Kultūras un dzimtas zīmes meklējot

2021. gada 28. septembris 00:00

Grāmatu ciklā «Es esmu…» no izraudzītajiem13 latviešu literatūras klasiķiem «Dienas Grāmata» jau laidusi klajā sešus romānus – par Jāni Ziemeļnieku, Ivandi Kaiju, Ilzi Šķipsnu, Anšlavu Eglīti, Jāni Ezeriņu un Vili Lāci. Manas simpātijas pieder Andra Akmentiņa romānam «Meklējot Ezeriņu», kā atmiņu ceļvedi pa gadiem apaugušām takām dzimtajā Malienā.

Šovasar piepildīju vēlmi kaut vienu dienu paciemoties Vidzemes kalnienēs Madonas novadā, kur dzimis rakstnieks Jānis Ezeriņš, un reizē «iekāpt divu rakstnieku kurpēs», kad Akmentiņš līdz kaklam bija iegrimis Ezeriņa meklējumos, un aplūkot arī Aronas pagasta «Ūbeles» netālu no Gaiziņkalna. Tur, pēc paša rakstnieka teiktā kādā intervijā, iedegts Akmentiņu dzimtas pavards.

Iršu kolonija
Neesmu jauno tehnoloģiju fane, bet priecājos par navigatora rādīto īsāko ceļu uz apdzīvoto vietu «Irši» Aizkraukles novadā, kas arī bija iekļauts maršrutā. 1637. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne Iršu novadu uzdāvinājusi kapteinim Hiršam. Savukārt Krievijas ķeizariene Katrīna II 1766. gadā devusi rīkojumu Iršu novadā izveidot vācu zemkopju koloniju, kas pastāvējusi līdz 1939. gadam – vāciešu repatriācijai.
Iršupīte gravas dziļumā cauri gadsimtiem burbuļo bez pieturzīmēm, nemainīgs ir tikai tumšzaļais sūnu klājums Liepkalnes kapsētā un pēcteču izpētītais dzimtu hronikas ruļļos. Grāmatu par Iršu koloniju uzrakstījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

Bagātais Gaiziņš
Nākamā pietura «Ūbeles». Kopš šī gadsimta sākuma tur vairs nesaimnieko Akmentiņi, bet uz šķelto laukakmeņu pamatiem savulaik būvētās ēkas ir uzspodrinātas. Lietavās samirkušo pagalmu klāj oļu kārta. Kultūrzīmju gan vēl nav. Iespējams, pēc daudziem gadiem kultūras vēsturnieki, pieturzīmju meklētāji, tieksies uz «Ūbelēm», kur dzimis literatūras klasiķa An-dra Akmentiņa vectēvs Andrejs, romāna «Skolotāji» centrālais personāžs Papiņš. Tā tas noticis kaimiņu, Bērzaunes pagasta «Pelādēs», kilometru no Gaiziņa. Dzimtas mājās saimniekojis slavenā pilsētas apdziedātāja Aleksandra Čaka tēva brālis Pēteris Čadarainis. Dzejnieks vasarās bieži viesojies «Pelādēs», gan strādājis, gan atpūties. Pirms gadiem A. Čakam tur iekārtota piemiņas istaba, ko pārrauga tagadējais māju īpašnieks kultūras cilvēks uzņēmējs.

Zem mašīnu riteņiem
Jauneklīgā Madona, kas šoruden svin 95. dzimšanas dienu, jeb Ezeriņa laiku Biržu miests un dzelzceļa stacija jau aiz muguras. Esam pagriezušies uz Barkavas pusi. Pa Jāņa Ezeriņa pēdām, kurās iezīmēti arī mūsu raduraksti. Baudīt pusdienmaizītes pie Medņa skolas nesanāk, jo tai pāri uzbūvēta šoseja. Andris Akmentiņš romānā brīdina par «sadursmi»: «Jūs braucat cauri Ezeriņa pirmajai istabai otrajā stāvā Lazdonas draudzes skolā, kas daudziem vēl šajā saulē mītošiem ir bijusi labākā skola pasaulē.»

Triecienā pašķīst skopās vēstures druskas…»
Tautā šo skolu visbiežāk sauca pārziņa vārdā par Medņa skolu. Vecā Medņa dēlēns spurainais Haraldiņš jau pirmajās dienās sadraudzējas ar jauno skolotāju. Par ceļa zīmi uz Latvijai zudušo Medņa skolu Akmentiņš izvēlējies ceriņu puduri ceļa pagriezienā...
Skumjās noskaņas kliedēs vēl viens ieskats romāna lappusēs. «Kad smagie grāmatu saiņi no ratiem sanesti, māte atceļā uz Beiriem (Ezeriņa dzimtās mājas) devusies apciemot radus un diena pirmajā darba vietā drīz galā, Ezeriņš atviegloti nopūšas: «Jā. Svētlaime. Kājas pārmetot gultas malai, kļūst tīri vai ērti prātot par dzīves gaišo garlaicību. Taustāmā krava nieks, bet mātes padomu un norāžu mākonis nekādi nav līdz skolotāja istabiņai otrā stāvā nogādājams…»

Nabaga Ezeriņš
Pārbraucam pāri Aiviekstei, griežamies pa labi, atkal pa labi un ieripojam brīnišķīgā lauku nostūrī, kur atrodas bijušā Saikavas, tagad Barkavas pagasta Kalna skola, kā tā saukta pagājušā gadsimta 20. un vēl 80. gados. Kad skolā par pārzini strādājis nākamais rakstnieks, skolas ēkai un internātam bijis tikai viens stāvs. Tagad pakalnā viena otrā raugās gaišas divstāvu mājas. Pie ieejas durvīm galvenajā ēkā norāde, ka šī ir «Kristiāna Dāvida pamatskola». Pretī iznākusī sieviete stāsta, ka kristīgajā skolā mācās vairāk nekā divdesmit bērnu no dažādām ģimenēm, to finansē vairākas draudzes, pašvaldība un arī vecāki. Viņa sniedz īsu vēstījumu par vācu izcelsmes garīdznieku, kas savulaik daudz palīdzējis Latvijai. Par novadnieku rakstnieku Ezeriņu ne vārda. Jā, pēc ēku renovācijas pirms diviem gadiem plāksne Jānim Ezeriņam vēl neesot atjaunota. Sieviete runā par kādu projektu, kas liek domāt, ka piemiņas zīmes izgatavošanai gandrīz vai konkurss rīkojams. Jautāta, vai viņa varbūt ir lasījusi Andra Akmentiņa grāmatu par Ezeriņu, sieviete nedaudz samulst – neatceroties, bet, ja lasījusi, tad gan ļoti sen. Taču tēma nepazūd, un tiekam aicināti aplūkot skolas bibliotēku.

Vēlāk kļūst zināms, ka novadpētniece madoniete Dace Zvirgzdiņa skolai uzdāvinājusi Akmentiņa romānu par Ezeriņu. Viņai savs sakāmais arī par skolu: «Ja ne šī kristīgā skola, tad sen būtu izdauzīti logi un viss izlauzts. Tā, kā brūk kopā kādreizējās Saikavas muižas nams, tā sauktā Lejas skola, kas ar četrām klasītēm darbojās līdz 70. gadiem. Kalna skolas ēkas kalpo savam galvenajam uzdevumam. Pašā Saikavā nav tik daudz bērnu, lai tur skola varētu pastāvēt.»

Plēšu Kārlis
Andra Akmentiņa romāns «Meklējot Ezeriņu» no sērijas «Es esmu…» izpelnījies gana daudz kritiķu un literatūras zinātnieku atzinības, akcentējot bagāto valodu, savdabīgo vēstījumu un Ezeriņa kā rakstnieka un kā Cilvēka personības redzējumu. Bet no Ezeriņa nav viegli šķirties.

Kalna skolas teritorijai gandrīz vai pieglaudušies Saikavas kapi, kurus var lasīt kā vēstures īpašu nodaļu. Tur apglabāts arī dīvainis Pommeru jeb Plēšu Kārlis, kas no lielas mācīšanās «izmežģījis prātu». Viņš par daudziem gadiem pārdzīvojis Ezeriņu, un Akmentiņš viņus savedis kopā novelē «Ezeriņš neraksta noveli» (publicēta žurnālā «Domuzīme»). Visbiežāk viņi tikušies skolas pagalmā un virtuvē pie neiztrūkstošā kūpošas zupas katla, ko Plēšu Kārlis manījis jau pa versti. Taču stāstu par drauga vēlmi meža malā uzcelt baznīcu saviem spēkiem un kas no tā iznācis, Ezeriņš neuzraksta, jo «..tik daudz pūļu, lai kaut cik iemācītos rakstīt. Bet atnāk skaistākais stāsts pasaulē un tu zini, ka nevienam to nestāstīsi.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kultūras un dzimtas zīmes meklējot

Kategorijas