl drusku pagaidīt. Viņš nevērīgi attrauca, lai nesatraucos. Izrādījās, ka baušķenieku mantas ir jau šī reisa autobusa bagāžniekā. Vēl šodien baušķenieki nezina, no kurienes un kā tās tur nokļuva.Vakarā izkāpjot Batumi, otrā tagadējo nesaskaņu vietā, savā mugursomā atradu dāvanu, dārgu gruzīnu baltvīnu. Kas to tur ielika, arī šodien vēl nezinu. Bet Bauskas meitas saņēma Gruzijas rozes.Tas bija pirms gadiem, bet liekas, ka vakar. Ļoti gribētos, lai šodien, Gruzijai grūtā brīdī, mūsu Samtrēdijas draugi uzzinātu, ka neesam aizmirsuši toreiz atvadoties teikto pēdējo tostu par draudzību starp gruzīnu un latviešu tautām. Zem šīs saules mums kopējs liktenis. Kopējas raizes par nākotni. Kopējas atceres par pagātnes sūrumu.Kad atkal būs iespējams, vai nederētu atjaunot iesāktās draudzības saites starp abām mācību iestādēm? Ne visās Gruzijas skolās šogad pirmajā septembrī sāksies mācības. Tajās dzīvo bez pajumtes palikušie bēgļi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ai, Gruzija! Nekas nav aizmirsts

Kategorijas