Skatīties acīs ar mīlestību

2021. gada 24. septembris 00:00

Iveta Līdere Bauskā atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Daudzi vecāki un vecvecāki zina Ivetu Līderi, jo viņa ir pasniedzēja Bauskas mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļā. Bauskas novads ir jubilā-res dzimtā puse, bet pēdējos teju 50 gadus viņa ir baušķeniece. Agrā bērnība aizvadīta Grenctālē, vēlāk ģimene pārcēlusies uz dzīvi Gailīšu pagastā. Iveta uzaugusi kopā ar piecus gadus vecāko brāli Aivaru.

Kādi sižeti no bērnības atmiņā ir spilgti joprojām?
– Kopš mazotnes biju ļoti patstāvīga un darbīga. Biju bērnudārza bērns, mēdzu no tā dažkārt aizmukt. Reiz ziemas salā viena devos prom. Vēl šodien acu priekšā ir skats, kad negaidīti ierados mājās. Mamma tobrīd mazgāja veļu, un, kad es, āra aukstuma apņemta, pēkšņi atvēru durvis, istaba piepildījās ar garaiņiem un mammas pārsteigumu.

Pirmie desmit dzīves gadi piederēja dzīvei laukos?
– Kopā ar brāli un citiem puikām dienas pagāja ārā, patika būt dabā un aktīvi darboties. Mums mājās nebija ne televizora un radio, ne telefona. Birztalā pa slaikajiem kokiem kāpām tik augstu, līdz to galotne noliecās tuvāk zemei, – tā varēja viegli nolēkt un kāpt atkal. Patika vērot dabu, gājām uz upi makšķerēt. Baudot ziemas priekus sniegā, cimdiņi, šalles un cepures bija novēlušies ar sīkiem ledus bumbulīšiem. Atceros, mamma mūs reizēm lutināja ar īpašu delikatesi – rupjmaizes kubiņiem ar krējumu. Daudz vajadzēja strādāt piemājas dārzā, bet to neizjutu kā apgrūtinājumu.

Kāds bija skolas laiks?
– Skolā sāku iet jau piecu gadu vecumā. Līdz 5. klasei mācījos Pamūšas astoņgadīgajā skolā, tur ļoti patika. Slēpojām, dejojām un dziedājām. Skolas vestibilā brīvajos brīžos spēlējām galda tenisu. Trešdienās uz liela ekrāna rādīja kino; filmas gan pārsvarā bija par Otro pasaules karu. Aizrāva darbmācība un glītrakstīšana. Brīnišķīga bija pirmā skolotāja Astrīda Valde, no viņas – sirsnība, smaids, miers, labestība un azarts mācīties. Arī dziedāšanas skolotāja Agra Zeniņa ir neaizmirstama.

Kad tēvam piešķīra dzīvokli Bauskā, pārcēlāmies uz pilsētu, mācības turpināju Bauskas 1. vidusskolā. Tas man bija liels pārdzīvojums. No lauku vides uz piecstāvu namu Šišinašvilli ielā (tagad Salātu iela – red.), kas palikusi atmiņā kā dziļi brienama dubļu upe. No mazas skolas, kur klasē valdīja ģimeniska aura, nokļuvu 30 skolēnu klasē. Bija ļoti neierasti – esi viens kā nemanāma daļa. Tur katrs centās sevi apliecināt. Es biju sportiska, cieņu izcīnīju sportojot. Aizrāva slēpošana, pilskalnā mums bija ierīkots tramplīns, laidāmies no pilsdrupām lejā gravā.
Vidusskolā tolaik bija autoapmācība. Kad beidzu skolu, man jau bija B un C kategorijas autovadītāja apliecība. Bet līdz tam gāja visādi. Esmu pateicīga skolotājam Edvīnam Hegenbartam, viņš mācīja teoriju. Atceros, reiz kontroldarbā jautājumā par karburatoru vāku, es teicu: «Skolotāj, man ir vāks, neko nezinu!» Kopā ar braukšanas apmācības skolotāju Valdi Ģēveli ziemā devāmies uz Rīgu ar smago mašīnu, lai atvestu skolai grāmatas. Gadījās, ka neiedevu ceļu trolejbusam, tas apbrauca man apkārt...

Kur meklējami pirmsākumi patikai uz mākslu?
– Atceros pirmo krāsaino zīmuļu kārbiņu ar sešiem zīmulīšiem. Rūtiņu burtnīcā stundām zīmēju princeses. Brālis, palūkojies manos zīmējumos, jautāja: «Kāpēc princesēm divi sērkociņi deguna vietā?»

Skolas gados apmeklēju zīmēšanas un gleznošanas pulciņu Pionieru namā. Ļoti patika dažādi noformēšanas darbi, skolā iesaistījos sienas avīzes un klases albuma veidošanā. Vidusskolas laikā mācījos gleznot individuālās mācībās. Ar aizrautību iesaistījos arī kora dziedāšanā Uzvaras kolhoza korī «Kamarde» un sieviešu ansamblī. Dziedāšana «Kamardē» bija kaut kas īpašs – tā bija jautra, inteliģenta kopā sanākšana.

Vai pēc vidusskolas – pa mākslas ceļu?
– Vilkmi uz mākslu, šķiet, biju mantojusi no mammas un tēta brāļiem. Biju izlēmusi turpināt mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā. Taču dienā pirms Jāņu svētkiem, kad devos iesniegt dokumentus, autobuss iebrauca vēlāk, skolā dokumentu pieņemšana bija beigusies… Uzzinājusi, ka Vieglās rūpniecības tehnikumā šuvēju-modelētāju kursā māca arī zīmēšanu un gleznošanu, iestājos tur. Taču, kad iesākās mācības, specialitāte bija nomainīta uz trikotāžas tehnologu un latviešu mācību valoda – uz krievu, jo kursā bija divas krievu virsnieku meitas. Apguvu krievu valodu, kas vēlāk labi noderēja, strādājot ražošanā. Paralēli mācībām iestājos Mākslas akadēmijas sagatavošanas nodaļā.

Kas lika mainīt iecerēto?
– 1981. gadā apprecējos. Kad izveidojās ģimene, plāni mainījās. Izaudzināti trīs bērni – Evita, Edgars un Jānis. Dēli ir izvēlējušies vīrišķīgas profesijas, bet Evita ir mākslas pedagoģe. Viņa ir piepildījusi manus jaunības sapņus. Esmu bagāta vecmāmiņa, man ir seši mazbērni – Estere, Kārlis, Ernests, Rihards, Marta un Rūta. Esmu svētīta ar to, ka visi bērni tagad dzīvo Latvijā.

Kādu pieredzi guvāt padomju laika ražošanā?
– Pēc tehnikuma strādāju Sadzīves pakalpojumu kombinātā Bauskā dažādās nozarēs – trikotāžas un mākslas austuvē, vēlāk biju visu nozaru kvalitātes inženiere. Bija jāpārzina ne tikai šūšanas un aušanas nozares, bet arī pārējās – no atsperu blokiem līdz zārkiem. (Smejas.) No ministrijas nāca dokumenti tikai krievu valodā, norādījumus vajadzēja ieviest ražošanā.

90. gados veidojāt savu uzņēmumu.
– Jā, jau 90. gadu sākumā, un tas pastāvēja līdz 2016. gadam. Manā dzimtā vienmēr bijuši uzņēmīgi cilvēki. Vecvecvecmāmiņai bija sava «Spodrgludinātava». Iztēlojos, kā viņa tur gludina greznās mežģīnes. Vecmāmiņas vecākiem piederēja krogs Vecrīgā.

Sākumā iekārtoju daiļamatniecības suvenīru veikalu. Kad steigā bija jāatpērk iekārtas no kombināta, nācās ņemt kredītu. Atdot nebija viegli, jo sāku visu no nulles. Man bija ļoti jauki darbinieki; šuvām un adījām. Kad vēl nebija lielveikalu, tā bija ejoša prece. Bet reizēm bija tā – kad viss obligātais bija nomaksāts, redzu, ka pašai nekas nepaliek pāri... Tas bija grūts laiks, gadiem dzīvoju bez atvaļinājuma. Bērniem arī nebija brīvdienu, nedēļas nogalēs viņi braukāja man līdzi pa tirgiem.

Vilkme uz mākslu tomēr nenoplaka?
– 2002. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. Piecu gadu neklātienes studijās ieguvu profesionālo bakalaura grādu izglītībā ar mājturības skolotājas un vizuālās mākslas skolotājas kvalifikāciju. Kopš 2008. gada strādāju Bauskas mākslas skolā. Tagad sagatavošanas grupas bērniem pasniedzu zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju un darbu ar tekstilu. Visu mūžu mācos un pilnveidojos. Un tā ir mana bagātība, ko varu nodot tālāk bērniem. Arī tagad aužu un gleznoju. Esmu apņēmusies noaust katram mazbērnam zvaigžņu segu, četras jau ir gatavas.

Kas palīdz uzturēt možumu, dod spēku?
– Ļoti patīk un spēcina pirtī iešana. Dzīvoju pateicībā par katru dienu. Domās pateicos tētim un mammai par visu, ko man devuši. No viņiem esmu mantojusi stipru garu, nebaidīties sākt un uzņemties atbildību. To cenšos iedvest arī bērniem skolā: «Nebaidies darīt!» Pedagogam skolēni jāiedrošina, ka viņi spēj, un jādara tas ar mīlestību. Nelaimes rodas no bailēm.

Ir ļoti jātic Augstākajam. Man bija fantastisks ceļojums Indijā, tur guvu īpašas garīgās atklāsmes, piedzīvoju lūgšanas spēku. Liela vērtība dzīvē ir patiesi draugi, tā ir svētība.

Ko vēlētu pasaulei?
– Ar mieru un laipnību katru konfliktu var pārvērst pozitīvā pieredzē. Nebaidieties skatīties viens otram acīs ar mīlestību! Acis ir cilvēces spogulis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skatīties acīs ar mīlestību

Kategorijas