«Vienkāršība – lielākā greznība pasaulē»

2021. gada 17. septembris 00:00

Raimonds Cakars Bauskā atzīmējis 90. dzimšanas dienu

Šogad aprit 50 gadi, kopš jubilārs dzīvo Bauskā, un 47 no darba mūža veltīti advokāta profesijai. 2016. gadā R. Cakars saņēmis Bauskas novada pašvaldības apbalvojumu «Mūža ieguldījums». Apbalvots ar Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas augstāko apbalvojumu «Advokatūras Zelta godazīme».

Jūsu dzimtā puse ir Valmiera. Ko ieraugāt atmiņās dzīves sākumā?
– Tēva māja atradās pilsētā Gaujas malā, divstāvu koka nams, būvēts uz milzīgiem akmens pamatiem. Pa logu varēja redzēt Gaujas plūdumu. Tur plostnieki mēdza apturēt plostus, lai atpūstos un iepirktos. Pretējā krastā darbojās kokzāģētava, pastāvīgi skanēja zāģu dziesma. Valmiera bija skaista, brīnišķīga pilsēta. Tēvs bija uzņēmējs, viņam piederēja veikals. Kad ienāca krievi 1940. gadā, bijām politiski neuzticama ģimene. Īpašumu nacionalizēja un pašus padzina no mājām. Bet tēvs bija iegādājies dzirnavas Pāles pagastā skaista ezera krastā. Taču pēc kara 1946. gadā arī to īpašumu nacionalizēja un pašus atkal padzina.

Jūsu ģimeni skāris daudz no represiju spektra pagājušajā gadsimtā.
– Darbojās Staļina likums – «Kas nav ar mums, tas ir pret mums!» Tēvu notiesāja un aizsūtīja uz Kazahiju (tagad Kazahstāna – red.), tur viņš arī palika. Vecāko brāli Leonardu 1943. gadā iesauca vācu armijas leģionā. Viņš dezertēja, bet pēc kara nebija pasargāts no Sibīrijas. Mēs ar mammu bēguļojām, glāba kaimiņi un radi, pie viņiem varējām apmesties. Mamma bija rokdarbniece un ļoti laba šuvēja. Kad palikām bez tēva, viņa ar šūšanu pelnīja mums iztiku, varēja mani izskolot.

Kara un pēckara laiks sakrita ar skolas gadiem.
– Valmierā paspēju pabeigt tikai pirmo klasi. Pēc tam mācījos Ārciema četru klašu skolā, palikusi atmiņā iespaidīgā skolas ēka, būvēta no pamatīgiem akmeņiem. Pēc tam mācības turpināju Pāles vidusskolā un Dikļu skolā. Kā no vienas dzīvesvietas uz otru mūs mētāja represiju sekas, tā mainījās arī manas skolas. 1950. gadā beidzu Valmieras vidusskolu. Tajā gadā iestājos arī Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Taču vēlāk varas pārstāvji atklāja, ka mans tēvs bijis «tautas ienaidnieks», un pēc gada mani no studijām izsvieda.

Tas nozīmē, ka darba karjera un dzīve aizvirzījās pa citu ceļu, nekā bija iecerēts?
– Nonācu darbā Rīgas centrālajā grāmatu bāzē, biju ekspeditors un noliktavas pārzinis. Tas bija ļoti interesants darbs un kolektīvs. Varēju daudz no kolēģiem mācīties. Kad izveidojās ģimene, nācās meklēt darbu ar augstāku samaksu. Strādāju Ceļu un tiltu būvniecības kantorī, gadus astoņus pienākumos bija darba algu aprēķini. Arī tur iepazinu daudz interesantu cilvēku.

«Izlaušanās» uz jurista izglītību tomēr notika?
– 1959. gadā ne bez bailēm mēģināju atkal stāties Juridiskajā fakultātē. Mani uzņēma. Sešus gadus mācījos vakara nodaļā un dienā strādāju. Tūlīt pēc valsts eksāmena nokārtošanas profesors Otto Grīnbergs man atsūtīja zīmīti: «Lūdzu, pēc eksāmena ienāciet!» Nodomāju, nu ir atkal «vakars». Taču sacītais pavēra pirmās durvis uz jurista darbu: «Esat labi mācījies, ir iespēja strādāt ministrijā.»
1965. gadā sāku jurista darbu Sociālās nodrošināšanas ministrijā. Biju vecākais inspektors pensiju nodaļā. Saskaroties realitātē ar sociālo nodrošinājumu kolhozniekiem – 12 rubļu pensiju mēnesī, sāpēja sirds par tiem cilvēkiem.

Pārcelšanās uz Bausku bija saistīta ar advokāta karjeras sākumu?
– Man piedāvāja darbu advokatūrā. 1971. gadā nosūtīja darbā uz Bausku. Pilsētā aizritējis 50 gadu manas dzīves namā Skolas ielā un advokāta pieredze 47 gadu garumā. Tikai pirms trim gadiem beidzu darba gaitas. Lauku rajonā advokātiem nebija specializācijas, bija jāzina likumi visās jomās, jāvada aizstāvības gan civillietās, gan krimināllietās. Interesanti šodienas acīm izskatās tā laika noziegumi par spekulāciju. Atceros, tiesāja kādu čigānieti par to, ka bija paslepus pārdevusi lakatiņus par augstāku cenu nekā tos nopirkusi kaut kur Baltkrie-vijā. Notiesāja. Vai tas nav ārprāts!?

Advokātam nākas aizstāvēt gan cietušo, gan apsūdzēto. Kā tas ir aizstāvēt acīmredzami vainīgo, noziedznieku?
– Advokāts vienmēr ir sava klienta pārstāvis. Ir jādara viss iespējamais, lai rastu apsūdzētajam vainu mīkstinošus apstākļus arī tad, ja viņš ir noziedzies. Bet ir gadījumi, kas pēc tiesas likuši pārdomāt. Reiz nācās aizstāvēt slepkavībā apsūdzētu sievieti, kas bija šeit iebraukusi no citas PSRS republikas. Pierādījumi bija tādi, ka izdevās panākt attaisnošanu. Varētu būt priecīgs par panākumu. Bet, kad sieviete tūlīt pēc tam pazuda no redzesloka, radās šaubas – vai patiešām nebija vainīga?
Mēdz būt apsūdzību lietas, kurās pierādījumu līmenis ir tāds, ka iznākums var būt abējāds. Likums paredz, ka katras šaubas pieļauj iespēju iztulkot apstākļus par labu apsūdzētajam. Tas jāievēro.

Kādam jābūt advokātam?
– Man ir bijuši daudzi aizstāvamie, kas vēl tagad atceras, zvana un pateicas. Esmu daudziem izdarījis labu. Katrs cilvēks vērtē pēc saviem kritērijiem. Advokātam jābūt iejūtīgam un vienmēr – klienta pārstāvim. Zināms, ka pašlaik advokāta darbs ir arī bīstams – viņus mēdz nogalināt. Dievs, nedod tagad strādāt Rīgā, kur tas augstais korupcijas līmenis un krāpšanās visās lietās!

Vai bija liels izaicinājums, kad, mainoties valsts iekārtai, būtiski mainījās daudzi likumi?
– Kad atjaunojās Latvijas valsts, likumi mainījās ļoti strauji. Krimināllikumā un administratīvo lietu likuma pantos nemitīgas izmaiņas turpinājušās visu laiku. Ja pārstāj sekot, vairs nevar strādāt.
Vēl joprojām sekoju likumiem, kas mani interesē, piemēram, par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Likumam jābūt uzrakstītam pietiekami skaidri, lai visi to varētu saprast. Taču tagad nodokļu likumā uzrakstītais ir vesels «romāns»! Kuram ierindas cilvēkam ir laiks to izlasīt un sapratne tam visam sekot!?

Interese par jurista profesiju jūsu dzimtā tiek pārmantota?
– Jā, mans dēls Uldis un mazmeita Liene ir advokāti, arī mazmeita Kristīne izvēlējusies jurista profesiju. Advokāta darbs pievelk – vari justies brīvāks nekā darba devēja vajadzību izpildītājs.

Kādas ir intereses ārpus profesijas?
– Ar likumiem vien nodzīvot nevar, mani interesē literatūra, māksla, vēsture. Ir teiciens: «Kas vēsturi vētī, to nākotnē svētī!» Kad vēl biju kustīgāks, patika apmeklēt teātri. Tagad daudz lasu. Esmu iesācis K. Želves grāmatu par Grosvaldu dzimtu. Televīzijā sekoju ziņām, skatos raidījumus par dabu, vēsturi, patīk muzikālās pārraides. Labu mūziku var atrast arī internetā. Ik gadu Jaungada dienā skatos Vīnes filharmoniķu krāšņo koncertu. Atzīšos, kopā ar sievu Zigrīdu esam aizrāvušies ar ilggadēja seriāla skatīšanos. (Smejas.)
Vai Zigrīdas nopelns ir arī ziedu bagātais dārzs ap māju?

– Jā, ir gan. Pēc vairākiem gadiem, kad biju pārcēlies uz Bausku, ar Zigrīdu apprecējāmies. Mana pirmā sieva bija mirusi. Vīrietis tak viens nav dzīvotājs. Zigrīda rūpējas par mani, visās lietās ir atbalsts. Esmu viņai ļoti pateicīgs.

Kāds ir jūsu padoms, lai mūsu sabiedrība labāk saprastos?
– Pašlaik saistībā ar pandēmiju daudziem cilvēkiem nesaprašanos savstarpēji un ar valsti raisa izglītības trūkums. Ja ļaudis paši nesaprot un neuzticas mediķu atzinumiem par vakcīnu, viņi nokļūst dziļos maldos. Kad nonāks slimnīcā, pieslēgti pie elpošanas ierīcēm, atjēgsies.
Izglītības trūkums, iedomība un mantkārība ir lietas, kas sarežģī cilvēku dzīvi. Grūtās situācijās daudz ko var mainīt sarunājoties, bet vajadzīga prasme to darīt. Ir cilvēki, ar kuriem viegli sarunāties, un – cilvēki, ar kuriem nav, ko runāt.

Ko jūs pateiktu par savu dzīvi?
– Esmu vienkāršs cilvēks. Domāju, neesmu pelnījis tik daudz uzmanības, ko tagad saņemu no sabiedrības. Bija tik aizkustinoši un pārsteidzoši apsveikumi. Jūtos pagodināts. Esmu laimīgs. Vienīgais, par ko varu sūdzēties, – kājas vairs tā neklausa, kā vēlētos. Deviņdesmit pienāk nemanot. Esmu pateicīgs saviem vecākiem. Pateicos darbabiedriem, viņi bijuši mani skolotāji.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Vienkāršība – lielākā greznība pasaulē»

Kategorijas