Ar bērna acīm lampiņu mirdzumā

2021. gada 14. septembris 00:00

Baušķenieces Martas ceļojums pasākumā «Ciere», iepazīstot Bauskas vecpilsētu citā gaismā

Marta ir četrus gadus veca meitene. Lai gan sestdienas, 11. septembra, vakars ap plkst. 21 viņai parasti ir gulētiešanas laiks, šis vakars ir citādāks. Jau iepriekšējā vakarā Marta padzirdējusi, ka šovakar notiks kāds pasākums. Mamma aicina Martu saģērbties. «Mēs iesim vērot lampiņas?» jautā Marta, un mamma viņai atbild apstiprinoši. Jāpiebilst, ka pastaiga pa vecpilsētu Martai nav jaunums. To viņa ir darījusi dažādos veidos – gan ratos, kad maza gulēja kulbā, gan ar savu rozā velosipēdu, traucoties pa vecpilsētas ieliņām, taču šoreiz viņai ir jādodas kājām, un tumsā pa vecpilsētu līdz šim viņa staigājusi nebija. Uzvilkusi savu lietusmēteli, sagaidījusi brāļus, viņa dodas ārā.

Zvaigznītes ir debesīs!
«Re, paskaties, kādas zvaigznītes ir debesīs! Tās kustas. Paskaties, tur ir vēl!» izbrīnā iesaucas Marta. Mašīnu ģimene novieto pie Mēmeles tilta, un, tā kā nesen ir nolijis lietus, pāri tiltam ir jāskrien pāri, lai kravas auto neapšļakstītu gājējus. Brālis paņem māsu uz pleciem un pārnes viņu pāri tiltam. Martai tās ir jaunas emocijas. Pēkšņi tās zvaigznītes, kuras viņa pieminēja, esot pie mājas, tagad jau ir lielākas un tuvākas, arī spožākas.

Brālis pastāsta, ka pie izgaismotajām vecpilsētas mājām – bijušajiem industriālajiem objektiem – ir jāmeklē vārdiņi, tad ir iespējams vinnēt lidojumu ar gaisa balonu. «Man patīk gaisa baloni. Kad es biju jauna, es ar tādu esmu lidojusi,» saka Marta. Kamēr pārējie klusībā nosmīkņā, ģimene dodas pie pirmās mājas. «Tā ir sarkanā krāsā, un tur runā onkulis, bet es viņu neredzu,» piemin Marta, un mamma parāda aiz žoga esošo skaļruni, no kura nāk skaņa. Martas acīs redzams izbrīns. Protams, tas nav tikai skaļruņa dēļ, jo mūziku no «tumbiņām» viņa klausās bieži, bet arī no gaismiņām uz māju fasādēm. Tās mainās no zilas uz pelēko, no sarkanas uz dzeltenu, un Marta visas šīs krāsas spēj nosaukt. «Es domāju, ka man šī māja vislabāk patīk sarkanā krāsā,» par izgaismoto namu Pasta ielā teic meitene. Brāļi pastāsta, ka šajā ēkā pirms daudziem desmitiem gadu atradās Nakabika maiznīca. Marta vēlreiz pārjautā maiznīcas īpašnieka uzvārdu, bet viņa saprot, ka maiznīca ir tā vieta, kur cep maizīti.

Smaidi par zārku darbnīcas stāstu
Pie savām mazajām kājām viņa pamana burtiņus, visus alfabēta burtus viņa gan vēl nezina, taču savu burtiņu «M» neredz. Ģimene dodas tālāk uz Rīgas ielu. Tur kļūst tumšāk, tāpēc Marta vēlas pasteigties. Drīz viņa nonāk pie bijušās Žebera zārku darbnīcas Rīgas ielā 18. Onkuļa Jēkaba Reiņa stāstījumā viņa īpaši neiedziļinās, viņa meklē vārdus uz trotuāra. Paralēli gan draudzene, gan brāļi un mamma klausās stāstīto par baušķenieci Silviju un viņas gatavošanos bērēm un bēru mantu pirkšanu, kad saņemta pensija. Tas Martai īpaši neinteresē, bet pārējiem gan. Stāsts ir gana jautrs, ģimene par to pasmejas.

Katrs izgaismotais objekts meitēnā raisa jaunas emocijas un pārsteigumu. Namus vienā vecpilsētas galā viņi ir izstaigājuši, tāpēc jādodas tālāk. Pa ceļam uz Kalna ielu viņa satiek puisi, kas spēlē kokli. Šo mūzikas instrumentu viņa vēl nepazīst. «Mammu, ko viņš tur spēlē?» jautā četrgadniece. Mamma viņu iepazīstina ar kokli, un visi klausās puiša muzicēšanā. Nemierīgais Martas prāts mūzikas iespaidā nomierinās.

Zīmulis kolekcijas papildināšanai
Pārgājuši pāri Kalna ielai, Marta un ģimene nonāk Bauskas bērnu un jauniešu centra pagalmā. Izrādās, tur agrāk bijis brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo un visai ģimenei tas ir jaunums. «Paskaties uz to lielo sarkano automašīnu!» Marta saka brālim. Brālis aicina Martu nofotografēties, taču Martai no tās mašīnas ir bail.

Marta pamana divus cilvēkus melnā formā. Viņa kopā ar brāli pieiet viņiem klāt, izrādās, tie ir ugunsdzēsēji, kas aicina piedalīties uzdevumā un saņemt dāvanā zīmuli. Martai kā māksliniecei zīmulis savā jau pilnajā penāļa kolekcijā ir vitāli nepieciešams, tāpēc viņa brālim saka tā: «Brāli, lūdzu, izpildi to uzdevumu! Man tas zīmulis ļoti patīk!» Brālis pasmaida un uzdevumu lapu aizpilda, Marta paņem zīmuli un dodas tālāk. Pagalmā redzamas baltas, sarkanas un zilas gaismas.

Klasiskā mūzika rosina dejot
Tālāk Martas ceļš ved uz Rūpniecības ielu 14, kur agrāk bijusi liķiera fabrika. Namu logos iemirdzas un pazūd gaismas, un uz balkona divas meitenes spēlē flautu un vijoli. «Mammu, paklausies, cik meitenes skaisti spēlē! Es arī gribu tā iemācīties,» iesaucas Marta, visiem norādot, ka ir jāpārtrauc runāt un jāklausās mūzika. Mūzika skan tik viegli un harmoniski, ka Marta sāk just nogurumu. Ne velti, četrgadniece ir nogājusi garu gabalu, un ir vēls vakars, taču apņēmība atrast pārējos objektus viņai saglabājas. Gaismas iemirdzas un pazūd, un Marta skaita tās visas. Pēkšņi viņa saskatās ar kādu meiteni, un abas pie klasiskās mūzikas sāk dejot.

Loterijā – ar Ulda Ausekļa dzejas rindām
Netālu no liķiera fabrikas atrodas arī Jankeloviča tipogrāfija. Tur Marta kārtējo reizi vaicā pēc fotogrāfijām, jo uz nama sienām ir viņas mīļākās krāsas. Atkal brālis ar mammu smejas. Saprotu, ka viņi smīkņā par Jēkaba Reiņa lasītajām avīzes galvenā redaktora atmiņām. Nonākot Dambja ielā, Marta redz, ka aiz mājas spīd koki, viņa iesaucas: «Mammu, paskaties! Koki kļuvuši rozā!» Nonākot laivu piestātnē, Marta paskatās uz upi, un tā mirdz dažādās krāsās, arī koki spīd, pēc tam parādās gaismas uz nama, kur atradās Lejas dzirnavas, etiķa fabrika un gotiņu konfekšu ražotne. Viss laistās gaismās.

Priekšpēdējais objekts ir bijušais Sadzīves pakalpojumu kombināts. Marta pamana daudz dūmu, dažādu gaismu un lielas disko bumbas uz stabiem. Fonā skan Krievijas populārā mūziķa Filipa Kirkorova dziesmas, un Marta dejo lēnos mūzikas ritmos kopā ar jau citu sava vecuma meiteni. Kājas jūtas pavisam sagurušas, to var dzirdēt no meitenes soļiem pa vecpilsētas bruģi. Atlicis tikai viens objekts, taču Martai spēka palicis pavisam maz.

Nonākot Mēmeles ielā, Marta pamana lielo namu, kurš mirdz dažādās krāsās. Lai gan Lodiņa alus fabrika atrodas upes otrā krastā, stāstu var klausīties jaunizbūvētajā Mēmeles ielā. Meitene atrod pēdējo vārdu uz trotuāra, kopā ar brāli pieraksta to uz lapiņas, nofotografējas un dodas atpakaļ uz automašīnu. Atbraucot uz mājām, ir nedaudz pāri pulksten 23. Martai šie vecpilsētas svētki paliks ļoti spilgti atmiņā, jo tie tika pavadīti daudz citādāk, nekā ierasts iepriekšējos trīs gadus. Atliek tikai aizsūtīt Bauskas kultūras centram «Cieres» konkursa atbildi – Ulda Ausekļa dzejas rindas: «Tur, kur Mūsai ar Mēmeli par abām viens auskars, tur ir Bauska» – un var piedalīties loterijā.

Vecpilsētas namu vēsture

Nesteidzīgajā pasākumā «Ciere» tika izgaismoti astoņi Bauskas vecpilsētas nami, kas pieskaitāmi mūsu industriālajam mantojumam.

LEJAS DZIRNAVAS / Dambja iela 4

19. gs. sākumā būvētajās Lejas dzirnavās līdz pat 20. gs. 20. – 30. gadiem atradušies vieni no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Bauskā. Pašos pirmsākumos ūdensdzirnavās mala graudus, gatavoja grūbas un putraimus, kā arī zāģēja kokmateriālus. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā tajās tika izbūvēta elektrostacija. Otrais pasaules karš ēku izpostīja, taču pēcāk tā atgriezās industriālajās aprindās kā Bauskas rajona Rūpniecības kombināta cehs, kad tur tika izgatavots etiķis, konfektes «Gotiņa» un pat skābēti kāposti.

JANKELOVIČA TIPOGRĀFIJA / Rūpniecības iela 9

Nahmana Jankeloviča tipogrāfija ir vieta, kur meklējami mūspuses avīžniecības aizsākumi. Tieši šeit 1893. gadā tika iespiests pirmais preses izdevums Bauskā – «Bauskas Sludinājumu Lapa». Tajā publicēja pilsētas un tuvākās apkārtnes paziņojumus un reklāmas. Līdztekus vietējai avīzei tipogrāfijā izgatavoja arī dažādus drukas darbus: atklātnes, apsveikumu kartītes, ielūgumus, pasākumu afišas un plakātus, skolu liecības, preču katalogus u. tml. Vēlāk, Latvijas Republikas laikā, šeit iespieda laikrakstu «Bauskas Vēstnesis».

LIĶIERA FABRIKA / Rūpniecības iela 14

Samuela Icika Mihelsona 1884. gadā būvēto namu šajā apkaimē varētu dēvēt par plaša profila speciālistu. Tajā savu vietu reiz atradušas dažādas industrijas – konditoreja, maiznīca, grāmatu apgāds, lielākas un mazākas privātās bodītes un veikali. Bez tām tur savulaik bijušas arī dažādas skolas, internāts un pasts. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā šeit atradusies liķiera fabrika, kuras uzraksts «Liquer Fabrik» vēl aizvien salasāms uz ēkas fasādes.

BAUSKAS BRĪVPRĀTĪGO UGUNSDZĒSĒJU DEPO / Plūdoņa iela 24

1869. gadā 22. aprīlī 22 drošsirdīgi vietējie iedzīvotāji izveidoja Bauskas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību – pirmo zināmo biedrību pilsētā. Sākot tās darbību, tika iegādāts pirmais ugunsdzēšanas inventārs, bet vēlāk noteikta arī uguns uzraudzības, drošības un brīdināšanas kārtība. Toreiz mašīnas un cita tehnika tika glabātas šeit, bet ugunsdzēsēju depo pagalms sniedzies līdz pat veikalam «Sporta meistars». Laikam ejot, biedrība paplašinājās, tika pie sava karoga un nodibināja pūtēju orķestri, kas regulāri kuplināja dažādas pilsētas kultūras norises, bet vasarās spēlēja zaļumballēs tagadējā Pilskalna parkā un pagastos.

TEODORA LODINGA ALUS FABRIKA / Rīgas iela 39

19. gs. otrajā pusē vācietis Teodors Lodings Mēmeles krastā uzbūvēja alusdarītavu – vienu no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Bauskā. 1897. gada statistikas datos minēts, ka Bauska bijusi ražīgākā alus darītāja visā Kurzemes guberņā. Pieprasījums pēc Bauskā radītā miestiņa bijis gan Latvijā, gan arī pie mūsu brāļiem Lietuvā. Tas ar liellaivām vests uz Jelgavu, no kurienes tālāk transportēts citos virzienos. Atspirdzinošo dzērienu dvinga ēkā virmojusi visos laikos – kādu brīdi alus fabrika darbojās kā akciju sabiedrības «Bauskas alus», bet pēc Otrā pasaules kara šeit atradās Iecavas spirta rūpnīcas iesala cehs.

ŽEBERA ZĀRKU DARBNĪCA / Rīgas iela 18

1930. gadā ēkas īpašnieki bija Arvīds un Līze Žeberi. Tā laika sludinājumos minēts, ka namā atradās A. Žebera pulksteņu, zelta un sudraba lietu veikals, kā arī L. Žebers zārku veikals. Visi zināja, ka tajā ražotie zārki ir glītākie un visrūpīgāk nostrādātie pilsētā. Cenas – sākot no 18 latiem par priedes koka zārku ar lakojumu. Lai aizgājēju ar godu pavadītu smilšu kalniņā, tirgotava lielā izvēlē par lētām cenām piedāvāja arī vaiņagus no metālā kaltiem ziediem un citas ar kapu kultūru saistītas lietas.

SADZĪVES PAKALPOJUMU KOMBINĀTS / Katoļu iela 1

Sadzīves pakalpojumu kombināts nodibināts 1963. gadā uz bijušā rūpkombināta bāzes, sniedzot darba vietas vairāk nekā 800 vietējo iedzīvotāju. Kopumā tas baušķeniekiem piedāvāja ap 300 dažādu pakalpojumu veidu, taču svarīgāko nozaru augšgalā izvirzījās tieši veļas mazgāšana un apģērbu ķīmiskā tīrīšana. Šajā modernajā, oriģināli arhitektoniskajā celtnē savulaik atradās arī svinību un modes demonstrēšanas zāle, kombināta firmas veikals, moderna ēdnīca un kafejnīca.

JĀŅA NAKABIKA MAIZNĪCA UN KONDITOREJA

1935. gadā Jānis Nakabiks bija viens no pirmajiem diviem Bauskas maizniekiem ar meistara diplomu. To viņam piešķīra speciāla komisija no Rīgas, kas ieradās Bauskā, lai apskatītu cepēja darba vietu un novērtētu amata prasmes. Šeit varēja iegādāties gardas smalkmaizītes, dabiskas kūkas bez anilīna krāsām, pufīgu baltmaizi, spēcinošu kviešu un rudzu rupjmaizi, kā arī citus miltu izstrādājumus.

Avoti: Raita Ābelnieka un Aigara Urtāna grāmata «Bauska – pilsēta, kurā satiekas…»; apgādā «Liesma» 1990. gadā izdotā grāmata «Bauska»; periodika.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar bērna acīm lampiņu mirdzumā

Kategorijas